Turklāt kombinezoni traucēja. Tajos bija grūtāk veikt precīzas kustības, jo tie locījās mazliet lēnāk un bija nedaudz stīvāki par jebkuru apģērbu, ko viņi jebkad bija valkājuši.
Enders stingri satvēra rokturi un salieca kājas. Viņš ievēroja, ka kombinezons ne tikai palēnina, bet arī pastiprina kustību. To bija grūti iekustināt, taču kombinezons turpināja kustību, turklāt visai stipri, ari pēc tam, kad viņa muskuļi jau bija apstājušies. Iekustini kombinezonu, un tas kustēsies divtik spēcīgi. Kādu laiku gan neies diez cik veikli. Labāk jāsāk ātrāk.
Tā, vēl sagrābis rokturi, viņš strauji atspērās ar kājām.
Acumirklī viņš apmeta kūleni un visā garumā ar muguru ietriecās sienā. Trieciens bija tik spēcīgs, ka viņš nespēja noturēties pie roktura un aizkūleņoja pāri visai kaujas telpai.
īsu brīdi viņš paniski mēģināja orientēties pēc pierastā augšas un apakšas principa, viņa ķermenis tiecās iztaisnoties un pielāgoties gravitācijai, kuras nebija. Tad viņš piespieda sevi mainīt skatpunktu. Viņš brāzās pretī sienai — lejup. Viņš tūliņ atguva kontroli pār sevi. Viņš nelidoja, viņš krita. Nira. Viņš varēja izvēlēties, kā tieši skars virsmu.
Es lidoju par ātru, lai kaut kam pieķertos un apstātos, bet es varu vājināt triecienu un atsitoties aizlidot kādā noteiktā leņķī, ja vien tajā brīdī saritināšos un izmantošu kājas.
Tas viņam nepavisam neizdevās tā, kā bija plānots. Viņš tiešām aizlidoja leņķī, taču ne tādā, kādā bija iecerējis. Viņam nebija arī laika domāt. Viņš ietriecās citā sienā, šoreiz nepaspējis sagatavoties, bet pilnīgi nejauši atklāja, kā izmantot kājas, lai kontrolētu atsitiena leņķi. Tagad viņš atkal planēja pāri visai telpai — pārējo zēnu virzienā. Tie vēl*ļoprojām turējās pie sienas. Šoreiz viņš kustējās pietiekami lēni, lai pieķe'rtos rokturim. Viņš atradās visnotaļ dīvainā leņķī attiecībā pret pārējiem zēniem, bet viņš jau atkal bija pārorientējies, un nu pārējie viņam likās guļam uz grīdas, ne karājamies pie sienas. Viņš bija ne vairāk ačgārnā stāvoklī kā pārējie.
„Ko tu dari, vai dzīvot apnicis?" jautāja Šens.
«Pamēģini pats," Enders atbildēja. «Kombinezons sargā pret ievainojumiem, un atsitienus var kontrolēt ar kājām — tā."
Viņš atdarināja kustību, ko bija veicis.
Šens pakratīja galvu, viņam pat prātā nenāca izmēģināt tik muļķīgus trikus. Bet kāds no zēniem tomēr mēģināja to atkārtot, tiesa, ne tik ātri kā Enders, jo iesāka bez salto, taču gana ātri. Enderam pat nevajadzēja redzēt viņa seju, lai zinātu, ka tas ir Bernārs. Tūlīt pēc viņa mēģināja arī Bernāra labākais draugs Alajs.
Enders vēroja viņus šķērsojam milzīgo telpu. Bernārs pūlējās orientēt savu ķermeni virzienā, kuru bija pieņēmis par grīdu, Alajs bija ļāvies kustībai un gatavojās atsisties pret sienu. Nav nekāds brīnums, ka Bernārs kuģī salauza roku, Enders domāja. Lidojot viņš saspringst. Krīt panikā. Enders paturēja to prātā nākotnei.
Un ne tikai to. Alajs nebija atgrūdies tajā pašā virzienā kā Bernārs. Viņš mērķēja uz telpas stūri. Viņu trajektorijas attālinājās viena no otras aizvien vairāk un vairāk, un Bernārs neveikli ar troksni ietriecās sienā, bet Alajs zibens ātrumā trīsreiz atsitās pret sienām tuvu telpas stūrim un, gandrīz nezaudējis ātrumu, pārsteidzošā leņķī turpināja lidojumu. Alajs klaigāja un pārsteigts smējās, un to darīja arī pārējie zēni. Daži no viņiem bija piemirsuši, ka atrodas bezsvara stāvoklī, un bija palaiduši vaļā rokturus, lai aplaudētu. Nu viņi lēnītēm dreifēja dažādos virzienos, vēcinot rokas, it kā mēģinot peldēt.
Lūk, vēl viena problēma, domāja Enders. Ko iesākt šādā situācijā? Nav taču nekā, pret ko atsperties.
Viņam radās kārdinājums pašam to izmēģināt un eksperimentāli atrisināt problēmu. Bet viņš redzēja, cik bezpalīdzīgi ir pārējie, un nevarēja iedomāties, ko darītu citādi.
Ar vienu roku turoties pie grīdas, viņš tāpat vien pieskārās rotaļu ierocim, kas bija piestiprināts kombinezona priekšpusē tieši zem pleca. Tad viņš atcerējās rokas raķetes, ko dažkārt, ieņemot pretinieka stacijas, lietoja jūras kājnieki. Viņš izvilka ieroci un aplūkoja to. Viņš jau iepriekš viņu mītnes telpā bija mēģinājis nospiest visas pogas, taču tur ierocis nebija darbojies. Varbūt tas darbosies kaujas telpā. Uz tā nebija nekādu lietošanas norādījumu. Nekādu zīmju uz pogām. Mēlīte bija pavisam parasta — kā jau visiem, ari viņam kopš agras bērnības bija piederējuši rotaļu ieroči. Ierocim bija divas pogas, kuras viegli varēja aizsniegt ar īkšķi, un vēl dažas spala apakšā, kas bija gandrīz neaizsniedzamas, ja vien neizmantoja abas rokas. Divas pogas īkšķa tuvumā nepārprotami bija paredzētas acumirklīgai lietošanai.
Viņš notēmēja ieroci pret grīdu un nospieda mēlīti. Viņš juta, kā ierocis pēkšņi uzsilst, un, kad atlaida mēlīti, tas uzreiz atdzisa. Uz grīdas, kur viņš bija tēmējis, parādījās neliels gaismas aplītis.
Viņš ar īkšķi piespieda sarkano pogu ieroča virspusē un atkal nospieda mēlīti. Tas pats.
Tad viņš nospieda balto pogu. Uzplaiksnīja spilgta gaisma, kas aizpildīja lielu daļu telpas. Nospiežot pogu, ierocis joprojām bija visai vēss.
Sarkanā poga ieslēdz ko līdzīgu lāzeram (ne īstu lāzeru, kā Deps bija teicis), bet baltā — gaismekli. Nedz viens, nedz otrs nevarēja noderēt manevrēšanai.
Tātad viss atkarīgs no tā, kā tu atsperies, no virziena, ko tu nosaki jau pašā sākumā. Tas nozīmē, ka mums jāiemācās ļoti labi kontrolēt tieši atsperšanos un atsitienus, citādi mēs visi paliksim bezpalīdzīgi karājamies gaisā. Enders pārlaida skatienu apkārt telpai. Daži zēni jau dreifēja tuvu sienām un mēģināja pieķerties rokturiem. Lielākā daļa ik pa brīdim ietriecās cits citā un smējās par to, citi bija saķērušies rokās un kustējās pa apli. Tikai daži tāpat kā Enders mierīgi turējās pie sienas un vēroja notiekošo.
Viens no tiem bija Alajs. Viņš bija apstājies netālu no Endera pie blakus sienas. Enders pēkšņi atspērās un sāka strauji kustēties Alaja virzienā. Jau lidojumā viņš domāja, ko gan sacīs. Alajs bija Bernāra draugs. Ko gan Enders varēja viņam teikt?
Jebkurā gadījumā — viņš vairs nevarēja izmainīt lidojuma virzienu. Viņš raudzījās tieši uz priekšu un izmēģināja dažādas kāju un roku kustības, ar kurām varēja regulēt virzienu, kādā atradās viņa ķermenis. Viņš saprata, ka bija mērķējis pārāk precīzi: nevis blakus Alajam, bet gan tieši viņam virsū.
„Saķer manu roku!" Alajs iesaucās.
Enders izstiepa roku tvērienam. Alajs uzņēma lielu daļu trieciena, un Endera sadursme ar sienu izdevās diezgan viegla.
„Ļoti labi," Enders teica. „Tieši tādās lietās mums būtu jāvingrinās."
„Es arī par to domāju. Tikai pārējie te nodarbojas ar visādām muļķībām," atbildēja Alajs. „Kas gan būtu, ja mēs pamēģinātu divatā? Mēs varētu atgrūsties viens no otra pretējos virzienos."
„Jā."
„Labi?"
Tā bija atzīšanās, ka starp viņiem viss nav īsti kārtībā. Vai mums vajadzētu kaut ko darīt kopā? Atbildes vietā Enders satvēra Alaju aiz rokas un sagatavojās atsperties no sienas.
„Esi gatavs?" Alajs jautāja. „ Aiziet!"
Tā kā viņi atspērās nevienādi spēcīgi, viņi sāka griezties pa apli. Enders veica dažas nelielas kustības ar roku un pavērsa citādi kāju. Viņi sāka riņķot lēnāk. Viņš atkārtoja kustības, un viņi pārstāja riņķot pavisam. Tagad viņi vienkārši dreifēja vienā virzienā.