„Viss kārtībā, Endrū?"
„Jā, skolotāj."
„Tu nokavēsi autobusu."
Enders pamāja un piecēlās. Citi bērni jau bija prom. Lai gan tie — sliktie — viņu noteikti gaidīs. Viņam vairs nebija monitora, kas dzirdētu visu, ko dzird viņš, un redzētu visu, ko redz viņš. Nu viņi varēja teikt, ko vien vēlējās. Tagad tie varēja viņu pat piekaut — neviens to vairs neredzētu, un neviens vairs nesteigtos Enderu glābt. Monitoram bija savas priekšrocības, viņam to pietrūks.
Tas, protams, bija Stilsons. Viņš nebija lielāks par lielāko daļu pārējo bērnu, bet viņš bija lielāks par Enderu. Un ar viņu bija vēl daži citi. Kā vienmēr.
„Ei, Trešais!"
Neatbildi. Tev nav ko teikt.
„Ei, Trešais, mēs runājam ar tevi, Trešais, kukaiņmīli, mēs runājam ar tevi."
Nevaru iedomāties, ko atbildēt. Jebkas, ko teikšu, nāks tikai par ļaunu. Neteikšu neko.
„Ei, sūda Trešais, izgāzies, ko? Domāji, ka esi labāks par mums, bet pazaudēji savu mazo putneli un dabūji uz kakla plāksteri."
„Jūs mani palaidīsiet garām?" jautāja Enders.
„Vai mēs palaidīsim viņu garām? Mums viņš būtu jāpalaiž garām?"
Viņi visi smējās.
„Protams, mēs tevi palaidīsim garām. Vispirms mēs palaidīsim tavu roku, tad pakaļu, tad varbūt arī kādu celi."
Citi sāka skandēt:
«Pazaudēji putneli, pazaudēji putneli!"
Stilsons pagrūda viņu ar vienu roku, kāds no muguras pagrūda viņu uz Stilsona pusi.
„Ko spēlēsim?" kāds iejautājās.
„Tenisu!"
„Pingpongu!"
Tas nevarēja beigties labi. Enders nevēlējās palikt zaudētājs. Kad Stilsons viņu atkal gribēja pagrūst, Enders mēģināja satvert viņa roku, taču tas neizdevās.
„ Ak, gribi cīnīties, ko? Gribi cīnīties, Trešais?"
Aizmugurē stāvošie satvēra Enderu.
Enderam nebūt nenāca smiekli, bet viņš iesmējās:
„Tev vajag tik daudz palīgu, lai piekautu vienu Trešo?"
„Mēs esam cilvēki, nevis Trešie, sūduģīmi. Tev spēka kā pirdienam!"
Tomēr tie viņu palaida vaļā. Un, tiklīdz viņi to izdarīja, Enders spēcīgi iespēra Stilsonam, trāpīdams tieši pa krūtīm. Stilsons pakrita. Enders bija pārsteigts — viņš nebija domājis nogāzt Stilsonu ar vienu sitienu. Viņš nevarēja iedomāties, ka Stilsons cīņu nebija uztvēris tik nopietni un nebija gatavojies tik izmisīgam sitienam.
Uz brīdi pārējie atkāpās, Stilsons gulēja nekustīgs. Viņa biedri pat uztraucās, vai viņš nav miris. Savukārt Enders mēģināja izdomāt, kā izvairīties no atriebības, kā novērst vēl vienu uzbrukumu rīt. Man jāuzvar jau tagad — un uz visiem laikiem, vai arī man būs jācīnās katru dienu aizvien smagāk un smagāk.
Būdams tikai sešus gadus vecs, Enders tomēr zināja nerakstītos godīgas cīņas likumus. Nedrīkst sist bezpalīdzīgi gulošu pretinieku — uz to spējīgs ir tikai zvērs.
Tomēr Enders piegāja pie gulošā Stilsona un iespēra tam vēlreiz — pa ribām. Stilsons ievaidējās un pavēlās prom no viņa. Enders apgāja viņam apkārt un iespēra vēlreiz, šoreiz kājstarpē. Stilsons nespēja izdvest ne skaņas, viņš tikai sarāvās un sāka raudāt.
Enders uzmeta pārējiem aukstu skatienu.
„Jūs varbūt domājat man uzbrukt barā. Varbūt tā jūs mani pamatīgi piekautu. Tikai atcerieties, ko es varu izdarīt ar tiem, kas mēģina man nodarīt pāri. Pēc tam varēsiet vien minēt, kad es jūs noķeršu un kā tas beigsies."
Viņš iespēra Stilsonam pa seju. No Stilsona deguna sāka tecēt asinis.
„Tas nebūs tik smagi," Enders teica. „Tas būs vēl smagāk." Viņš pagriezās un devās prom. Neviens nesekoja. Viņš nogriezās ap stūri gaiteni, kas veda uz autobusa pieturu. Aiz muguras viņš dzirdēja zēnus runājam:
„Jēziņ! Paskaties uz viņu, viņš izskatās galīgi slims!" Enders piespieda seju gaiteņa sienai un raudāja, līdz pienāca autobuss. Esmu tāds pats kā Pīters. Bez monitora es kļūstu par Pīteru.
2. Pīters
„Labi, tas ir nost. Kā viņam sokas?"
«Dzīvodams kāda ķermeni vairākus gadus, pamazām pierodi pie tā. Tagad es skatos uz viņa seju un nesaprotu, kas ar viņu notiek. Es esmu pieradis izjust viņa sejas izteiksmes — nevis pētīt tās."
,.Beidziet, mēs te nerunājam par psihoanalīzi. Mēs esam kareivji, nevis kaut kādi pūšļotāji. Jūs tikko redzējāt, kā viņš piekāva to bandas vadoni."
«Pamatīgi. Viņš ne tikai vienkārši piekāva, viņš viņu pataisīja pilnīgi mīkstu. Kā Meizers Rekhems."
«Iztiksim bez tā. Tātad komisijas spriedums: viņš ir izturējis."
«Gandrīz. Paskatīsimies, ko viņš tagad, kad monitora vairs nav, iesāks ar savu brāli."
«Iesāks ar brāli? Vai jūs nebaidāties no tā, ko brālis varētu iesākt ar viņu7 ."
«Jūs pats teicāt, ka šeit bez riska neiztikt."
„Es vēlreiz pārskatīju dažus ierakstus. Tur neko nevar darīt — man viņš patīk. Man liekas, mēs viņu sakropļosim."
«Protams. Tas ir mūsu darbs. Mēs esam kā tādas ļaunās raganas. Sasolām piparkūkas, bet beigās mazos izdzimteņus aprijam dzīvus."
•••
«Man ļoti žēl, Ender," čukstēja Valentīna, redzēdama plāksteri viņam uz kakla.
Enders pieskārās sienai, un durvis aiz viņa aizvērās.
«Man vienalga. Priecājos, ka tā vairs nav."
„Kā vairs nav?" ienācis viesistabā, pajautāja Pīters un iekodās rikā maizes ar zemesriekstu sviestu.
Enders atšķirībā no pieaugušajiem nesaskatīja Pīterā skaistu desmitgadīgu zēnu tumšiem, kupliem, izspūrušiem matiem un seju, ar kādu varētu lepoties pat Aleksandrs Lielais. Enders vispār vēroja Pīteru tikai, lai pamanītu viņa sejā dusmas vai garlaicību — bīstamus noskaņojumus, kas viņam gandrīz vienmēr beidzās ar sāpēm. Tagad, kad Pīters bija pamanījis plāksteri uz Endera kakla, viņa acīs uzplaiksnīja dusmas.
To redzēja arī Valentīna.
„Nu viņš ir tāds pats kā mēs," viņa mēģināja Pīteru laikus nomierināt. Taču Pīters vairs nebija apstādināms.
„Kā mēs? Viņš nēsāja to štruntu līdz sešu gadu vecumam. Kad izņēma tavējo? Tev bija trīs. Man — pirms palika pieci. Viņam tas gandrīz izdevās, izdzimtenim, sīkajam insektam!"
Viss kārtībā, Enders domāja. Runā, runā, Pīter. Vārdi nesāp.
„Nu ko, tavi sargeņģeļi tevi vairs neuzrauga," Pīters sacīja. ,Tagad tie vairs neuzmana, vai tev sāp, neklausās, ko es tev saku, neredz, ko es tev daru. Ko teiksi par to? Ko?"
Enders paraustīja plecus.
Pēkšņi Pīters smaidot sasita plaukstas un tēlotā labā noskaņojumā iesaucās:
«Spēlēsim insektoīdus un astronautus!"
„Kur ir mamma?" jautāja Valentīna.
«Izgājusi," Pīters atbildēja. „Es esmu vecākais."
„Es labāk pasaukšu tēti."
„Sauc, sauc," teica Pīters. «Tu taču zini, ka viņa nekad nav mājās."
«Es spēlēšu," Enders teica.
«Tu būsi insektoīds," Pīters atbildēja.
«Ļauj taču viņam reiz būt arī astronautam," teica Valentīna.
«Pievaldi savu netīro muti, pretekle!" atcirta Pīters. «Nāc augšā un izvēlies ieročus."
Enders zināja, ka spēle nebūs godīga. Runa jau nebija par uzvaru vai zaudējumu. Kad bērni to veselām armijām spēlēja koridoros, insektoīdi nekad neuzvarēja un spēle laiku
pa laikam kļuva netaisnīga. Bet šeit, dzīvoklī, spēle vienmēr jau sākās negodīgi un insektoīds nekādi nevarēja izstāties no spēles, kā to darīja insektoīdi īstos karos. Kamēr vien astronauts vēlas, insektoīdam jāspēlē.