„Skaidrs. Kā tu drīz vien pats uzzināsi, virsnieki šajā skolā — īpaši majors Andersons, kurš atbild par spēli, — ir diezgan aši uz dažādiem jokiem. Salamandru armijai beidzot izdevies pārvarēt ieilgušu apkaunojošas nevarības periodu: mēs esam uzvarējuši divpadsmit no pēdējām divdesmit spēlēm. Pārsteidzām Žurkas un Skorpionus, un Asinssuņus, un esam gatavi cīnīties par pirmo vietu. Un nu — kāds gan tur brīnums — man piešķir tik nederīgu, nesagatavotu, bezcerīgi mazattīstītu eksemplāru kā tevi."
Petra pačukstēja:
„Viņš nebūt nepriecājas ar tevi iepazīties."
«Aizveries, Arkanjana!" Madrids uzsauca. „Mums jāiztur kārtējais pārbaudījums. Bet, lai kādus šķēršļus virsnieki mums liktu priekšā, mēs joprojām esam…"
..Salamandras!" vienā balsī atsaucās kareivji.
Endera skatījums uz notiekošo pārmainījās gluži instinktīvi. Tas bija rituāls, kurā Madrids, nemēģinot viņu aizskart un izmantojot radušos izdevību, nostiprina savu varu pār armiju.
„Mēs esam uguns, kas aprīs viņus, viņu iekšas un galvas, un sirdis! Mēs esam daudzas liesmas, bet kopā — viena uguns!"
«Salamandras!" pārējie atkal atsaucās.
„Pat šis te mūs nedarīs vājākus!"
Uz brīdi Enders ļāvās cerībai.
„Es centīšos, cik vien spēšu, un mācīšos ātri."
„Es neesmu tev devis atļauju runāt," Madrids atbildēja. „Es domāju tevi ātri vien iztirgot kādam citam. Varbūt man nāksies dot līdzi ko vērtīgu, bet, būdams tik mazs, tu esi vairāk nekā nekam nederīgs. Vēl viens sasaldēts kareivis katrā kaujā — tas ir viss. Un pašlaik katrs sasaldēts kareivis var bīstami ietekmēt mūsu pozīciju. Nekā personiska, Vigin, bet es esmu pārliecināts, ka tu gluži labi vari mācīties ari uz kāda cita rēķina."
„Cik mīļi," teica Petra.
Madrids piegāja klāt meitenei un ar plaukstas aizmuguri iesita tai pa seju. Sitiens bija gandrīz nedzirdams, jo seju skāra tikai nagi. Taču tas atstāja aiz sevis četras spilgtas, sarkanas pēdas uz vaiga, un tur, kur nagi bija ietriekušies miesā, bija redzamas mazas asins pilītes.
„Lūk, kas tev jādara, Vigin. Es ceru, ka šī ir pēdējā reize, kad man nākas ar tevi runāt. Tev jāturas sāņus, kad mēs trenēsimies kaujas telpā. Tev tur, protams, jābūt, taču tu nepiederēsi nevienai no vienībām un nepiedalīsies treniņos. Kad mums būs jādodas uz kauju, tev ātri jāsagatavojas un kopā ar visiem pārējiem jābūt pie vārtiem. Taču doties iekšā tu drīksti tikai četras minūtes pēc spēles sākuma, un arī tad tev jāpaliek pie vārtiem ar neizvilktu ieroci, līdz spēle beidzas."
Enders pamāja. Tātad viņš nebūs nekas. Viņš cerēja, ka viņu apmainīs tiešām drīz.
Viņš ievēroja, ka Petra nedz raudāja, nedz pieskārās vaigam, lai gan viena asins pilīte bija notecējusi līdz pat žoklim. Lai viņa ir izstumtā — ar Bonso Madridu Enders draugos nebūs, kāpēc gan lai viņš nesadraudzētos ar Petru?
Viņam tika piešķirta guļvieta telpas tālākajā galā. Tā bija augšējā vieta, un guļot nemaz nevarēja saskatīt durvis — traucēja griestu izliekums. Blakus vietās gulēja vēl citi zēni — noguruši, īgni, nebūt ne pārāk augstu novērtēti. Viņi likās Enderu nemanām.
Enders pieskārās lādei, lai to atvērtu. Tad viņš saprata, ka šeit tās nav aizslēdzamas. Tās bija atveramas, vienkārši pavelkot aiz gredzena. Armijā nav nekā privāta.
Lādē bija formas tērps — ne blāvi zaļš kā jauniņajiem, bet gan oranži rotāts Salamandru armijas tērps. Diez cik labi viņam tas nederēja. Droši vien skolai nekad nav bijusi vajadzība pēc formām tik jauniem zēniem.
Viņš grasījās to novilkt, kad pamanīja Petru tuvojamies viņa guļvietai. Viņš ātri nokāpa lejā un nostājās sveicienam.
«Nomierinies," viņa teica. „Es neesmu virsnieks."
„Vai tad tu neesi vada komandiere?"
Kāds netālu ieķiķinājās.
„Kāpēc gan tu tā domā, Vigin?"
„Tava vieta ir pie durvīm."
«Tāpēc, ka es esmu labākā šāvēja Salamandru armijā, un tāpēc, ka Bonso baidās, ka es varētu uzsākt revolūciju, ja vienību komandieri mani neuzmanītu. It kā ar šiem ko varētu iesākt."
Viņa norādīja uz drūmajiem zēniem tuvējās guļvietās.
Ko gan viņa vēlējās panākt? Lai pret viņu izturētos vēl sliktāk?
«Ikviens te ir labāks par mani," Enders teica, mēģinot norobežoties no viņas paustā nicinājuma par zēniem, ar kuriem viņam galu galā nāksies sadzīvot.
«Es esmu meitene," viņa teica, «un tu esi sešgadīgs sīcis. Mums ir tik daudz kā kopīga — kāpēc gan lai mēs nebūtu draugi?"
«Mājasdarbus tavā vietā es nepildīšu," viņš atbildēja.
Uz brīdi viņa nesaprata, ka tas ir joks.
„Ha," viņa atteica. «Kad esi iesaistīts spēlē, arī viss pārējais skolā ir militārs. Nav kā pie jauniņajiem. Vēsture un stratēģija, un taktika, un insektoīdi, un augstākā matemātika, un zvaigznes — viss, kas nepieciešams pilotam vai komandierim. Pats redzēsi."
«Tātad mēs esam draugi. Un kas man par to būs?" Enders jautāja. Viņš atdarināja viņas lielīgo un it kā bezrūpīgo runas manieri.
«Bonso tev neļaus trenēties, viņš liks tev uz kaujas telpu ņemt līdzi datoru un mācīties. Savā ziņā viņam ir taisnība — skaidrs, ka viņš nevēlas, lai pavisam nesagatavots bērnelis jauktos viņa smalkajos manevros."
Pēkšņi viņa sāka runāt giria — slengā, kas imitēja neizglītotu cilvēku angļu valodu.
«Bonso akurāts, viņš tik rūpīgs, viņš čurā uz šķīvja un nekad netrāpīt garām."
Enders pasmaidīja.
«Kaujas telpa ir atvērta visu laiku. Ja vēlies, varu brīvajās stundās tevi pamācīt. Neesmu nekāda izcilā kareive, bet esmu gana laba un noteikti zinu vairāk nekā tu.
«Ja vēlies," Enders teica.
«Sākam rīt no rīta pēc brokastīm."
«Bet ja kāds jau būs aizņēmis telpu? Mēs devāmies uz turieni vienmēr tieši pēc brokastīm." „Nav problēmu. Patiesībā ir veselas deviņas kaujas telpas."
„Es nekad neesmu dzirdējis par pārējām."
„Visām ir viena un tā pati ieeja. Visa Kaujas skolas centrālā daļa — riteņa rumba — sastāv no kaujas telpām. Tās nerotē kopā ar pārējo staciju. Tāpēc tajās arī nav gravitācijas — tās vienkārši nekustas. Nav griešanās, nav svara. Tās ir izveidotas tā, ka katra no telpām var saskarties ar ieejas gaiteni, ko mēs visi lietojam. Tiklīdz telpa tiek aizņemta, tā pārbīdās uz priekšu un atbrīvo vietu nākamajai." <-
„Ak tā."
„Kā jau teicu — rīt tieši pēc brokastīm."
„Labi," Enders atbildēja.
Viņai ejot prom, Enders iesaucās:
„Petra!"
Viņa pagriezās.
..Paldies."
Viņa neko neatbildēja, tikai aizgriezās un devās tālāk pa eju starp guļvietām.
Enders uzrāpās atpakaļ savā vietā un novilka formas tērpu. Viņš kails gulēja gultā un niekojās ar datoru, mēģinot noskaidrot, vai ir mainīti viņa pieejas kodi. Protams, viņa drošības sistēma ir iznīcināta. Te viņam nedrīkstēja būt nekā personīga, pat ne informācija.
Gaismas kļuva vājākas. Tuvojās gulētiešanas laiks. Enders nezināja, kur atrodas tualete.
„Ārā pa kreisi," teica zēns blakus gultā. „Mums tā ir kopā ar Žurkām, Kondoriem un Vāverēm."
Enders pateicās un jau grasījās iet, kad zēns teica:
„Hei! Tu nevari iet kails. Ārpus šis telpas vienmēr jāvalkā formas tērps."
„Pat ejot uz tualeti?"
„īpaši tad. Un tu nedrīksti runāt ne ar vienu no citas armijas, vismaz ēdot vai esot tualetē. Protams, to drīkst, ja liek skolotāji, un dažreiz var pamēģināt spēļu istabā. Bet, ja Bonso tevi pieķer, tu esi pagalam. Skaidrs?"