Tomēr katru reizi viņš atgriezās — dažreiz citā vietā, lai aplūkotu spēli no cita leņķa. Viņš bija par īsu, lai redzētu vadības pulti un to, kā īsti spēle tiek vadīta. Taču tam nebija nozīmes. Viņam pietika ar tās norises vērošanu. Spēlētāji tumsā veidoja gaismas tuneļus, kurus savukārt meklēja pretinieka kuģi, lai izsekotu un iznīcinātu spēlētāja kuģi. Spēlētājs varēja izlikt lamatas: mīnas, kustīgas bumbas, cilpas, no kurām pretinieka kuģi nevarēja izkļūt. Daži spēlētāji likās gudri. Citi zaudēja ļoti ātri.
Enderam vislabāk patika zēnu savstarpējās spēles. Tad viņiem bija jāizmanto vienam otra veidotie tuneļi, un tā ātri vien kļuva skaidrs, kurš no viņiem ir kaut cik vērts stratēģis.
Aptuveni stundas laikā tas viss apnika — Enders bija uztvēris likumsakarības un sapratis, kā darbojas dators. Viņš zināja, ka tad, kad varēs spēlēt pats, viņš vienmēr pratīs uzvarēt. Veido spirāles, ja pretinieks rīkojas tā, bet cilpas, ja citādi. Izliec lamatas, gaidi. Izliec septiņas lamatas un ievilini tajās pretinieku. Nekāda īsta izaicinājuma; spēlē tikai, līdz dators sāk darboties tik ātri, ka ar cilvēka reakciju to vairs nevar pārspēt. Tas nebija interesanti. Viņš gribēja spēlēt ar citiem zēniem — kas, spēlējot pret datoru, bija tik ļoti pie tā pieraduši, ka, pat cīnoties vienam pret otru, dažbrīd mēģināja to atdarināt un, būdami cilvēki, domāja kā mašīnas.
Es viņus varētu uzvarēt, piemēram, tā. Vai arī vēl kā citādi.
„Es gribētu paspēlēt pret tevi," viņš teica tikko uzvarējušam zēnam.
„Ak, kas tad tas!" iesaucās zēns. ,.Insekts vai insektoīds?"
„Nesen ieradās kārtējais bars rūķu," noteica kāds cits.
„Bet šis runā! Tu zināji, ka viņi prot runāt?"
«Skaidrs," teica Enders, „tev ir bail, ka nevarēsi mani uzvarēt divās spēlēs no trim."
„Tevi uzvarēt," atbildēja zēns, „būtu tikpat viegli kā čurāt dušā."
„Un ne uz pusi tik jautri," teica cits.
„Es esmu Enders Vigins."
„Paklau, zirgaģlmi, tu neesi nekas! Saprati? Nekas. Skaidrs? Kamēr neesi nevienu piebeidzis, tu neesi nekas. Skaidrs?"
Vecāko zēnu slengam bija savs ritms. Enders to ātri vien uztvēra.
„Ja es neesmu nekas, tad kāpēc gan tev bail ar mani spēlēt uz divām no trim?"
Pārējie zēni pamazām zaudēja pacietību.
«Piebeidz ātri to sīci, un miers!"
Enders ieņēma savu vietu pie nepazīstamās vadības pults. Viņa rokas gan bija mazas, taču vadības sistēma bija pietiekami vienkārša. Nedaudz paeksperimentējis, viņš jau zināja, kuru ieroci kontrolē katrs taustiņš, savukārt objektu pārvietošanai bija jāizmanto standarta lode. Iesākumā viņš darbojās pārāk lēni. Otrs zēns, kura vārdu viņš joprojām nezināja, ātri izvirzījās vadībā, tomēr Enders ātri vien apguva spēli un beigās spēlēja jau daudz labāk.
„Nu, esi apmierināts, sīkais?"
„Divas no trim."
„Tā mēs nespēlējam."
„Tu mani uzvarēji manā pirmajā spēlē," Enders teica. „Ja tu nevari uzvarēt divreiz, tā nav nekāda uzvara."
Viņi spēlēja atkal, un šoreiz Enders veica dažus tik veiklus manevrus, kādus otrs zēns nekad nebija pat redzējis, un viņa ierastā taktika nelīdzēja. Enders uzvarēja — ne viegli, bet tomēr.
Vecākie zēni pārstāja smieties un jokot par viņu. Trešā spēle ritēja pilnīgā klusumā, Enders uzvarēja ātri un iespaidīgi.
Kad spēle beidzās, kāds no vecākajiem zēniem teica:
„Viņiem beidzot vajadzētu to kasti nomainīt. Tagad jau katrs idiots var uzvarēt."
Nekādu apsveikumu. Pilnīgs klusums, Enderam ejot prom.
Viņš neaizgāja tālu, viņš stāvēja un skatījās, kā nākamie spēlētāji mēģina atkārtot viņa paņēmienus. Jebkurš sīks idiots? Enders pasmaidīja pie sevis. Viņi mani neaizmirsīs.
Viņš jutās apmierināts. Viņš bija uzvarējis, turklāt cīņā pret vecāku zēnu. Varbūt ne pašu prasmīgāko, bet nu vairs
viņš nebaidījās, ka Kaujas skola varētu būt viņam par grūtu. Vajadzēja tikai vērot spēli un saprast, kā tā darbojas, lai tad šo sistēmu izmantotu un gūtu uzvaru.
Taču gaidīšana un vērošana dārgi maksāja, nācās daudz ko izciest: zēns, kuram viņš bija salauzis roku, gribēja atriebties. Viņa vārds, kā Enders ātri vien uzzināja, bija Bernārs. Savu vārdu viņš izrunāja ar franču akcentu, jo separātisti franči nepieļāva standartvalodas mācīšanu bērniem līdz četru gadu vecumam un tādēļ bērni vispirms apguva franču valodu. Akcents Bernāru citu acīs padarīja eksotisku un interesantu, lauztā roka — par mocekli, un viņa sadisms likās apbrinas vērts tiem, kam patika citu ciešanas.
Enders bija kļuvis par viņu ienaidnieku.
Tie it kā bija sīkumi. Ejot garām viņa gultai, viņi tai parasti iespēra, pagrūda, kad viņš gāja ar ēdiena paplāti rokās, mēģināja viņu nogrūst no kāpnēm. Enders ātri iemanījās neatstāt savas lietas ārpus lādes; tāpat viņš drīz vien kļuva fiziski veiklāks un uzmanīgāks. Bernārs gan viņu reiz nosauca par Tizleni, un šī iesauka viņam pielipa.
Dažreiz Enders kļuva ļoti dusmīgs — bet ne jau uz Bernāru. Viņš bija dzimis spīdzinātājs. Enderu saniknoja tas, cik viegli Bernāram pakļāvās pārējie. Viņi, bez šaubām, zināja, ka Bernāra atriebība ir netaisnīga, ka toreiz kuģī viņš pirmais iesita Enderam, ka Enders tikai atbildēja. Bet, ja arī viņi to zināja, viņi rīkojās tieši pretēji; pat ja viņi nezināja, viņiem tāpat vajadzēja saprast, ka Bernārs ir nelietis.
Enders gan nebija viņa vienīgais upuris. Bernārs galu galā veidoja sev karalisti.
Enders no malas vēroja, kā Bernārs iedibina hierarhiju. Daži zēni viņam noderēja, tiem viņš nemitējās glaimot. Daži labprāt kļuva par viņa pakalpiņiem un darīja visu, ko vien viņš vēlējās, lai gan pretī saņēma tikai nicinājuma pilnu skatienu.
Bet dažus šī Bernāra valdīšana kaitināja.
Enders zināja, kam nepatīk Bernārs. Šens bija mazs, ambiciozs un viegli sadusmojams. Bernārs to ātri pamanīja un sāka viņu saukt par Tārpu.
„Tas tāpēc, ka viņš ir tik sīks," Bernārs teica, „un lokās. Paskat, kā viņš gora savu pakaļu, kad staigā."
Šens kļuva nikns, taču tas pārējiem lika smieties vēl skaļāk.
«Paskatieties uz viņa pakaļu! Ei, Tārps!"
Enders Šenam neko neteica — lai neizskatītos, ka viņš grasās veidot pats savu bandu. Viņš tikai sēdēja ar datoru klēpi un izlikās, ka mācās.
Taču viņš nevis mācījās, bet gan lika datoram ar trīsdesmit sekunžu intervālu sūtīt ziņu. To saņēma katrs, un tā bija īsa un kodolīga. Visgrūtāk bija noslēpt, kas ir tās īstais autors, kā to varēja skolotāji. Zēnu sūtītajām ziņām~ vienmēr automātiski tika pievienots sūtītāja vārds. Enders vēl nebija uzlauzis skolotāju drošības sistēmu, tāpēc izlikties par skolotāju viņš nevarēja. Toties viņš bija spējis reģistrēt neesošu skolnieku, kuru viņš bija nosaucis par Dievu.
Tiklīdz ziņa bija gatava nosūtīšanai, viņš mēģināja uztvert Šena skatienu. Šens tāpat kā pārējie zēni vēroja Bernāru un viņa drauģeļus smejamies un jokojam, uzjautrinoties par matemātikas skolotāju, kurš bieži apstājās pusvārdā un skatījās apkārt, it kā būtu izkāpis nepareizā pieturā un nezinātu, kur atrodas.
Beidzot Šens tomēr paskatījās apkārt. Enders viņam pamāja un norādīja uz viņa datoru, un pasmaidīja. Šens likās nesaprotam. Enders nedaudz pacēla savu datoru, norādīja uz to. Šens pasniedzās pēc savējā, un tajā brīdī Enders nosūtīja ziņu. Šens to tūlīt pat ieraudzīja, izlasīja un skaļi iesmējās. Viņš paskatījās uz Enderu, it kā jautādams — vai tu to izdarīji? Enders paraustīja plecus — es nezinu, kurš to izdarījis, bet tas noteikti neesmu es.