— Ja nu jūs tik ļoti gribat, — Emīls nopūtās. — Es pateicos, vecmāmiņ.
— Man jau jāpateicas, man jāpateicas, — viņa atbildēja un noglauda Emīla matus.
Tad Emīls pasniedza puķu pušķi. Ponija atnesa vāzi. Bet, kad puķes bija iztītas, viņi nezināja, smieties vai raudāt.
— Gluži kā žāvēti salāti, — Ponija noteica.
— Kopš vakardienas stāvējušas bez ūdens, — Emīls skumīgi paskaidroja. — Nav nekāds brīnums. Kad mēs ar māti vakarrīt puķes pirkām, tās bija vēl pavisam svaigas.
— Ticu jau, ticu, — vecmāmiņa sacīja un ielika novītušās puķes ūdenī.
— Varbūt vēl atspirgs, — krustmāte Marta mierināja. — Tā, un tagad ēdīsim pusdienas. Tēvocis pārnāks tikai vakarā. Ponij, uzklāj galdu!
— Jā, — mazā meitene atteica. — Emīl, uzmini, kas būs?
— Nav ne jausmas.
— Kas tev vislabāk garšo?
— Makaroni ar šķiņķi.
— Redzi nu! Tad jau tu zini, kas būs!
Īstenībā Emīls jau iepriekšējā dienā bija ēdis makaronus ar šķiņķi. Bet, pirmkārt, mīļāko ēdienu var paciest gandrīz katru dienu. Un, otrkārt, Emīlam likās, ka kopš pēdējām pusdienām Neištatē pie mātes pagājusi vismaz nedēļa. Un viņš tā uzklupa makaroniem kā pašam Grundeisa Millera Kīslinga kungam.
Pēc pusdienām Emīls un Cepurīte izgāja laukā uz ielas, jo zēns gribēja izmēģināt Ponijas mazo, niķelēto divriteni. Vecmāmiņa atlaidās uz dīvāna. Krustmāte Marta cepa krāsnī ābolkūku. Viņas ābolkūkas slavēja visa ģimene.
Emīls braukāja pa Šūmaņa ielu. Cepurīte joza viņam nopakaļ, turēdamās pie sēdekļa, un apgalvoja, ka tas esot nepieciešams, citādi brālēns nokritīšot.
Tad pie viņiem pienāca kāds policists ar portfeli un jautāja:
— Bērni, vai šeit piecpadsmitajā numurā dzīvo Heimboldi?
— Jā, — Ponija atbildēja, — tie esam mēs. Vienu brītiņu, majora kungs! — Viņa ieslēdza divriteni pagrabā.
— Vai ir kas ļauns atgadījies? — Emīls apjautājās. Viņam aizvien vēl bija jādomā par sasodīto Ješki.
— Gluži otrādi. Vai tu esi skolnieks Emīls Tišbeins?
— Jā.
— Nu, tad tu patiešām vari pats sevi apsveikt!
— Kuram ir dzimšanas diena? — Ponija apvaicājās, pienākusi klāt.
Bet policists nekā nestāstīja un gāja jau augšā pa kāpnēm. Krustmāte Marta ieveda viņu istabā. Vecmāmiņa pamodās, piecēlās sēdus un klausījās. Emīls un Cepurīte stāvēja pie galda.
— Lieta ir tāda, — policists sacīja un atdarīja portfeli. — Zaglis, kuru reālskolnieks Emīls Tišbeins šorīt lika apcietināt, ir Hanoveras bankas aplaupītājs, kas tiek meklēts jau četras nedēļas. Šis laupītājs nozadzis lielu naudas summu. Un mūsu kartotēka noskaidrojusi viņa personību. Viņš jau atzinies. Lielākā daļa naudas atrasta, tā bija iešūta viņa uzvalka oderē. Tūkstošmarku zīmes vien.
— Traks var palikt! — Ponija Cepurīte izsaucās.
— Banka, — policists turpināja, — pirms četrpadsmit dienām izsludinājusi balvu, ko saņems tas, kurš noķers zagli. Un tā kā tu, — viņš pievērsās Emīlam, — esi šo vīru notvēris, balva pienākas tev. Kriminālkomisāra kungs sūta tev sveicienu un priecājas, ka tā var atalgot tavu centību.
Tad ierēdnis izņēma no portfeļa sainīti naudas zīmju un ņēmās skaitīt tās uz galda; krustmāte Marta uzmanīgi sekoja un, kad viņš bija beidzis, pačukstēja:
— Tūkstoš markas!
— Zili brīnumi! — Ponija iesaucās. — Vienreizēji!
Vecmāmiņa parakstīja kvīti. Tad policists aizgāja. Krustmāte Marta pirms tam pielēja viņam lielu glāzi ķiršu liķiera no krusttēva skapja.
Emīls bija apsēdies blakus vecmāmiņai un nespēja pateikt ne vārda. Vecīte apskāva viņu un, galvu grozīdama, sacīja:
— Tas ir gandrīz neticami! Tas ir gandrīz neticami!
Ponija Cepurīte uzkāpa uz krēsla, diriģēja, it kā istabā būtu vesels orķestris, un dziedāja:
— Nu ielūgsim, nu ielūgsim uz kafiju mēs zēnus visus!
— Jā, — Emīls piekrita, — to arī. Bet vispirms... īstenībā tagad taču varētu... kā jūs domājat... arī māte atbraukt uz Berlīni...
Septiņpadsmitā nodaļa
Tišbeina kundze ir ļoti uztraukusies
Nākamajā rītā Neištatē maiznieka Virta kundze piezvanīja pie frizieres Tišbeina kundzes durvīm.
— Labdien, Tišbeina kundze, — viņa teica. — Kā klājas?
— Labrīt, Virta kundze. Esmu ļoti norūpējusies. Mans zēns vēl ne rindiņu nav atrakstījis. Tiklīdz zvana, domāju, ka tas ir pastnieks. Vai vēlaties, lai jūs frizēju?
— Nē. Es tikai gribēju atnākt šurp... man jums kas jāpaziņo.
— Lūdzu, — friziere atteica.
— Jums sūta sveicienus Emīls un...
— Dieva dēļ! Kas viņam noticis? Kur viņš ir? Ko jūs zināt? — Tišbeina kundze iesaucās. Viņa bija briesmīgi uztraukusies un bailēs paslēja rokas gaisā.
— Viņam klājas labi, mana mīļā. Pat ļoti labi. Viņš noķēris zagli. Iedomājieties tikai! Un policija piesūtījusi viņam par atalgojumu tūkstoš markas. Ko nu jūs teiksiet? Nu? Un tagad jums ar pusdienas vilcienu jābrauc uz Berlīni.
— Bet kā tad jūs visu to zināt?
— Jūsu māsa Heimbolda kundze nupat man piezvanīja no Berlīnes uz veikalu. Emīls arī pasacīja pāris vārdu. Jums katrā ziņā jābraucot! Jums tagad esot daudz naudas — un jūs varot atļauties.
— Tā gan, tā gan... Jā, protams, — Tišbeina kundze apjukusi murmināja. — Tūkstoš markas? Par to, ka viņš noķēris zagli? Kā gan viņam tāda doma ienākusi prātā? Palaidnības vien viņam galvā!
— Bet to taču bija vērts darīt! Tūkstoš markas ir milzīga nauda!
— Ejiet nu ar savām tūkstoš markām!
— Nu, nu, varēja jau kas sliktāks atgadīties! Tātad jūs brauksiet?
— Zināms! Man nebūs ne mirkļa miera, kamēr nebūšu zēnu redzējusi.