Kad ienāca Emīls ar savu māti, notika liela sasveicināšanās. Katrs zēns deva Tišbeina kundzei roku. Un viņa pateicās visiem, kas palīdzējuši viņas Emīlam.
— Tātad, — Emīls pēc tam teica, — ne uzvalkus, ne futbolbumbas mēs neņemsim. Neļausim ar mums taisīt nekādu reklāmu. Vai piekrītat?
— Piekrītam! — Gustavs iesaucās un tik skaļi uztaurēja, ka nošķindēja krustmātes Martas puķu podi.
Tad vecmāmiņa piedauzīja ar karotīti pie savas zeltītās tases, piecēlās un sacīja:
— Tagad uzklausiet mani. Teikšu dažus vārdus. Nekļūstiet iedomīgi! Es jūs neslavēšu. Tie citi jūs jau padarījuši gluži trakus. To es nedarīšu. Nē, to es nedarīšu!
Bērni bija kļuvuši pavisam klusi un neiedrošinājās pat vairs ēst.
— Lavīties pakaļ kādam zaglim, — vecmāmiņa turpināja, — un tad ar simt zēniem noķert vienu zagli, nu, tā nav liela māksla. Vai jums tā neliekas? Bet jūsu vidū sēž viens, kurš arī labprāt būtu uz pirkstgaliem cilpojis pakaļ Grundeisa kungam. Arī viņš labprāt būtu kā zaļais lifta zēns visu viesnīcā izlūkojis. Bet viņš palika mājās, jo to bija uzņēmies, tā gan.
Visi uzlūkoja mazo Otrdieni. Tas bija nosarcis līdz ausīm
— Gluži pareizi. Es runāju par mazo Otrdieni. Gluži pareizi! — vecmāmiņa sacīja. — Divas dienas viņš nosēdēja pie telefona. Viņš zināja, kas ir viņa pienākums. Un viņš to darīja, lai gan tas viņam nepatika. Tas bija lieliski, vai saprotat? Tas bija lieliski! Ņemiet viņu par paraugu! Un tagad visi piecelsimies un sauksim: «Mazais Otrdieni, lai dzīvo sveiks!»
Zēni uzlēca kājās. Ponija Cepurīte turēja rokas pie mutes kā tauri. Krustmāte Marta un Emīla māte ienāca no virtuves. Un visi sauca:
— Lai dzīvo sveiks! Sveiks! Sveiks!
Tad viņi atkal apsēdās. Un mazais Otrdienis dziļi ieelpoja un sacīja:
— Paldies! Taču tas ir pārspīlēti. Jūs arī to būtu darījuši. Skaidrs! īsts puika dara to, kas viņam jādara. Un viss!
Ponija Cepurīte pacēla lielo kannu un uzsauca:
— Nu, ļautiņi, kas vēl grib dzert? Tagad saskandināsim uz Emīla veselību!
Astoņpadsmitā nodaļa
Vai no tā var ko mācīties?
Pievakarē zēni atvadījās. Un Emīlam vajadzēja svēti apsolīt rīt pēcpusdienā kopā ar Poniju Cepurīti aiziet pie Profesora. Tad ieradās tēvocis Heimbolds un viņi ēda vakariņas. Pēc tam viņš iedeva svainei Tišbeina kundzei tās tūkstoš markas un ieteica naudu noguldīt bankā.
— Tas jau bija mans nodoms, — friziere sacīja.
— Nē! — Emīls iesaucās. — Tad man no tā visa nav nekāda prieka. Mātei vajag nopirkt elektrisko matu žāvējamo aparātu un mēteli ar kažokādu iekšpusē. Nauda taču pieder man. Es varu darīt ar to, ko gribu! Vai tā nav?
— Ar to tu nemaz nevari darīt, ko gribi, — tēvocis Heimbolds paskaidroja. — Tu taču esi bērns. Tava māte var izlemt, ko ar šo naudu iesākt.
Emīls piecēlās no galda un piegāja pie loga.
— Pie joda, Heimbold, tu gan esi stūrgalvis! — Ponija Cepurīte sacīja tēvam. — Vai tad tu neredzi, ka Emīlam būtu milzīgs prieks uzdāvināt kaut ko savai mātei? Jūs, pieaugušie, dažreiz esat kolosāli neattapīgi.
— Protams, viņa dabūs žāvējamo aparātu un mēteli, — vecmāmiņa noteica. — Bet, kas paliks pāri, tas tiks noguldīts bankā, vai ne, manu zēn?
— Jā, — Emīls atbildēja. — Vai tu esi ar mieru, mammucīt?
— Ja jau tu noteikti tā gribi, tu, bagātniek!
— Iesim rīt no rīta tūliņ iepirkties. Ponij, tu nāksi līdzi! — Emīls apmierināts iesaucās.
— Varbūt tu domā, ka es pa to laiku ķeršu mušas? — māsīca prasīja. — Bet tev arī kaut ko vajag nopirkt. Zināms, Tišbeina tantei jādabū matu žāvējamais, bet tu nopirksi riteni, saprati, lai tev nevajadzētu lauzt māsīcu riteņus.
— Emīl, — Tišbeina kundze noraizējusies jautāja, — vai tu salauzi Ponijas riteni?
— Kur nu, māt, es tikai uzskrūvēju viņai sēdekli mazliet augstāk. Viņa brauc vienmēr uz pavisam zema, mērkaķojas, lai izskatītos pēc sacīkšu braucējas.
— Pats esi mērkaķis! — Cepurīte iekliedzās. — Ja tu vēlreiz manu riteni pārtaisīsi, tad starp mums visam beigas, saprati?
— Ja tu nebūtu meitene un tieva kā diegs, es tev pamatīgi sadotu, mans bērns! Turklāt man šodien negribas dusmoties, bet, ko es par šo naudu pirkšu vai nepirkšu, par to tev nav nekādas daļas. — Un Emīls spītīgi iebāza dūres bikšu kabatās.
— Bez strīdiem un ķīviņiem! — vecmāmiņa lūkoja nomierināt. Un par pirkšanu vairs nerunāja.
Vēlāk tēvocis Heimbolds «izveda suni laukā». Tas nozīmē: Heimboldiem suņa nemaz nebija, bet Ponija vienmēr tā mēdza teikt, kad tēvs vakarā gāja iedzert glāzi alus.
Tad vecmāmiņa, abas māsas, Ponija Cepurīte un Emīls sēdēja istabā un pārsprieda satraucošos pēdējo dienu notikumus.
— Nu, varbūt šim gadījumam bija arī savas labās puses, — krustmāte Marta noteica.
— Protams, — Emīls sacīja. — Vienu mācību no tā es noteikti esmu guvis: nevienam cilvēkam nevar uzticēties.
Un viņa māte piebilda:
— Es esmu mācījusies, ka bērnus nekad nedrīkst laist ceļojumā vienus pašus.
— Nieki! — vecmāmiņa purpināja. — Viss aplam! Viss aplam!
— Nieki, nieki, nieki! — Ponija Cepurīte dziedāja un jādelēja ar krēslu pa istabu.
— Tātad tu domā, ka no šī gadījuma itin nekā nevar mācīties? — krustmāte Marta jautāja.
— Var gan, — vecmāmiņa apgalvoja.
— Ko tad? — pārējie vienā mutē noprasīja.
— Nauda vienmēr jāsūta pa pastu, — vecmāmiņa dudināja un ieirdzās.
— Urā! — Ponija Cepurīte iesaucās un iejāja ar krēslu guļamistabā.
Emīls un Berlīnes zēni.
No vācu valodas tulkojusi Laima Rūmniece
Mākslinieks Valters Trīrs