Klusējot tika saformēti vadi. Enders stāvēja visiem aiz muguras. Bonso instruēja pārējos:
„A dodas augšup gar rokturiem, B pa kreisi, C pa labi, D lejup."
Kad vadi bija sagatavojušies, viņš piebilda:
„Un tu, sīci, gaidi četras minūtes un tad nāc iekšā. Un nemaz nemēģini izvilkt savu pistoli."
Enders pamāja. Pēkšņi siena aiz Bonso kļuva caurspīdīga. Tātad ne siena, bet gan spēka lauks. Arī kaujas telpa bija citāda — gaisā karājās lielas brūnas kastes, kas daļēji aizsedza skatu. Tātad šie bija tie šķēršļi, ko kareivji sauca par zvaigznēm. Tās izskatījās izmētātas pilnīgi haotiski. Bonso, šķiet, bija vienalga, kur tās karājas. Acīmredzot kareivji jau zināja, kā tās var izmantot.
Bet Enderam, sēžot gaitenī un vērojot kauju, drīz vien kļuva skaidrs, ka viņi nezina gan. Viņi zināja, kā pieplakt pie tām un izmantot tās par aizsegu, un kādu taktiku lietot, uzbrūkot ienaidnieka pozīcijai aiz zvaigznes, taču viņiem nebija ne jausmas, kuras zvaigznes ir svarīgas. Viņi neatlaidīgi centās ieņemt zvaigznes, kuras varēja ignorēt, ieņemot labākas pozīcijas, vienkārši pārvietojoties gar sienu.
Pretinieku komandieris prata Bonso neprasmīgo stratēģiju izmantot savā labā. Kondoru armija provocēja Salamandras uzbrukt aizvien vairāk, un nesasaldētu Salamandru armijas kareivju palika aizvien mazāk. Jau pēc četrām minūtēm kļuva skaidrs, ka Salamandru armija uzbrūkot uzvarēt nespēs.
Enders devās iekšā. Viņš lēni kustējās lejup. Kaujas telpās, kur viņš bija radis trenēties, durvis bija grīdas līmenī. īstajās kaujās tās atradās sienas vidū.
Pēkšņi viņš saprata, ka ir pārorientējies — gluži kā toreiz kuģī. Apakša bija kļuvusi par augšu un tad — par sienu. Bezsvara stāvoklī nebija nekādas vajadzības orientēties tāpat kā gaitenī. Skatoties uz precīza kvadrāta formas durvīm, nemaz nebija iespējams pateikt, kur ir griesti un kur — grīda. Un tam arī nebija nozīmes, jo Enders bija atradis sistēmu, pēc kuras orientēties tiešām bija izdevīgi. Pretinieka vārti ir lejā. Spēles mērķis — krist lejup uz pretinieka bāzi.
Enders izdarīja dažas kustības, novietojoties vajadzīgajā virzienā. Tā vietā, lai pretiniekam atklātu visu ķermeni, Enders pret to tagad bija pavērsis tikai kājas. Daudz mazāks mērķis.
Kāds viņu pamanīja. Galu galā viņš bezmērķīgi dreifēja atklātā telpā. Instinktīvi viņš pierāva sev klāt kājas. Tieši tajā brīdi nozibsnīja šāviens un viņa kombinezona kāju daļa sasala. Viņa rokas palika nesasaldētas, jo, ja netika trāpīts tieši pa ķermeni, sasala tikai sašautie locekļi. Enders saprata, ka, ja viņš nebūtu pagriezis pret ienaidnieku savas kājas, viņi būtu trāpījuši ķermenim un viņš būtu sasaldēts pilnīgi.
Tā kā Bonso bija pavēlējis neizvilkt ieroci, Enders turpināja dreifēt, nekustinot rokas, it kā arī tās būtu sasaldētas. Pretinieki viņu ignorēja un koncentrēja uguni uz kareivjiem, kas piedalījās apšaudē. Kauja bija sīva. Palikusi krietni mazākā skaitā, Salamandru armija pamazām atkāpās. Kauja pārvērtās atsevišķās apšaudēs. Bonso ieviestā disciplīna tagad atmaksājās, jo katra Salamandra, kas tika sasaldēta, sasaldēja arī vismaz vienu pretinieka kareivi. Neviens nekrita panikā, visi palika mierīgi un tēmēja uzmanīgi.
īpaši bīstama bija Petra. Kondoru armija to ievēroja un pielika lielas pūles, lai viņu sasaldētu. Vispirms viņiem izdevās sasaldēt viņas roku, un viņas lamu izvirdums tika pārtraukts tikai tad, kad viņa tika sasaldēta pilnībā un viņas ķivere bija iespīlējusi žokli. Pēc dažām minūtēm viss bija beidzies. Salamandru armija vairs neizrādīja nekādu pretestību.
Enders ar prieku ievēroja, ka Kondoru armijai bija izdevies saglabāt tikai piecus kareivjus, kas bija minimālais skaits, lai atvērtu vārtus un uzvarētu. Četri ar ķiverēm pieskārās izgaismotajiem punktiem Salamandru durvīs, un piektais izgāja caur spēka lauku. Ar to arī spēle beidzās. Gaismas iedegās pilnā spožumā, un pa skolotāju durvīm iznāca Andersons.
Kad pretinieki tuvojās durvīm, es būtu varējis izvilkt savu ieroci, domāja Enders. Es būtu varējis izvilkt savu ieroci un iešaut vismaz vienam no tiem, un viņu būtu par maz. Spēle beigtos neizšķirti. Bez četriem kareivjiem, kas pieskaras durvīm, un piektā, kas iziet caur vārtiem, Kondori nevarētu uzvarēt. Bonso, stulbeni, es varēju tevi izglābt no zaudējuma, varbūt pat pārvērst to par uzvaru, jo viņi bija tik viegli mērķi un sākumā neaptvertu, no kurienes tiek šauts. Es šauju pietiekami labi.
Bet pavēles paliek pavēles, un Enders bija apsolījis pakļauties. Tas, ka Salamandru armijas oficiālajā ierakstā bija minēts nevis četrdesmit viens iznīcināts kareivis, bet gan četrdesmit iznīcināti un viens ievainots, Enderam sagādāja zināmu baudu. Bonso sākumā nesaprata, kāpēc tā, līdz paskatījās Andersona grāmatā un saprata, kurš tas bijis. Es biju tikai ievainots, Bonso, domāja Enders. Es varēju šaut. Viņš gaidīja, ka Bonso pienāks pie viņa un sacīs: «Nākamreiz, kad tā gadās, tu drīksti atklāt uguni." Bet Bonso viņam neteica vispār neko līdz pat brokastīm nākamajā rītā. Bonso, protams, ēda komandieru ēdnīcā, bet Enders bija pārliecināts, ka savādais rezultāts, tāpat kā kareivju zālē, arī tur radīs lielu kņadu. Jebkurā spēlē, kas nebeidzās neizšķirti, katrs zaudējušās komandas kareivis bija iznīcināts vai padarīts kaujas nespējīgs — ne pilnīgi sasaldēts, taču bez iespējām apdraudēt pretinieku. Salamandras bija vienīgā armija, kas bija zaudējusi kaujā ar vienu ievainotu, bet vēl rīkoties spējīgu kareivi.
Enders pats negrasījās neko paskaidrot, bet pārējie no Salamandru armijas ātri vien pastāstīja citiem, kas noticis. Un, kad citi zēni jautāja, kāpēc viņš paklausījis pavēlei un nav šāvis, viņš mierīgi atbildēja:
„Es pakļaujos pavēlēm."
Bonso viņu sameklēja pēc brokastīm.
„Pavēle joprojām ir spēkā," viņš teica, ..neaizmirsti to."
Tas tev dārgi maksās, stulbeni. Varbūt es neesmu labs kareivis, bet es tik un tā varētu palīdzēt, un tev nav iemeslu man to neļaut.
Enders neteica neko.
Interesanta kaujas blakusparādlba bija tā, ka Enders bija izvirzījies kareivju efektivitātes saraksta augšgalā. Tā kā viņš nebija izdarījis nevienu šāvienu, viņam bija perfekts rezultāts šaušanā — neviena šāviena garām. Un, tā kā viņš ne reizi nebija iznicināts vai padarīts nespējīgs, ari šajā ziņā viņa rezultāti bija izcili. Pārējie no viņa atpalika diezgan pamatīgi. Daudziem tas likās smieklīgi, citus tas saniknoja, bet prestižajā efektivitātes sarakstā Enders tagad bija pats pirmais.
Armijas praktiskajās nodarbībās viņš turpināja mierīgi sēdēt, savukārt paša treniņos — ar Petru no rītiem un draugiem vakarā — strādāja smagi. Viņiem pievienojās aizvien vairāk jauniņo, un ne jau joka pēc — kļuva redzami rezultāti, viņiem gāja aizvien labāk un labāk. Enders un Alajs tomēr turējās priekšā pārējiem; daļēji tāpēc, ka Alajs nepārtraukti izmēģināja ko jaunu, kas savukārt lika Enderam papildus piestrādāt pie taktikas, lai neatpaliktu no viņa; daļēji tāpēc, ka viņi visu laiku pieļāva muļķīgas kļūdas, kādas labi sagatavots kareivis nemaz nespētu izdarīt. Daudzas lietas, ko viņi izmēģināja, izrādījās bezjēdzīgas. Toties tas bija jautri, un pietiekami daudz paņēmienu tomēr bija derīgi, tāpēc viņi zināja, ka laiku netērē velti. Vakari viņiem likās vislabākā dienas daļa.
Nākamajās divās kaujās Salamandru armija guva vieglas uzvaras. Enders devās iekšā pēc četrām minūtēm un palika neaizskarts. Enders secināja, ka viņus uzvarējusī Kondoru armija bija neparasti stipra un ka Salamandras, lai vai cik vājš stratēģis bija Bonso, bija viena no labākajām armijām, kuras pozīcija sarakstā turpināja celties. Viņi cinljās par ceturto vietu ar Žurku armiju.