Orsons Skots Kārds
Endera spēle
1. Trešais
„Es esmu skatījies ar viņa acīm, klausījies ar viņa ausīm, es saku: viņš ir īstais. Vai vismaz tuvu tam."
„To jūs teicāt arī par brāli."
«Brāli izmantot nav iespējams. Tam ir citi iemesli, kam nav nekāda sakara ar viņa spējām."
„Tas pats arī ar māsu. Un vēl ir šaubas par viņu pašu. Viņš ir pārāk padevīgs. Pārāk viegli pakļaujas citu gribai."
„Bet ne tad, ja šie citi ir ienaidnieki."
„Un ko tad mēs darīsim? Turēsim viņu visu laiku ienaidnieku ielenkumā?"
Jā, ja vajadzēs."
,.Liekas, jūs teicāt, ka jums patīk tas puika."
„]a viņš tiks insektoīdu nagos, es viņam likšos gluži mīļš."
„Labi. Galu galā — mēs glābjam pasauli. Ņemam viņu."
•••
Uzraudze mīļi pasmaidīja, pabužināja viņa matus un sacīja:
„Endrū, man liekas, ka tas briesmīgais monitors tev droši vien jau pilnīgi noriebies. Nu, man ir labas ziņas. Šodien tu tiksi no tā atbrīvots. Mēs to vienkārši izņemsim ārā, un tas nemaz nebūs sāpīgi."
Enders pamāja. Protams, par sāpēm viņa meloja. Pieaugušie vienmēr tā saka, kad skaidrs, ka sāpēs, un pēc šī apgalvojuma viņš to varēja zināt pavisam droši. Dažreiz uz meliem varēja paļauties vairāk nekā uz patiesību.
„Tā ka nāc nu šurp, Endrū, apsēdies te uz izmeklējumu galda. Ārsts tūlīt būs klāt."
Nav monitora. Enders mēģināja iedomāties, kā būtu bez šīs mazās ierīces uz kakla. Es varēšu valstīties gultā uz muguras, un tas nespiedis. Dušā es nejutīšu to kņudam un sasilstam.
Un PIters mani vairs neienldīs. Es pārnākšu mājās un parādīšu viņam, ka monitora vairs nav, un viņš sapratis, ka ari man tas neizdevās, ka es tagad esmu normāls bērns — tāpat kā viņš. Nebūs nemaz tik slikti. Viņš piedos, ka man monitors bijis veselu gadu ilgāk nekā viņam. Mēs būsim… ne draugi. Nē, PIters ir pārāk bīstams. PIters ir tik viegli sadusmojams. Vismaz brāļi. Ne ienaidnieki, ne draugi, bet brāļi, kas spēj dzīvot zem viena jumta. Viņš mani neienldīs, vienkārši liks mierā. Un, kad viņš gribēs spēlēt insektoīdus un astronautus, varbūt es varēšu nepiedalīties, varbūt es varēšu mierīgi iet lasīt grāmatu.
Bet Enders, tā domādams, zināja, ka Pīters neliks vis viņu mierā. Kad PIters bija nelāgā omā, tas bija redzams viņa acis, un ikreiz, kad Enders redzēja šo zaigojošo skatienu, viņam bija skaidrs: lai vai ko PIters darītu, to viņš nedarīs nekad. Ender, es vingrinos klavierspēlē. Nāc, pāršķir lappuses. Ak, monitorpuisītis ir pārāk aizņemts, lai palīdzētu savam brālim? Viņš ir par gudru? Jākaro ar insektoīdiem, astronaut? Nē, nē, man nevajag tavas palīdzības. Es varu to izdarīt pats, sīkais izdzimteni, Trešais.
„Tas būs ātri, Endrū," teica ārsts.
Enders pamāja.
„Tas ir veidots, lai to varētu viegli izņemt. Nekādu infekciju, nekādu traumu. Tiesa, kādu laiku tur kutēs, un dažiem esot parādījusies sajūta, ka viņiem kaut kā trūkst. Tev liekas, ka esi kaut ko pazaudējis, tu meklē, taču pats neapjēdz, ko. Nu, man tas ir skaidrs. Tu meklē monitoru, bet tā vairs nav. Pēc dažām dienām tas gan pāriet."
Ārsts kaut ko skrūvēja Endera pakausī. Pēkšņi caur viņa ķermeni no kakla līdz pat cirksnim izskrēja asa sāpe. Enders juta muguru saraujamies krampī, viņa ķermenis spēcīgi atliecās atpakaļ, viņa galva atsitās pret galdu. Viņš juta raustāmies savas kājas, viņa rokas bija cieši un sāpīgi sažņaugtas.
„Dīdī!" kliedza ārsts. „Šurp!"
Aizelsusies atsteidzās medmāsa.
,.Jāatslābina muskuļi. Ātri! Ko tu gaidi?!"
Viņi viens otram kaut ko padeva, bet Enders nevarēja redzēt, ko. Viņš strauji sasvērās uz sāniem un nokrita no galda.
,.Ķeriet viņu!" kliedza māsa.
„Turi viņu stingri!"
„Turiet jūs, viņš ir par stipru!"
„Ne visu! Sirds neizturēs!"
Enders juta kaklā tieši virs apkakles ieduramies adatu. Sajūta bija dedzinoša, bet, šai liesmai pārņemot viņa ķermeni, muskuļi pamazām atslāba. Tagad viņš beidzot varēja izraudāt pārciestās bailes un sāpes.
„Ar tevi viss kārtībā, Endrū?" jautāja māsa.
Endrū nespēja parunāt, nevarēdams atcerēties, kā tas īsti jādara. Viņu uzcēla uz galda, viņam pārbaudīja pulsu, darīja vēl kaut ko, bet viņš neko nesaprata.
Ārsts trīcošu balsi ierunājās: „Viņi tās lietas bērnos tur trīs gadus, ko gan viņi gaida? Viņš varēja nomirt, tu saproti? Mēs varējām vienkārši atslēgt viņa smadzenes."
„Kad beigs darboties zāles?"
„Lai viņš paliek te vismaz stundu. Uzmani viņu. Ja piecpadsmit minūšu laikā nesāk runāt, sauc mani. Varējām atslēgt viņu pavisam. Es taču neesmu nekāds insekts."
•••
Viņš atgriezās mis Pamfrejas klasē tikai piecpadsmit minūtes pirms beigu zvana. Viņš joprojām jutās vājš.
„Viss kārtībā, Endrū?" jautāja mis Pamfreja.
Viņš piekrītoši pamāja.
„Tu biji slims?"
Viņš pakratīja galvu.
„Tu neizskaties labi."
„Viss ir kārtībā."
,.Apsēdies, Endrū."
Viņš devās uz savu vietu, bet apstājās. Ko es meklēju? Kas . gan tas varētu būt?
„Tava vieta ir tur," palīdzēja mis Pamfreja.
Viņš apsēdās, bet viņš bija meklējis ko citu, kaut ko pazaudētu. Atradīšu vēlāk.
„Tavs monitors," iečukstējās meitene aiz viņa.
Endrū paraustīja plecus.
„Viņa monitors," viņa čukstus paziņoja citiem.
Endrū pieskārās kaklam. Plāksteris. Monitora vairs nebija. Nu viņš bija tāds pats kā citi.
..Izgāzies, Endij?" jautāja zēns, kurš sēdēja pretējā rindā aiz viņa. Nespēju atcerēties viņa vārdu. Pīters. Nē, tas bija kāds cits.
„Klusu, Stilson!" teica mis Pamfreja. Stilsons pasmīnēja.
Mis Pamfreja stāstīja par reizināšanu. Enders datorā kaut ko švīkāja, zīmēja kalnainu salu kontūrkartes un lika datoram tās attēlot trijās dimensijās no dažādiem leņķiem. Skolotāja, protams, zināja, ka viņš neseko līdzi stundai, bet Enderu viņa lika mierā. Viņš vienmēr zināja atbildes uz jautājumiem, pat tad, kad viņai likās, ka viņš neklausās.
Ekrāna stūrī parādījās vārds, tas sāka kustēties pa ekrāna perimetru. Tas bija apvērsts otrādi un lasāms ačgārni, taču Enders to izlasīja, vēl pirms vārds bija sasniedzis ekrāna apakšu un apgriezies pareizi.
„Trešais."
Enders pasmaidīja. Tieši viņš bija izdomājis, kā sūtīt ziņas un likt tām pārvietoties pa ekrānu, un, kaut arī viņa slepenie ienaidnieki to izmantoja, lai viņu apsaukātu, pati sūtīšanas metode viņam nudien darīja godu. Nebija viņa vaina, ka viņš ir Trešais. Tā bija valdības ideja, viņi to atļāva, kā gan citādi Trešais — kā Enders — varētu iet skolā? Un nu monitora vairs nebija. Eksperiments Endrū Vigins izrādījās neveiksmīgs. Enders bija pārliecināts: ja varētu, viņi noteikti anulētu pilnvaras, kas ļāva viņam piedzimt. Neizdevās — likvidējiet eksperimentu.
Ieskanējās zvans. Visi izslēdza datorus vai vēl steigā rakstīja sev atgādinājumus. Daži pārsūtīja stundas vielu vai citus datus uz mājas datoriem. Vēl citi pulcējās pie printeriem, lai kaut ko izdrukātu. Enders izstiepa rokas pār bērnu izmēra klaviatūru un domāja, kāda gan būtu sajūta ar tik lielām rokām kā pieaugušajiem. Tās liktos tik lielas un neveiklas, resniem un īsiem pirkstiem, gaļīgām plaukstām. Protams, pieaugušo klaviatūras ir lielākas — bet kā gan ar tādiem pirkstiem varētu uzzīmēt tik smalku līniju, kādu prata Enders, šauru un tik precīzi vilktu, ka no tās varēja izveidot spirāli ar septiņdesmit deviņiem lokiem, līnijām nesaskaroties un nepārklājoties. Viņam vismaz bija ko darīt, kamēr skolotāja bubināja kaut ko par aritmētiku. Aritmētiku! Valentīna viņam to mācīja, kad viņam bija trīs gadi.