Enderam apritēja septiņi gadi. Kaujas skolā nebija kalendāru, un precīzi datumi nevienam pārāk nerūpēja, bet Enderam bija izdevies noskaidrot datumu savā datorā, un tāpēc savu dzimšanas dienu viņš garām nepalaida. Tāpat ari skola ne — viņam tika veikti dažādi mērījumi un izsniegts jauns Salamandru formas tērps un kombinezons kaujas telpai. Atpakaļ uz baraku viņš devās jaunajā apģērbā. Tas radīja dīvainu un savādi brīvu sajūtu, it kā viņam vairs īsti nederētu paša ādā.
Viņš gribēja apstāties pie Petras guļvietas un pastāstīt viņai par savām mājām, par to, kādas parasti bija viņa dzimšanas dienas svinības, vienkārši pateikt viņai, ka viņam dzimšanas diena, lai viņa apsveiktu. Bet par dzimšanas dienām te neviens nemēdza runāt. Tas bija bērnišķīgi. Tās svinēja tie tur lejā. Kūkas un citi muļķīgi paradumi. Valentīna viņa sestajā dzimšanas dienā izcepa kūku. Pusjēlu un pretīgu. Neviens vairs neprata cept kūkas, ko tik traku varēja izdomāt tikai Valentīna. Valentīnu visi par to ķircināja, taču Enders saglabāja gabaliņu kūkas savā skapītī. Tad viņam tika izņemts monitors, viņš devās prom, un, domājams, šis mazais, eļļaini dzeltenais gabaliņš joprojām bija turpat. Par mājām arī neviens nemēdza runāt, vismaz kareivji ne — nekādas dzīves pirms Kaujas skolas. Neviens nesaņēma vēstules, un neviens tās nerakstīja. Katrs izlikās, ka viss vienalga.
Bet man nav vienalga, Enders domāja. Vienīgais iemesls, kāpēc es te esmu, ir nepieļaut, ka reiz kāds insektoīds nogalina Valentīnu, ka izšķaida viņas galvu kā tiem kareivjiem pirmo kauju videoierakstos, ka pāršķeļ to ar lāzeru, tik karstu, ka viņas smadzenes izlaužas no galvaskausa un izplūst ārā kā rūgstoša mīkla no trauka, kā manos ļaunākajos murgos, kā pašās briesmīgākajās naktīs, kad es pamostos trīcošs, bet mēms, jo citi nedrīkst dzirdēt, ka es ilgojos pēc savas ģimenes. Es gribu mājās.
No rīta viņš jutās labāk. Par mājām atgādināja tikai trulas sāpes kādā atmiņas nostūrī. Nogurums acis. Torlt, kad viņi ģērbās, ienāca Bonso un pavēlēja uzvilkt kombinezonus. Kauja. Endera ceturtā spēle.
Pretinieks bija Leopardu armija. Kaujai bija jābūt vieglai. Leopardi bija jauna armija ar vienu no sliktākajiem reitingiem. Tā bija izveidota tikai pirms kādiem sešiem mēnešiem, tās komandieris bija Pols Sleterijs. Enders uzvilka savu jauno kaujas kombinezonu un nostājās ierindā. Bonso viņu izgrūda ārā un lika soļot pašā aizmugurē. Kāpēc gan tu to dari, domāja Enders, varēji taču ļaut man palikt kaut vai ierindā.
Enders atkal vēroja kauju no gaiteņa. Pols Sleterijs bija ļoti jauns, taču asu prātu un dažām neparastām idejām. Viņa kareivji nepārtraukti kustējās — metās no zvaigznes uz zvaigzni, slīdēja gar sienām, lai nokļūtu virs vai aiz kūtrajiem Salamandrām. Enders pasmaidīja. Gan Bonso, gan viņa kareivji izskatījās pamatīgi apjukuši. Šķita, ka Leopardi ir visur. Ciņa tomēr nebija tik nevienlīdzīga, kā varēja likties. Enders ievēroja, ka arī Leopardi viņu pārdrošās taktikas dēļ zaudē daudzus kareivjus. Taču pats galvenais bija tas, ka Salamandras jutās sakauti. Viņi bija pilnībā zaudējuši iniciatīvu. Lai gan viņu vēl joprojām bija aptuveni tikpat daudz, cik pretinieku, viņi bija sapulcējušies vienā barā, it kā tikko būtu pārdzīvojuši kādu slaktiņu un cerētu, ka pretinieks viņus vispārējā postažā nepamanīs.
Enders lēnām izslīdēja caur vārtiem, pārorientējās pret pretinieka vārtiem un sāka pamazām kustēties austrumu virzienā — uz stūri, kur neviens viņu neievērotu. Viņš pats sašāva savas kājas, lai tās turētos saliektas un labāk aizsargātu viņa ķermeni. Pirmajā acu uzmetienā viņš izskatījās pēc kārtējā sasaldētā kareivja, kam kauja jau beigusies.
Salamandru armijai pasīvi gaidot sakāvi, Leopardi viņus pakāpeniski iznīcināja. Kad Salamandras pārtrauca šaušanu, Leopardiem bija palikuši vēl deviņi zēni. Viņi nostājās nepieciešamajā kārtībā un devās atvērt Salamandru vārtus.
Enders uzmanīgi, kā bija mācījusi Petra, ar izstieptu roku notēmēja. Pirms viņi bija aptvēruši, kas notiek, viņš bija sasaldējis jau trīs kareivjus, kas grasījās pieskarties vārtiem ar savām ķiverēm. Kāds no pārējiem viņu pamanīja un izšāva — taču sākumā viņiem izdevās trāpīt tikai viņa kājām, un viņam pietika laika, lai sašautu vēl divus zēnus pie vārtiem. Kad Leopardiem bija izdevies trāpīt viņa rokai, viņiem bija palikuši vairs tikai četri zēni. Spēle bija beigusies neizšķirti, un viņi pat nebija paspējuši viņu iznīcināt pilnībā.
Pols Sleterijs bija ļoti saniknots, taču viss bija noticis atbilstoši noteikumiem. Visi Leopardu armijas kareivji nodomāja, ka glabāt kādu zēnu līdz pēdējam brīdim ir Bonso ideja. Viņi nevarēja iedomāties, ka Enders bija rīkojies pretēji pavēlei. Taču Salamandru armija zināja patiesību. Un to zināja arī Bonso. Enders, redzot komandiera skatienu, saprata, ka nu viņš tiek ienīsts vēl vairāk — par glābšanu~no sakāves. Man vienalga, Enders domāja. Tev tagad būs vieglāk mani apmainīt, un vismaz uz kādu brīdi tavas armijas reitings nekritīsies. Vienkārši apmaini mani. Es esmu iemācījies visu, ko vien no tevis iespējams iemācīties. Kā eleganti izgāzties — tas ari ir viss, ko tu proti, Bonso.
Ko gan es esmu iemācījies? Enders, izģērbjoties pie savas guļvietas, domās uzskaitīja: ienaidnieka vārti ir lejā; kājas var izmantot par vairogu; kaut niecīgs līdz pat spēles beigām taupīts papildu spēks var būt izšķirošs. Un kareivji dažreiz spēj pieņemt lēmumus, kas ir jēdzīgāki par viņiem dotajām pavēlēm.
Viņš bija jau kails un grasījās kāpt uz savu gultu, kad pie viņa drūms un stingu seju pienāca Bonso. Tā dažreiz izskatās Pīters, domāja Enders. Slepkavas acīm. Bet Bonso nav Pīters, Bonso ir gļēvāks.
„Vigin, man beidzot izdevās tevi apmainīt. Pārliecināju Žurku armiju, ka tava neticamā vieta efektivitātes sarakstā nav tikai sagadīšanās. Pārvāksies pie viņiem rīt."
„Paldies, ser," Enders atbildēja.
Varbūt viņš izklausījās pārāk pateicīgs. Bonso pēkšņi metās viņam virsū un spēcīgi, ar plašu vēzienu iesita pa žokli. Enders atsitās pret gultu un gandrīz pakrita. Tad Bonso viņam smagi iebelza pa vēderu. Enders nokrita ceļos.
„Tu nepakļāvies manai pavēlei," Bonso teica skaļi, lai visi dzirdētu. «Neviens labs kareivis tā nekad nedara."
Pat raudot no sāpēm, Enders ar baudu klausījās apkārtējo čukstos. Tu esi stulbenis, Bonso. Tādā veidā tu nekādi nenostiprināsi disciplīnu, tu to iznīcināsi. Viņi labi zina, ka es pārvērtu zaudējumu par neizšķirtu. Un nu viņi redz, kā tu to atmaksā. Tu taču padari sevi par muļķi viņu priekšā. Kāda jēga tagad no tavas disciplīnas?
Nākamajā dienā Enders pateica Petrai, ka viņas pašas dēļ viņu kopējā trenēšanās ir jābeidz: viņi nedrīkstēja vēl vairāk izaicināt Bonso. Tāpēc viņai arī vajadzēja uz kādu laiku turēties no Endera tālāk. Viņa to labi saprata.
,.Starp citu," viņa teica, „īpašī labāk šaut tu vairs neiemācīsies."
Datoru un kombinezonu viņš atstāja lādē. Viņam bija jāpatur Salamandru formas tērps, līdz viņš nokļuva pie intendanta un apmainīja to pret brūni melno Žurku formas tērpu. Arī šoreiz viņš nedrīkstēja ņemt līdzi neko personīgu. Taču tāpat jau nebija nekā, ko ņemt lidzi, — viss, kas bija kaut kā vērts, atradās skolas datorā un viņa paša galvā.
Spēļu istabā viņš apsēdās pie viena no publiskajiem datoriem un piereģistrējās tuvcīņas apmācībām Zemes gravitācijas apstākļos, kas notika tieši pēc brokastīm. Viņš nevēlējās atriebties Bonso, viņu piekaujot, taču viņš negribēja, lai kāds vēlreiz to izdarītu ar viņu pašu.