Tovakar brīvajā laikā Enders palūdza Petrai atkal pavingrināties kopā ar viņu.
„Nevaru," viņa atbildēja. „Es vēlos reiz pati kļūt par komandieri, tāpēc tagad man jādodas uz spēļu istabu."
Daudzi ticēja, ka tur skolotāji slepus seko līdzi spēlēm, mēģinot ievērot potenciālos komandierus. Enders par to gan šaubījās. Vada komandieriem bija daudz lielākas iespējas demonstrēt savas prasmes un dotumus nekā spēlētājiem.
Bet ar Petru viņš nestrīdējās. Treniņš pēc brokastīm bija jau pietiekami dāsna dāvana no viņas. Tomēr viņam tik un tā vajadzēja vingrināties, un viņš to nevarēja darīt viens — ja neskaita dažus pamata paņēmienus. Grūtākiem uzdevumiem bija nepieciešami partneri vai pat komandas. Ja vien viņš varētu vingrināties kopā ar Alaju vai Šenu…
Bet kāpēc gan ne? Viņš gan nekad nebija pat dzirdējis par kareivi, kas vingrinātos kopā ar jauniņajiem, taču noteikumi to neaizliedza. Nekas tāds vienkārši nekad nebija darīts, jauniņie šķita pārāk nicināmi. Bet pret Enderu jebkurā gadījumā joprojām izturējās kā pret jauniņo. Viņam bija vajadzīgi treniņu partneri — viņš tiem varētu atmaksāt, iemācot šo to, ko apguva vecākie zēni.
„Hei, re, kur atgriežas varenais kareivis!" iesaucās Bernārs. Enders stāvēja savas iepriekšējās barakas durvju ailā. Pēc tikai vienas dienas prombūtnes telpa likās pavisam sveša, tāpat ari zēni no viņa bijušās grupas. Viņš gandrīz pagriezās, laj dotos prom. Bet tur bija Alajs, ar kuru viņu saistīja svēta draudzība. Alajs nelikās svešs.
Enders nemaz nepūlējās slēpt, kā bija ticis uzņemts Salamandru armijā.
„Un viņiem ir taisnība. Es esmu tikpat noderīgs, cik caurums skafandrā."
Alajs iesmējās, un ap viņiem sapulcējās citi jauniņie. Enders piedāvāja darījumu — katru dienu brīvajā laikā smagas nodarbības kaujas istabā Endera vadībā: viņi iemācīsies dažādus armijas paņēmienus, ko Enders būs redzējis kaujās, viņš attīstīs savas kareivja iemaņas.
«Iegūsim mēs visi."
Enderam un Alajam gribēja pievienoties daudzi.
«Lūdzu," Enders teica. «Ja vien jūs nebaidāties no smaga darba. Ja vienkārši niekosieties — iesiet prom. Laika, ko velti tērēt, man nav."
Un laiku viņi velti netērēja. Aprakstīt redzēto un izdomāt, kā to izmēģināt pašiem, Enderam sākumā vedās diezgan neveikli, bet, brīvajam laikam beidzoties, viņi jau šo to bija iemācījušies. Viņi jutās stipri noguruši, bet dažus paņēmienus viņi patiešām jau prata.
«Kur tu biji?" jautāja Bonso.
Enders stāvēja miera stājā pie komandiera guļvietas.
«Vingrinājos kaujas istabā."
«Es dzirdēju, ka kopā ar tevi bijuši daži no tavas jauniņo grupas."
„Es nevarēju vingrināties viens."
«Salamandru armijā nebūs neviena kareivja, kas pinas ar jauniņajiem! Un tu tagad esi kareivis."
Enders neatbildēja.
„Tu dzirdēji, Vigin?"
„Jā, ser."
„Vairs nekādas trenēšanās kopā ar tiem sīkajiem smerdei • » * ļiem.
„Vai es varu runāt ar jums privāti?"
Komandieriem šāda prasība bija jāpilda obligāti. Saniknots Bonso izveda Enderu gaitenī.
«Paklausies, Vigin. Man tevi nevajag, es gribu tikt vaļā no tevis, bet uzvedies labi, citādi izsmērēšu tevi pret sienu."
Labs komandieris, domāja Enders, neizteiktu tādus muļķīgus draudus.
Bonso kaitināja Endera klusēšana.
„Tu gribēji, lai es iznāku ārā, tāpēc runā."
«Neiedalot mani nevienā vadā, jūs rīkojāties pareizi, ser. Es neko neprotu."
«Es pats labi zinu, kad rīkojos pareizi."
«Bet es grasos kļūt par labu kareivi. Es nejaukšos jūsu regulārajos treniņos, bet man ir jāvingrinās, un es vingrināšos ar vienīgajiem cilvēkiem, kas ir ar mieru to darīt, — jauniņajiem."
«Tu darīsi, ko es tev likšu, sīkais izdzimteni."
«Tieši tā, ser. Es pakļaušos visām pavēlēm, kuras jūs drīkstat man dot. Bet brīvais laiks ir brīvais laiks. To nevar kontrolēt. Nekādi. Neviens."
Viņš redzēja Bonso gluži vai vārāmies no dusmām. Jo sliktāk viņam pašam. Enders dusmās bija aukstasinīgs, viņš varēja tās izmantot. Bonso dusmas bija pārņēmušas savā varā.
«Man ir jādomā par savu karjeru, ser. Es netraucēšu jūsu treniņus un kaujas, bet man ir jāmācās. Es nevienam neesmu lūdzis, lai mani pārceļ uz jūsu armiju, jūs varat mēģināt mani apmainīt, cik ātri vien iespējams. Bet nevienam es nebūšu vajadzīgs, ja es nepratīšu pilnīgi neko, vai ne? Ļaujiet man kaut
ko iemācīties un tad varēsit ātri vien tikt no manis vaļā un tikt pie kareivja, ko tiešām varēsiet izmantot."
Bonso nebija tik liels muļķis, lai neuztvertu dzirdētajā zināmu jēgu. Tomēr viņš nevarēja nomierināties vienā acumirklī.
„Kamēr tu esi Salamandru armijā, tu pakļausies manām pavēlēm."
„Ja jūs mēģināsiet kontrolēt manu brīvo laiku, es panākšu, lai jūs izlidotu no skolas."
Varbūt viņš to nemaz nevarēja. Bet tas bija iespējams. Pilnīgi droši — ja Enders par to saceltu kņadu, iejaukšanās viņa brīvajā laikā Bonso varētu maksāt komandiera pakāpi. Turklāt bija skaidrs, ka virsniekiem Enders ir svarīgs, citādi tie nebūtu viņu paaugstinājuši. Varbūt Enderam bija pietiekami liela ietekme, lai skolotāji viņa dēļ kādu tiešām izlidinātu."
«Izdzimtenis," teica Bonso.
„Nav mana vaina, ka jūs man devāt šo pavēli visu acu priekšā," Enders atbildēja. „Bet, ja vien vēlaties, es varu izlikties, ka jums pakļaujos. Tad rīt varēsiet man paziņot, ka esat mainījis domas."
«Nestāsti, kas man jādara!"
«Es nevēlos, lai pārējie domātu, ka jūs esat piekāpies. Jūs vairs nepieņemtu kā komandieri."
Par šo pakalpojumu Bonso viņu ienīdīs. Enders mēģināja saprast, kāpēc. Varbūt Bonso likās, ka Enders viņam gandrīz vai uzdāvina iespēju palikt par komandieri. Taču citas izejas viņam nebija. Nekādas. Bonso pats bija vainīgs — nevajadzēja dot Enderam tik neapdomātu pavēli. Taču viņš domās, ka Enders ir viņu uzvarējis un tad vēl pazemojis ar savu augstsirdību.
«Kādreiz es tikšu ar tevi galā," Bonso teica.
«Iespējams," atbildēja Enders.
Atskanēja signāls par gaismu izslēgšanu. Enders, izlikdamies nomākts, uzvarēts, dusmīgs, iegāja atpakaļ telpā. Pārējie zēni izdarīja attiecīgus secinājumus.
No rīta, kad Enders devās brokastīs, Bonso viņu apturēja un skaļi pateica:
«Es pārdomāju, sīkais. Varbūt, vingrinoties kopā ar jauniņajiem, tu tiešām ko iemācīsies, un es vieglāk varēšu tevi apmainīt. Esmu gatavs uz visu, lai tikai ātrāk tiktu no tevis vaļā.
,.Paldies, ser," Enders teica.
„Uz visu," atčukstēja Bonso. „Es ceru, ka tu izlidosi."
Enders pateicīgi pasmaidīja un izgāja no barakas. Pēc brokastīm viņš atkal trenējās kopā ar Petru. Visu pēcpusdienu viņš vēroja, kā Bonso dzenā savu armiju, un plānoja dažādus veidus, kā to iznīcināt. Brīvajā laikā viņš kopā ar Alaju un pārējiem vingrinājās līdz pat pilnīgam spēku izsīkumam. Es to varu, Enders domāja, guļot uz muguras savā gultā, muskuļiem atslābumā pulsējot. Es varu tikt ar to galā.
•••
Četras dienas vēlāk Salamandru armijai bija kauja. Enders sekoja īstajiem kareivjiem, kas pa gaiteni rikšoja uz kaujas telpu. Gar sienām bija iedegtas divas joslas — Salamandru zaļš, zaļš, brūns un Kondoru melns, balts, melns. Kad viņi nonāca vietā, kur parasti bija ieeja kaujas telpā, gaitenis bija sadalīts. Salamandru josla veda pa kreisi, Kondoru — pa labi. Pēc vēl viena pagrieziena pa labi armija apstājās tukšas sienas priekšā.