Taču tā vietā viņš lika savam tēlam nolēkt no galda, apiet apkārt Milža ķermenim un steigties uz rotaļu laukumu.
Šoreiz, tiklīdz bērns atsitās pret zemi un pārvērtās par vilku, Enders aizvilka tā ķermeni līdz strautam un iegrūda tajā iekšā. Katru reizi, ķermenim iekrītot strautā, tas nočūkstēja — ūdens vietā tecēja skābe, vilks izšķīda, un gaisā pacēlās tumšs dūmu mākonis, kas tūliņ aizslīdēja prom. Viņš ātri vien pieveica visus bērnus, lai gan beigās tie jau mēģināja viņu noķert divatā vai trijatā. Klajumā Enders nesastapa nevienu pašu vilku, un nu viņš, izmantojot virvi, mierīgi varēja nolaisties lejup akā.
Gaisma lejā bija visai blāva, bet viņš varēja saskatīt dažnedažādu dārglietu kaudzes. Viņš pagāja tām garām, pamanot, ka starp dārgakmeņiem pazib arī acis. Galds ar ēdienu viņu neinteresēja. Viņš pagāja garām arī vairākiem pie griestiem piekārtiem būriem ar dažādiem eksotiskiem un draudzīga paskata radījumiem. Parotaļāšos ar jums vēlāk, nodomāja Enders. Beidzot viņš nonāca pie kādām durvīm. Ar lāsmojošiem smaragdiem uz tām bija izveidots uzraksts:
«Pasaules gals."
Viņš daudz nekavējās un atvēra durvis.
Viņš stāvēja uz šauras klintsradzes, zem viņa pletās grandiozi liels koši zaļš mežs, vietām jau redzēja pavīdam rudens krāsas, šur tur bija pa kādam klajumam ar uzartiem laukiem un maziem ciemiem; tālumā slējās pils mākoņu vērpetēm fonā. Virs viņa pavērās debesis — milzīgas alas griesti, klāti ar kristāliem un stalaktltiem.
Durvis aiz viņa aizvērās. Enders uzmanīgi pētīja ainavu. Tā bija tik skaista, ka domas par izdzīvošanu likās pavisam mazsvarīgas. Un šajā brīdi viņam bija vienalga, ko gan spēle no viņa te pieprasīs. Viņš bija atradis šo vietu, un iespēja to aplūkot vien jau likās lielisks apbalvojums. Un tā, nedomājot par sekām, viņš nolēca no radzes.
Viņš strauji traucās lejup, aizvien tuvāk un tuvāk krāčainai upei un asām klintīm, bet pēkšņi starp viņu un zemi parādījās mākonis, kas viņu uztvēra un aiznesa prom uz kādu pils torni, un caur atvērtu logu ienesa iekšā. Viņš bija nokļuvis telpā, kurai nebija nekādu izeju nedz uz augšu, nedz uz leju un pa kuras logu pavērās skats uz dziļu jo-dziļu gravu.
Vēl pirms brīža viņš pats bija nolēcis no klints; bet "šoreiz viņš kavējās to darīt.
Neliels paklājiņš kamīna priekšā izira un pārvērtās garā, slaidā čūskā ar draudīgiem zobiem.
„Es esmu tavs vienīgais glābiņš," tā teica. „Nāve."
Enders mēģināja saskatīt telpā kādu priekšmetu, ko varētu izmantot par ieroci, bet pēkšņi ekrāns kļuva tumšs un uz tā iedegās teksts:
..Nekavējoties vērsies pie komandiera! Tu kavē. Zaļš, zaļš, brūns."
Saniknots Enders atslēdza datoru, piegāja pie sienas, sameklēja joslu, kas bija īstajās krāsās, un pieskārās tai, lai tā iedegtos. Tumši zaļš, zaļš, brūns — tas viņam atgādināja spēlē redzēto valstību, kur tikko bija iestājies rudens. Man jātiek tur atpakaļ, viņš nodomāja. Čūska var noderēt par virvi, es varētu nolaisties lejup un atrast ceļu tālāk. Varbūt tā vieta nosaukta par pasaules galu tāpēc, ka tur beidzas spēles un es varu doties uz kādu no ciemiem un kļūt par vienu no mazajiem zēniem, kas tur strādā un rotaļājas, un man nebūtu neviens jānogalina, un neviens nenogalinātu mani, es varētu vienkārši dzīvot.
Par to domājot, viņš gan nevarēja iztēloties, kā īsti būtu ..vienkārši dzīvot". Viņš pats nekad nebija vienkārši dzīvojis.
Taču viņš to vēlējās patiešām no visas sirds.
•••
Visas armijas bija lielākas par jauniņo grupām, tāpēc arī lielākas bija to barakas. Šī bija gara un šaura, guļvietām gar abiem sāniem, tik gara, ka bija redzams pat grīdas izliekums: tālākajā telpas galā tā pacēlās uz augšu, jo Kaujas skola bija veidota rata formā.
Enders stāvēja durvīs. Daži zēni, kas bija tuvāk durvīm, paskatījās uz viņu un, būdami vecāki par viņu, nelikās viņu redzam, tikai turpināja sarunāties, guļot savās gultās. Viņi, protams, apsprieda kaujas — par ko gan citu lai vecākie zēni runātu? Viņi visi bija daudz lielāki par Enderu. Desmitgadīgi, vienpadsmitgadīgi. Jaunākajiem bija astoņi, un Enders pat savam vecumam bija visai mazs.
Viņš mēģināja saprast, kurš no zēniem ir komandieris, bet vairākums no viņiem nebija pilnos formas tērpos, daudzi vispār bija kaili. Vairākiem bija ieslēgti datori, taču tikai retais mācījās.
Enders iegāja telpā. Šajā brīdī viņam beidzot tika pievērsta kāda uzmanība.
„Ko tu gribi?" prasīja zēns, kas gulēja augšējā guļvietā pie durvīm. Viņš izskatījās lielākais no visiem. Enders šo milzeni ar bārdas kušķiem uz zoda bija pamanījis jau iepriekš.
„Tu neesi Salamandra!"
,.Laikam gan esmu," Enders atbildēja. „Zaļš, zaļš, brūns, vai ne? Mani pārcēla."
Viņš parādīja zēnam — domājams, durvju sargam — paziņojumu.
Durvju sargs pasniedzās pēc tā, taču Enders aši atvilka roku.
„Man tas jānodod Bonzo Madridam."
Sarunai pievienojās vēl viens zēns — mazāks nekā citi, tomēr lielāks par Enderu.
„Ne jau Bonzo, stulbeni! To izrunā Bonso. Spāņu vārds. Bonso Madrids. Aqui nosotros hablamos espafiol, Senor Gran Fedor."
„Tad tu esi Bonso?" jautāja Enders, cenzdamies vārdu izrunāt pareizi.
„Nē, tikai izcili talantīgs poliglots. Petra Arkanjana. Vienīgā meitene Salamandru armijā. Bet tik un tā ar lielākām olām nekā jebkuram citam šajā telpā."
„Māmiņa Petra iepīkstējās?" iesaucās kāds no zēniem. ^Iepīkstējās, tiešām."
Kāds vilka līdzi:
,.Iepīkstējās, iepīkstējās…"
Diezgan daudzi sāka smieties.
„Tikai starp mums runājot," iesāka Petra, „ja Kaujas skolai būtu nepieciešama klizma, vajadzētu sākt no šejienes."
Enders jutās izmisis. Viņam jau tā nebija nekādu izredžu normāli iekļauties šajā armijā — pavisam nesagatavotam, nepieredzējušam un droši vien arī ienīstam par pāragro paaugstinājumu. Bet nu viņš vēl piedevām bija ieguvis bīstamu draugu — Salamandru armijas izstumto. Un nu pārējo armijas zēnu acīs viņi būs saistīti uz mūžiem. Labi pastrādāts… Enders skatījās uz smejošajām, ņirdzīgajām sejām, iztēlojās viņu ķermeņus klātus ar spalvām, viņu zobus gatavus plosīšanai. Vai es šeit esmu vienīgā cilvēciskā būtne? Vai visi pārējie ir tikai plosītkāri zvēri?
Tad viņš atcerējās Alaju. Katrā armijā noteikti jābūt kādam, ar kuru ir vērts iepazīties.
Pēkšņi bez jebkādas pavēles smiekli norima un visi apklusa. Enders pagriezās pret durvīm. Tur stāvēja zēns — garš, slaids, skaistām melnām acīm, šaurām lūpām, kas liecināja par izsmalcinātību. Es sekošu šim skaistumam, Enders dzirdēja sevī kādu balsi sakām, es redzēšu pasauli, kādu to redz šīs acis.
„Kas tu esi?" zēns klusi jautāja.
„Enders Vigins, ser," Enders atbildēja. „Pārcelts no jauniņajiem uz Salamandru armiju."
Viņš pasniedza pavēli.
Zēns ar asu kustību, nepieskaroties Endera rokai, paņēma papīru.
„Cik vecs tu esi, Vigin?" viņš jautāja.
,.Gandrīz septiņus gadus."
Joprojām klusi viņš teica:
„Es jautāju, cik vecs tu esi, nevis, cik gandrīz vecs."
„Sešus gadus, deviņus mēnešus, divpadsmit dienas."
„Cik ilgi tu esi trenējies kaujas istabā?"
„Tagad jau dažus mēnešus. Nu jau man iet diezgan labi."
„Esi mācījies kaujas manevrus? Bijis kādā vienībā? Piedalījies kopīgās mācībās?"
Enderam tas viss bija kas pilnīgi svešs. Viņš pakratīja galvu.
Madrids vēsu skatienu raudzījās viņam tieši acīs.