— Nu tad laimīgu ceļu! Vēlu patīkami pavadīt laiku!
— Paldies, Virta kundze, — friziere atbildēja un, galvu grozīdama, aizslēdza durvis.
Kad viņa pēcpusdienā sēdēja Berlīnes vilcienā, viņa piedzīvoja vēl lielāku pārsteigumu. Viņai iepretī kāds kungs lasīja avīzi. Tišbeina kundze nervozi raudzījās no viena kakta otrā, skaitīja telegrāfā stabus, kas aizslīdēja gar logu, — vislabāk viņai būtu gribējies skriet vilcienam no aizmugures un stumt to. Tik ļoti lēni tas vilkās!
Kamēr viņa tā grozījās un lūkojās uz visām pusēm, viņas skatiens atdūrās laikrakstā.
— Ak visvarenais! — viņa iesaucās un izrāva kungam avīzi no rokām. Kungs domāja, ka šī sieviete pēkšņi sajukusi prātā, un nobijās.
— Te! Te! — viņa stomījās. — Tas te... tas ir mans dēls! — Un viņa piebakstīja ar pirkstu attēlam avīzes pirmajā lappusē.
— Ko jūs sakāt! — vīrietis iepriecināts iesaucās. — Jūs esat Emīla Tišbeina māte? Ir gan jums brašs dēls! Cepuri nost, Tišbeina kundze, cepuri nost!
— Tā, tā, — friziere noteica. — Paturiet vien cepuri mierīgi galvā, mans kungs! — Un tad viņa ņēmās lasīt rakstu. Virs tā milzīgiem burtiem rakstīts:
MAZS ZĒNS — DETEKTĪVS!
SIMT BERLĪNES ZĒNU TVARSTA NOZIEDZNIEKU
Un sekoja aizraujošs apraksts par Emīla piedzīvojumiem, sākot no Neištates stacijas līdz Berlīnes prefektūrai. Tišbeina kundze kļuva gluži bāla. Un avīze čabēja, it kā pūstu vējš. Turklāt logi bija aizvērti. Kungs tik tikko spēja sagaidīt, kamēr viņa izlasīs rakstu līdz galam. Taču tas bija ļoti garš un aizņēma gandrīz visu pirmo lappusi. Un pašā vidū bija Emīla attēls.
Beidzot viņa nolika avīzi, uzlūkoja svešo vīrieti un sacīja:
— Tiklīdz viņš ir viens, tūlīt pastrādā kādas muļķības. Un es viņam tā piekodināju uzmanīt tās simt četrdesmit markas! Kā gan viņš varēja būt tik nolaidīgs! It kā viņš nezinātu, ka mums nav liekas naudas, ko atdot zagļiem!
— Viņš tobrīd bija noguris. Varbūt pat zaglis viņu hipnotizējis. Tā notiekot, — kungs sacīja. — Bet vai jums neliekas apbrīnojami, kā zēni izkūlušies no ķezas? Tas taču bija ģeniāli! Lieliski! Pavisam lieliski!
— Tas gan, — Tišbeina kundze glaimota noteica. — Viņš jau man ir gudrs zēns. Vienmēr labākais klasē. Turklāt čakls. Bet iedomājieties tikai, ja viņam kaut kas būtu atgadījies! Man mati ceļas stāvus, kaut gan tas viss jau garām. Nē, es nevaru viņu vairs laist vienu. Es nomirtu aiz bailēm.
— Vai viņš izskatās tieši tāds kā attēlā? — kungs jautāja.
Tišbeina kundze vēlreiz aplūkoja fotogrāfiju un noteica:
— Jā. Tieši tāds. Vai viņš jums patīk?
— Ļoti! — vīrietis iesaucās. — Tas ir īsts puika, no viņa dienās izaugs krietns vīrs.
— Būtu tikai drusku kārtīgāk apsēdies, — māte rājās. — Svārki sagumzījušies. Tie vienmēr jāatpogā, iekams apsēžas. Bet viņš jau neklausa!
— Vai tas viņa vienīgais trūkums? — kungs smējās.
— Nē, manam Emīlam īstenībā vispār nav nekādu trūkumu, — Tišbeina kundze sacīja un aizkustinājumā izšņauca degunu...
Tad kungs izkāpa. Avīzi viņš atstāja, un Tišbeina kundze līdz Berlīnei, Fridriha ielas stacijai, vairākkārt pārlasīja Emīla piedzīvojumus. Pavisam vienpadsmit reižu.
Kad viņa iebrauca Berlīnē, Emīls jau stāvēja uz perona, mātei par godu viņš bija uzvilcis labo uzvalku. Viņš apķērās mātei ap kaklu un sauca:
— Nu ko tu teiksi?
— Nekļūsti iedomīgs, palaidni!
— Ak, Tišbeina kundze, — viņš sacīja un paķēra māti zem rokas, — es ļoti priecājos, ka tu esi šeit.
— Tavs uzvalks pēc zagļa tvarstīšanas labāks gan nav kļuvis, — māte teica. Bet tas nemaz neskanēja dusmīgi.
— Ja tu gribēsi, es dabūšu jaunu uzvalku.
— No kā tad?
— Kāds tirdzniecības nams grib man, Profesoram un Gustavam uzdāvināt jaunus uzvalkus un tad izsludināt avīzēs, ka mēs, detektīvi, jaunus uzvalkus pērkam tikai šajā veikalā. Tā ir reklāma, tu saproti?
— Jā, es saprotu.
— Bet mēs droši vien atteiksimies, kaut gan muļķīgo uzvalku vietā mēs katrs varētu dabūt arī pa futbolbumbai, — Emīls lielīgi stāstīja. — Bet zini, visa šī jezga, ko ap mums saceļ, ir stipri muļķīga. Lai jau pieaugušie noņemas ar tādām lietām, mums vienalga. Viņi taču ir tik komiski. Bet bērnus viņi varēja likt mierā!
— Bravo! — māte noteica.
— Naudu tēvocis Heimbolds ieslēdza. Tūkstoš markas! Vai tas nav brīnišķīgi? Vispirms mēs nopirksim tev matu žāvējamo aparātu. Un ziemas mēteli, iekšpusē ar kažokādu. Un man? Tas man vēl jāapdomā. Varbūt tomēr futbolbumbu. Vai arī fotoaparātu. Redzēsim.
— Es jau domāju, ka mums šo naudu vajadzētu labāk paglabāt un aiznest uz banku. Vēlāk tev tā noteikti noderēs.
— Nē, tu dabūsi matu žāvējamo aparātu un silto mēteli. Ja tu gribi, pārpalikumu mēs varam arī noguldīt.
— Sarunāsim vēlāk, — māte noteica un paspieda viņa roku.
— Vai tu jau zini, ka visās avīzēs ir mana fotogrāfija un gari raksti par mani?
— Vienu es jau vilcienā izlasīju. Sākumā es ļoti uztraucos, Emīl! Vai tev nekas nav noticis?
— Nenieka! Tas bija brīnišķīgi! Es tev vēl visu sīki izstāstīšu. Bet vispirms tev jāapsveic mani draugi.
— Kur tad viņi ir?
— Šūmaņa ielā. Pie krustmātes Martas. Viņa vakar tūliņ izcepa ābolkūku. Un tad mēs ielūdzām visu baru. Tagad viņi sēž tur mājā un taisa traci.
Pie Heimboldiem tiešām gāja varen jautri. Tur bija visi: Gustavs, Profesors, Krumbīgels, brāļi Mitencveiji, Gerolds, Fridrihs Pirmais, Traugots, mazais Otrdienis un pārējie. Gandrīz vai krēslu nepietika. Ponija Cepurīte staigāja ar lielu kannu un lēja tasēs karstu šokolādi. Krustmātes Martas ābolkūka bija burvīga! Vecmāmiņa sēdēja uz dīvāna, smējās un izskatījās desmit gadus jaunāka.