— Tātad sirsnīgi pasveicini Kurchalsa kungu, — viņa vēl noteica. Emīls pamāja.
Tad viņi ar kungu stīvajā platmalē palika vieni paši. Emīlam tas ne visai patika. Cilvēks, kas izdala šokolādi un stāsta ērmīgas lietas, nav nopietni ņemams. Emīls atkal gribēja aptaustīt aploksni, bet neuzdrīkstējās. Kad vilciens sāka atkal braukt, viņš iegāja tualetes telpā, tur izņēma no kabatas aploksni, pārskaitīja naudu — vēl bija visa — un nezināja, ko lai iesāk. Beidzot viņam iešāvās prātā kāda doma. Viņš paņēma adatu, ko atrada svārku apkaklē, izdūra to cauri visām trim naudas zīmēm, tad aploksnei un beidzot oderei. Viņš, tā sakot, pienagloja savu naudu. Tā, viņš nodomāja, tagad nekas ļauns nevar atgadīties. Tad viņš iegāja atpakaļ kupejā.
Grundeisa kungs bija ērti atzvēlies stūrī un gulēja. Emīls bija priecīgs, ka viņam nav jāsarunājas, un skatījās pa logu. Garām skrēja koki, vējdzirnavas, lauki, fabrikas, govju bari, zemnieki, kas māja vilcienam. Bija ļoti jauki noskatīties, kā viss aizslīd garām gandrīz kā uz gramofona plates. Bet galu galā nevar jau stundām ilgi blenzt pa logu.
Grundeisa kungs joprojām gulēja un mazliet krāca. Emīls labprāt būtu pastaigājies šurp un turp, bet tad uzmodinātu to otru, un to viņš nepavisam negribēja. Viņš atzvēlās kupejas pretējā stūrī un vēroja gulētāju. Kāpēc gan šim vīrietim visu laiku cepure galvā? Viņam bija garena seja, šauras jo šauras, melnas ūsiņas un simtiem grumbu ap muti, un ausis viņam bija ļoti plānas un atkārušās.
Ai, Emīls sarāvās un nobijās. Viņš gandrīz bija iemidzis! To viņš nekādā gadījumā nedrīkstēja. Kaut taču vēl kāds būtu iekāpis! Vilciens pāris reižu pieturēja, bet neviens cilvēks nenāca. Turklāt pulkstenis bija tikai četri, un Emīlam jābrauc vēl vairāk nekā divas stundas. Viņš ieknieba sev kājā. Skolā Bremzera kunga vēstures stundās tas vienmēr palīdzēja.
Kādu laiciņu bija labi. Emīls prātoja, kāda gan tagad izskatās Ponija Cepurīte. Bet zēns nekādi nespēja atcerēties viņas seju. Viņš tikai zināja, ka pēdējā apciemojumā, kad Ponija, vecmāmiņa un krustmāte Marta bija atbraukušas uz Neištati, meitene gribēja ar viņu boksēties. Viņš, protams, bija atteicies, jo meitene bija spalvas svarā, bet viņš vismaz pussmagajā svarā. Tas būtu negodīgi, viņš toreiz bija sacījis. Pietiktu ar vienu vienīgu belzienu, lai meiteni pēc tam vajadzētu kasīt no sienas. Ponija tikai tad bija likusies mierā, kad iejaucās krustmāte Marta.
Bums! Viņš gandrīz nokrita no sola. Jau atkal iesnaudies! Viņš knieba un knieba sev kājās. Droši vien viņam visur jau bija zili un zaļi plankumi. Tomēr nekas nelīdzēja.
Zēns mēģināja skaitīt pogas. Skaitīja no augšas uz leju un tad vēlreiz no apakšas uz augšu. No augšas uz leju bija divdesmit trīs pogas. Un no apakšas uz augšu divdesmit četras. Emīls atzvēlās pret sienu un pārdomāja, kā gan tas var būt.
Un tā viņš iemiga.
Ceturtā nodaļa
Sapnis, kurā notiek liela skriešana
Emīlam pēkšņi likās, it kā vilciens brauktu pa apli kā mazie vilcieniņi, ar kuriem bērni istabā rotaļājas. Viņš palūkojās pa logu un nodomāja, ka tas ir ļoti savādi. Aplis kļuva arvien mazāks. Lokomotīve nāca aizvien tuvāk pēdējam vagonam. Un šķita, ka tā to dara ar nolūku! Vilciens griezās kā suns ap savu asti. Melnā, joņojošā apļa vidū slējās koki, stikla dzirnavas un milzu nams, kam bija divsimt stāvu.
Emīls gribēja zināt, cik ir pulkstenis, un vilka to ārā no kabatas. Viņš vilka to un vilka, un izrādījās, ka tas ir mātes istabas sienas pulkstenis. Viņš paskatījās uz ciparnīcu, un tur bija rakstīts: «185 km stundā. Spļaut uz grīdas aizliegts — apdraud dzīvību.» Viņš atkal palūkojās pa logu. Lokomotīve nāca pēdējam vagonam aizvien tuvāk. Emīlu sagrāba ārkārtīgas bailes. Ja lokomotīve uzskries pēdējam vagonam, protams, notiks katastrofa. Tas bija skaidrs. Emīls nekādā ziņā to negribēja piedzīvot. Viņš atvēra durvis un skrēja pa kāptuves apmali gar vagonu ārpusi uz priekšu. Varbūt lokomotīves vadītājs iesnaudies? Skriedams garām, viņš ielūkojās kupeju logos. Nekur neviens nesēdēja. Vilciens bija tukšs. Emīls ieraudzīja tikai vienu vienīgu vīrieti ar stīvu šokolādes platmali galvā; viņš nolauza lielu gabalu no cepures malas un norija. Emīls piedauzīja pie rūts un rādīja uz lokomotīvi. Bet vīrietis tikai smējās, nolauza vēl vienu šokolādes gabalu un nobraucīja sev vēderu, jo viņam tā labi garšoja.
Beidzot Emīls nokļuva pie ogļu tendera. Tad, sparīgi pievilkdamies, viņš rāpās augšā pie lokomotīves vadītāja. Tas tupēja uz bukas, vicināja pātagu un turēja grožus, it kā vilcienam priekšā būtu aizjūgti zirgi. Un tiešām tā tas bija! Vilcienu vilka deviņi zirgi, pa trim blakus. Pie pakaviem tiem bija sudraba skrituļi. Zirgi skrēja pa sliedēm un dziedāja: «Jātiek prom, jātiek prom mums no pilsētas ir!»
Emīls purināja kučieri un kliedza:
— Apturiet! Citādi būs nelaime! — Te viņš ieraudzīja, ka kučieris nebija neviens cits kā policists Ješke.
Tas asi uzlūkoja viņu un uzsauca:
— Kas tie bija par puikām? Kas notriepa lielhercogu Kārli?
— Es! — Emīls atbildēja.
— Kas vēl?
— To es neteikšu!
— Tad mēs brauksim atkal riņķī!
Un policists Ješke sāka pātagot savus kleperus, tā ka tie slējās pakaļkājās un tad vēl ātrāk nekā pirmīt metās uz pēdējo vagonu. Bet pēdējā vagonā sēdēja Jakoba kundze un vicināja rokā kurpes. Viņai bija šausmīgi bail, tāpēc ka zirgi jau snaikstījās pēc viņas kāju pirkstiem.
— Es jums došu divdesmit markas, policista kungs, — Emīls kliedza.