Viņš ievēroja, ka vecākie zēni ir sadalīti atsevišķās grupās un valkā noteiktus formas tērpus. Lai gan sarunājās arī zēni atšķirīgos formas tērpos, lielākoties grupas turējās savrup. Jauniņie — viņa paša grupa un divas vai trīs grupas nedaudz vecāku zēnu — valkāja zilus tērpus. Lielajiem zēniem, kuri jau bija iedalīti komandās, formas tērpi bija daudz greznāki. Enders mēģināja uzminēt, kādai komandai katrs pieder. Skorpionus un Zirnekļus viņš atpazina viegli, tāpat arī Liesmas un Paisumviļņus.
Viņam līdzās apsēdās lielāks zēns, turklāt ne vienkārši nedaudz lielāks — viņš likās gadus divpadsmit trīspadsmit vecs, tiešām liels.
„Sveiks," viņš teica.
„Sveiks," atbildēja Enders.
„Mani sauc Miks."
„Enders."
„Tas ir vārds?"
„Kopš es biju pavisam mazs. Mana māsa mani tā sauca."
„Nav slikts vārds. Enders. Beidzējs."
„Es ceru."
„Ender, tu esi insekts savā grupā?"
Enders paraustīja plecus.
„Es pamanīju, ka tu ēd viens. Katrā jauniņo pievedumā ir kāds, kuru neviens nepieņem. Dažbrīd man liekas, ka skolotāji to sarīko tīšām. Skolotāji te nav pārāk jauki. Tu to vēl pamanīsi." „Aha."
,Tātad tu esi insekts?"
„Laikam gan."
„Zini, par to nav vērts diez ko bēdāties."
Viņš pasniedza Enderam savu ruleti un paņēma Endera pudiņu.
„Ēd barojošu pārtiku un esi stiprs."
Miks ķērās klāt pudiņam.
„Un kas esi tu?" jautāja Enders.
„Es? Es neesmu nekas. Pirdiens gaisa kondicionētājā, ko neviens nekad pat nepamana."
Enders nedroši pasmaidīja.
„Jā, jautri, bet tas nav joks. Es neko te neesmu panācis. Un es jau kļūstu liels, un drīz mani sūtīs uz nākamo skolu. Un man nav nekādu izredžu tikt uz Taktikas skolu. Redzi, es nekad neesmu bijis komandieris. Tur tiek tikai tie puiši, kas kļuvuši par komandieriem."
„Un kā var par tādu kļūt?"
„Ei, tu domā, ja es to zinātu, es te vēl būtu? Cik daudz mana auguma puišu tu te redzi?"
Nebūt ne daudz. Bet Enders to neteica.
„Maz. Es neesmu vienīgais, kam jākļūst par insektoīdu barību. Ir vēl daži. Pārēji visi ir komandieri. Visi zēni no mana lidojuma jau vada armijas. Tikai ne es."
Enders pamāja.
„Klau, puisīt. Es došu tev padomu. Iegūsti draugus. Kļūsti par komandieri. Bučo pakaļas, ja nākas, bet, ja citi zēni tevi nicina… tu zini, ko tas nozīmē?"
Enders atkal pamāja.
„Nē, tu nezini neko. Jūs, jauniņie, visi esat vienādi. Neko nezināt. Galvas tukšas kā kosmoss. JumЈ iesit — jūs salūstat. Ja tev ies tāpat kā man, atceries, ka tiki brīdināts. Nu vairs tev neviens nepalīdzēs."
„Un kāpēc tu man to visu stāstīji?" Enders jautāja.
„Kas tu esi — baigais gudrinieks, vai? Apklusti un ēd."
Enders apklusa un ēda. Miks viņam nepatika. Un viņš zināja: neiespējami, ka viņam varētu iet tāpat. Varbūt tādi bija skolotāju plāni, taču Enders negrasījās šiem plāniem pakļauties.
Es nebūšu insektoīds mūsu grupā, Enders domāja. Es nepametu Valentīnu, māti un tēvu, lai vienkārši izlidotu no šejienes.
Paceļot pie mutes dakšiņu, viņš varēja iedomāties ap sevi kā parasti sēžam savu ģimeni. Viņš zināja, kādā virzienā jāpagriež galva, lai ieraudzītu māti, kas cenšas Valentīnu pierunāt ēst klusāk. Viņš zināja, kur jābūt tēvam, kurš, izliekoties, ka piedalās sarunā, lasa ziņas uz galda. PIters, kas izliekas, ka izņem no deguna saspiestu zirni. Pat Pīters reizēm bija smieklīgs.
Domāt par ģimeni bija kļūda. Acis saskrēja asaras, viņš norija kamolu kaklā; viņš nevarēja saskatīt pat savu šķīvi.
Viņš nedrīkstēja raudāt. Neviens viņam līdzi nejutis. Deps nebija viņa māte. Šāda vājuma izrādīšana būs zīme stilsoniem un pīteriem, ka šis zēns ir viegli salaužams. Enders rīkojās kā parasti tad, kad Pīters viņu mocīja: sāka skaitīt divkāršotus skaitļus. Viens, divi, četri, astoņi, sešpadsmit, trīsdesmit divi, sešdesmit četri un tā tālāk, kamēr spēja skaitļus paturēt prātā: 128, 256, 512, 1024, 2048, 4096, 8192, 16384, 32768, 65536, 131072, 262144. Pie 67108864 viņš vairs nejutās drošs — vai viņš nebija izlaidis kādu ciparu? Cik lielam jābūt skaitlim — desmit miljonos, simt miljonos, vienkārši miljonos? Viņš mēģināja sākt no jauna, taču atkal nesekmīgi. 1342 un vēl kas. 16? Vai 17738? Nekā. Bija jāmēģina vēlreiz. Cik vien tālu iespējams. Sāpes pārgāja. Acis pārstāja asarot. Viņš noturējās neraudot.
Līdz naktij, kad izdzisa gaismas un viņš izdzirdēja dažus zēnus šņukstam pēc mātēm vai tēviem, vai suņiem. Viņš neko nevarēja padarīt, viņš čukstus izrunāja Valentīnas vārdu. Viņš dzirdēja viņu attālāk zālē smejamies. Viņš redzēja māti paejam garām viņa istabas durvīm, pārbaudot, vai ar viņu viss kārtībā. Viņš dzirdēja tēvu smejamies par kaut ko televīzijā. Tā vairs nekad nebūs. Es būšu vecs, kad viņus atkal redzēšu, vismaz divpadsmit gadus vecs. Kāpēc gan es piekritu? Kāpēc es biju tāds muļķis? Iet skolā un katru dienu satikt Stilsonu būtu nieks. Tāpat arī Pīteru. Tie bija sīkumi. Enderam nebija no viņiem bail.
Es gribu mājās, viņš čukstēja.
Viņš čukstēja kā tad, kad viņu mocīja Pīters. To dzirdēja tikai viņš pats, un arī ne vienmēr.
Asaras viņam par spīti krita uz palaga, bet viņa šņuksti bija tik viegli, ka gandrīz nebija jūtami, tik klusi, ka nebija sadzirdami. Toties viņam sāpēja, sāpes viņu smacēja, tās dedzināja viņa seju, krūtis, acis. Es gribu mājās.
Tonakt ienāca Deps, viņš klusu pārvietojās gar gultām, ik pa brīdim pieskaroties kāda zēna rokai vai pierei. Viņam tā staigājot, raudas tikai pastiprinājās: šajā biedējošajā vietā pietika ar šo maiguma izpausmi, lai saraudinātu ikvienu. Bet tikai ne Enderu. Kad pienāca Deps, Enders jau bija beidzis raudāt un viņa seja bija sausa. Melīgi — kā tad, kad Pīters bija viņu mocījis un viņš neuzdrošinājās to atklāt vecākiem. Paldies, Pīter, par sausajām acīm un spēju raudāt nedzirdami. Tu man iemācīji, kā slēpt visu, ko jūtu. Tagad man tas nepieciešams vairāk nekā jebkad agrāk.
•••
Tā tiešām bija skola. Stundām nodarbību katru dienu. Lasīšana. Matemātika. Vēsture. Asiņainu kosmisko kauju videoieraksti, pret insektoīdu kuģiem izšķaidītu jūras kājnieku iekšas. Kosmisko kuģu sterilo cīņu hologrammas: pretiniekiem vienam otru iznīcinot, kuģi bez skaņas pārvērtās gaismas uzliesmojumos tumsā. Tik daudz, ko mācīties… Enderam bija jāpiepūlas tikpat smagi, cik pārējiem; pirmoreiz mūžā viņi visi tiešām cīnījās par rezultātiem, jo pirmoreiz mūžā viņiem bija jāsaskaras ar klasesbiedriem, kas bija vismaz tikpat talantīgi kā viņi paši.
Un spēles — viņi dzīvoja gandrīz tikai tām, un ar tām viņi aizpildīja visus savus brīvos brīžus.
Otrajā dienā Deps viņus iepazīstināja ar spēļu telpu. Tā atradās augstāk virs klāja, kur dzīvoja un mācījās zēni. Rāpjoties aizvien augstāk, pakāpeniski pavājinājās gravitācija, un tad tādā kā tumšā alā viņi ieraudzīja spožās spēļu gaismas.
Dažas no spēlēm viņi jau pazina, dažas pat bija spēlējuši mājās. Vienkāršākas un sarežģītākas. Enders pagāja garām divdimensiju videospēlēm un sāka pētīt spēles, ko spēlēja lielākie zēni, — hologrāfiskas, ar it kā gaisā pakārtiem priekšmetiem. Viņš bija vienīgais jauniņais šajā telpas daļā, un laiku pa laikam kāds no lielajiem viņu pagrūda malā. Ko tu te dari? Pazūdi! Lido prom! Protams, šeit, telpā ar vājāku gravitāciju, viņš tiešām lidoja prom, pacēlās gaisā un planēja, līdz kaut kur ietriecās.