Alajs iedeva papīru Enderam. Enders lasīja:
„Enders Vigins — pārcelts uz Salamandru armiju. Komandieris: Bonzo Madrids. Pavēle stājas spēkā nekavējoties. Kods: zaļš, zaļš, brūns. Nekādu personisko piederumu."
„Tu esi gudrs, Ender, bet kaujas telpā tu nebūt neesi labāks par mani."
Enders pakratīja galvu. Viņa pārcelšana bija pati muļķīgākā rīcība, kādu vien viņš varēja iztēloties. Parasti jauniņie tika pārvietoti uz armijām pēc astoņu gadu vecuma sasniegšanas; Enderam nebija pat septiņi. Un parasti visi jauniņie tika pārcelti uzreiz — tā, ka vienlaicīgi gandrīz katrai armijai tika pa jaunam zēnam. Nevienā citā gultā paziņojuma par pārcelšanu nebija.
Tieši tad, kad viss bija pamazām sācis nostāties savās vietās. Kad Bernārs bija iemācījies satikt ar pārējiem, pat ar Enderu. Kad Enders un Alajs bija kļuvuši par īstiem draugiem. Kad dzīve Enderam beidzot likās tīri ciešama.
Enders pasniedzās, lai uzrautu Alaju augšā no gultas.
«Salamandru armija katrā ziņā piedalās sacensībās," Alajs teica.
Enders bija tik ļoti nikns par šo netaisnīgo rīcību, ka acīs viņam saskrēja asaras. Nedrīkst raudāt, viņš sev pavēlēja.
Alajs pamanīja asaras, bet izlikās tās neredzam.
„Viņi ir maitas, Ender, viņi tev neļauj pat ņemt līdzi neko savu."
Enders pasmaidīja un nomierinājās.
„Domā, man vajadzētu izģērbties un iet kailam?"
Arī Alajs iesmējās.
Enders viņu pēkšņi cieši apkampa — it kā tā būtu Valentīna. Tajā brīdī viņš pat domāja par Valentīnu un to, cik ļoti viņš vēlas atgriezties mājās.
„Es negribu," viņš teica.
Alajs arī apskāva Enderu.
„Es viņus saprotu, Ender. Tu esi labākais no mums. Varbūt viņiem ļoti jāsteidzas ar tavu apmācību, jāiemāca viss, ko vien var pagūt."
„Viss gan ne," Enders atbildēja. „Es gribēju iemācīties, kā ir draudzēties ar kādu."
Alajs nopietni pamāja.
„Tu vienmēr būsi mans draugs, vienmēr būsi mans labākais draugs," viņš teica. Tad pasmaidīja.
„Ej šķaidīt insektus!"
„Jā." Enders arī pasmaidīja.
Alajs pēkšņi noskūpstīja Enderu uz vaiga un iečukstēja ausī:
„Salaam."
Tad nosarcis viņš pagriezās un aizgāja uz savu gultu telpas pašā galā. Enders nojauta, ka skūpsts un svešais vārds ir kaut kas aizliegts, varbūt kas reliģisks, vai varbūt arī vārds ko īpašu nozīmēja tikai Alajam. Lai vai kā, Enders zināja, ka tas bija svēts, ka viņš atklājis sevi Enderam — kā Endera māte, kad viņš bija ļoti jauns, vēl pirms monitora ievietošanas. Kad viņai likās, ka viņš ir aizmidzis, viņa uzlika savas rokas uz viņa galvas un skaitīja lūgšanas par viņu. Enders nekad ne ar
vienu par to nebija runājis, pat ar māti ne, bet viņš vienmēr atcerējās šo svētuma izjūtu, to, kā viņa māte viņu mīlēja, kad domāja, ka neviens, arī viņš pats, neredz vai nedzird. Enders bija saņēmis no Alaja tik svētu dāvanu, ka pat viņam nebija ļauts apjaust tās nozīmi.
Pēc šī notikuma nekas vairs nebija sakāms. Alajs piegāja pie savas gultas un pagriezās, lai paskatītos uz Enderu. Viņu skatieni uz brīdi satikās. Tad Enders devās prom.
Šajā skolas daļā nebija vērts meklēt ar kodu „zaļš, zaļš, brūns" iezīmētus maršrutus, tādi bija jāmeklē kādā publiskā vietā. Pārējie drīz vien beigs pusdienot; viņš negribēja atrasties tuvumā ēdnīcai. Toties spēļu telpai gan vajadzēja būt gandrīz tukšai.
Šajā situācijā neviena no parastajām spēlēm viņu diez ko neinteresēja. Viņš piegāja pie sola ar datoriem istabas galā un ielādēja savu ierasto spēli. Ātri vien viņš nokļuva Brīnumzemē. Enderam ierodoties, Milzis jau bija miris. Enderam nu bija uzmanīgi jānorāpjas lejā no galda, jāuzlec uz vienas Milža apgāztā krēsla kājas un tad jānokļūst zemē. Kādu laiku Milža ķermeni bija plosījušas žurkas, bet, kad Enders vienu bija nogalinājis ar saspraudīti, ko bija izvilcis no Milža saplīsušā krekla, tās lika Milzi mierā.
Milža līķis bija beidzis trūdēt. Sīkie maitēdāji bija saplosījuši visu, ko vien tie varēja saplosīt, tārpi bija tikuši galā ar iekšējiem orgāniem, un pāri palikusi tikai izkaltusi mūmija — doba, zobiem platā, nekustīgā smaidā, tukšām acīm, sažņaugtiem pirkstiem. Enders atcerējās, kā viņš urbās caur aci, kad Milzis vēl bija dzīvs, ļauns un viltīgs. Tagad, būdams tik nikns un vīlies, Enders vēlējās ko tādu izdarīt vēlreiz. Bet Milzis nu bija kļuvis par vairs tikai nekaitīgu ainavas sastāvdaļu, un izgāzt pret to savas dusmas vairs nebija iespējams.
Enders parasti gāja pār tiltu uz Erca Karalienes pili, kur dažādu spēļu bija pietiekami, taču tagad tās viņam nelikās kārdinošas. Viņš apgāja apkārt Milža līķim un devās gar strautu augšup pa straumei uz vietu, kur tas iztecēja no meža. Tur bija rotaļu laukums — slidkalniņi, zviedru siena, šūpoles, karuseļi un kāds ducis bērnu, kas rotaļājās un smējās. Enders piegāja pie laukuma un ievēroja, ka arī viņa tēls kļuvis par bērnu — parasti spēlēs tas bija pieaugušais. Šoreiz viņš bija pat mazāks par pārējiem bērniem.
Viņš nostājās rindā uz slidkalniņu. Pārējie bērni nelikās par viņu ne zinis. Viņš uzrāpās augšā uz kalniņa un noskatījās, kā zēns pirms viņa novirpuļo pa garo spirāli uz leju. Tad Enders apsēdās un atgrūdās ar rokām, bet, necik tālu neticis, izkrita tieši cauri celiņam un piezemējas zem kāpnēm. Slidkalniņš viņu neturēja.
Un zviedru siena arī ne. Viņš varēja nedaudz pakāpties, bet tad kāds no stieņiem pēkšņi izgaisa un viņš krita. Sēžot uz šūpoļu dēļa, viņš pacēlās līdz augstākajam punktam un atkal krita. Karuselim strauji griežoties, viņš nespēja noturēties pie turekļa, un centrbēdzes spēks aizlidināja viņu prom.
Un pārējie bērni… Viņi asi un nežēlīgi smējās un, sastājušies aplī ap viņu, ņirgājās, rādīja uz viņu ar pirkstiem, lai pēc tam turpinātu savas rotaļas.
Enders gribēja viņus piekaut vai iegrūst strautā. Tā vietā viņš iegāja mežā. Viņš uzgāja taku, kas ātri vien pārvērtās par senu bruģētu ceļu, stipri aizaugušu ar nezālēm, bet vēl lietojamu. Katrā pusē laiku pa laikam bija norādes uz dažādām spēlēm, taču Enders nevienai no tām nesekoja. Viņš gribēja redzēt, kur viņu aizvedīs taka.
Viņš nonāca klajumā, kura vidū bija aka un zīme ar uzrakstu „Dzer, ceļinieki". Enders piegāja akai klāt un ielūkojās iekšā. Gandrīz tajā pašā mirklī viņš izdzirdēja kaut ko ierūcamies. No meža iznira kāds ducis vilku ar cilvēku sejām, atņirgtiem žokļiem. Enders tajos atpazina bērnus no rotaļu laukuma. Tikai tagad tie bija daudz bīstamāki, un nekādi neapbruņotais Enders ātri vien tika saplosīts.
Nākamajā reizē Endera tēls parādījās tieši tajā pašā vietā, un viņš atkal tika aprīts, lai gan viņš mēģināja aizbēgt, rāpjoties lejup akā.
Pēc tam viņš atdzima rotaļu laukumā. Bērni viņu atkal izsmēja. Smejieties, cik vien gribat, Enders nodomāja. Es zinu, kas jūs esat. Viņš pagrūdu kādu meiteni. Tā dusmīgi sāka dzīties viņam pakaļ, Enders uzvilināja viņu augšā uz slidkalniņa. Viņš, protams, izkrita tam cauri, bet šoreiz, tik tuvu sekojot, izkrita ari viņa. Atsitoties pret zemi, viņa pārvērtās par vilku un palika tur guļam — mirusi vai apdullināta.
Vienu pēc otra Enders ievilināja bērnus šajās lamatās. Bet, pirms vēl viņš bija ticis galā ar pēdējo, vilki sāka atgūties. Enders atkal tika saplosīts gabalos.
Šoreiz Enders, trīcošs un sasvīdis, atdzima uz Milža galda. Man vajadzētu beigt spēlēt, viņš domāja. Man jādodas pie manas jaunās armijas.