8. Žurka
„Spēle vienmēr ir bijusi taisnīga, pulkvedi Graf. Zvaigžņu izvietojums vienmēr bijis vai nu nejaušs, vai simetrisks."
..Taisnīgums — tas ir brīnišķīgi, major Anderson. Taču tam nav nekāda sakara ar karu."
„Spēle zaudēs prestižu. Reitingi kļūs bezjēdzīgi."
„Ak vai."
„Tas prasīs mēnešiem ilgu darbu. Gadus, lai izveidotu jaunās kaujas telpas un palaistu jaunās simulācijas."
«Tieši tāpēc es to prasu jau tagad. Sākt. Būt radošiem. Izdomāt pašus neiespējamākos un netaisnīgākos zvaigžņu izvietojumus, kādi vien ir iespējami. Izdomāt vēl citus veidus, kā apiet noteikumus. Novēloti paziņojumi. Neproporcionāli spēki. Un tad palaist simulācijas, noskaidrot, kas ir grūti un kas ir viegli. Mums nepieciešams progress. Viņš ir jāattīsta vēl un vēl."
„Kad jūs plānojat padarīt viņu par komandieri? Astoņu gadu vecumā?"
„Nē, protams. Vēl jau neesmu viņam savācis armiju."
„ Ak, tad jūs strādājat arī šajā virzienā?"
„Anderson, spēle jums kļuvusi pārāk tjiva. Neaizmirstiet, ka tā ir tikai vingrināšanās."
„Bet tā nosaka viņu mērķus, statusu, reputāciju — bērniem spēle ir viss. Kad viņi uzzinās, ka mēs ar to manipulējam, ka mēs krāpjamies, ar skolu būs cauri. Es nepārspīlēju."
„Es zinu."
„Tāpēc es ceru, ka Enders Vigins patiešām ir īstais, jo pēc jums mūsu metodes vairs nebūs lietojamas ilgu laiku."
„Ja Enders nav īstais, ja viņa militārā spožuma augstākais punkts nesakritīs ar mūsu flotes ierašanos insektoīdu sistēmā, tad mūsu metodēm tāpat vairs nebūs nekādas nozīmes."
„Es ceru, ka jūs man piedosiet, pulkvedi Graf, bet, liekas, man nāksies ziņot par jūsu pavēlēm un manām domām par to iespējamajām sekām stratēgam un hegemonam."
„Kāpēc gan ne mūsu mīļajam polemarham?"
„Visi zina, ka viņš klausa jums uz vārda."
„Kas par naidīgumu, major Anderson. Un man likās, ka mēs esam draugi."
„Mēs esam. Un es domāju, ka par Enderu jums, iespējams, ir taisnība. Es tikai jums neticu. Un jums vienam pašam tagad jāizlemj pasaules liktenis."
„Nu, man pašam neliekas pareizi pat tas, ka man jāizlemj Endera Vigina liktenis."
„Tātad jums nebūtu iebildumu, ja es viņus brīdinātu?"
„Protams, būtu, uzbāzīgais ēzeli. Tas jāizlemj cilvēkiem, kas zina, ko dara. Ne jau tiem bailīgajiem politiķiem, kas ieguvuši savus amatus tikai tāpēc, ka bijuši varen attapīgi savās dzimtajās valstīs."
„Bet jūs saprotat, kāpēc man tas jādara."
„Tāpēc, ka jūs esat tik īsredzīgs birokrāts un izdzimtenis, ka domājat, ka jums būs jāglābj pašam sava pakaļa, ja kaut kas aizies greizi. Bet, ja kaut kas aizies greizi, mūs visus piebeigs insektoīdi. Uzticieties man, Anderson, un neuzgrūdiet man uz kakla visu valdību. Man jau bez viņiem ir grūti."
„Ak, tad tas būtu netaisnīgi? Pārāk grūti? Tā var ar Enderu, bet pats jūs neesat ar mieru to paciest, vai ne?"
„Enders Vigins ir desmit reižu gudrāks un spēcīgāks nekā es. Mans uzdevums ir attīstīt viņa ģenialitāti. Ja man pašam tas būtu jāpārcieš, es ātri vien salūztu. Major Anderson, es zinu, ka es iznīcināšu spēli, es zinu, ka jūs to mīlat daudz vairāk nekā paši zēni, kas to spēlē. Ienīstiet mani, ja gribat, bet nemēģiniet mani apturēt."
„Es paturu tiesības jebkurā brīdī sazināties ar hegemonu un stratēģu. Pašlaik… dariet, ko vien vēlaties."
„Liels paldies jums."
"Enders Vigins! Sīkais smerdelis ar augstāko reitingu visā skolā! Prieks, ka nu tu esi mūsējais."
Žurku armijas komandieris bija izpleties apakšējā guļvietā, piesedzies tikai ar savu datoru.
„Kā gan armija ar tevi var zaudēt?"
Daži zēni iesmējās.
Salīdzinot Salamandras un Žurkas, likās, ka vēl lielāks kontrasts starp divām armijām vienkārši nav iespējams. Telpa bija nesakārtota, netīra un trokšņaina. Pēc Bonso Enderam likās, ka nedisciplinētība varētu būt patīkamas pārmaiņas. Tā vietā viņš attapās ilgojamies pēc klusuma un kārtības, un šeit valdošais haoss viņu stipri traucēja.
„Mums iet ļoti labi, Ender Bender. Es esmu LIkdegunis Rouzs, īpaši izcils ebrejpuika, bet tu esi tikai sīks, stulbs gojs. Atceries to!"
Kopš SF izveidošanas tās stratēgs vienmēr bija bijis ebrejs. Pastāvēja mīts, ka ebreju ģenerāļi nekad nezaudē, un līdz šim tā arī bija. Tāpēc katrs ebrejs Kaujas skolā sapņoja reiz kļūt par stratēģu, un būt ebrejam vien jau bija visai prestiži. Taču daudzus tas aizvainoja. Žurku armiju, daļēji uzslavējot un daļēji parodējot Meizera Rekhema Triecienvienību, bieži vien dēvēja par Žīdvienību. Daudzi mēdza atgādināt, ka Otrās invāzijas laikā, kad alianses tā brīža hegemons, Amerikas prezidents, bija ebrejs un Izraēlas ebrejs bija SF stratēgs, un Krievijas ebrejs bija flotes polemarhs, insektoīdu floti satrieca un kaujā pie Saturna iznīcināja neviens cits kā mazpazīstamais, divreiz kara tiesā tiesātais maoru izcelsmes jaunzēlandietis Meizers Rekhems un viņa Triecienvienība.
Ja pasauli izglāba Meizers Rekhems, tad'kāda gan nozīme, vai tu esi ebrejs vai kas cits?
Līkdegunis Rouzs zināja, ka tam ir gan nozīme. Viņš ņirgājās pats par sevi, lai aizsteigtos priekšā antisemītu izsmejošajām piezīmēm (gandrīz katrs, ko viņš uzvarēja kaujā, vismaz uz brīdi ienīda ebrejus), taču ar to viņš arī darīja visiem skaidri zināmu, kas viņš ir. Viņa armija pagaidām ieņēma otro vietu un cīnījās par pirmo.
„Es pieņēmu tevi, goj, jo negribu, lai ļaudis domā, ka es uzvaru tikai tāpēc vien, ka man ir labi kareivji. Es gribu, lai viņi zina, ka pat ar tādu atbiru kā tu es joprojām varu uzvarēt. Un mums te ir trīs noteikumi: klausi mani un nečurā gultā."
Enders pamāja. Viņš saprata, ka Rouzs vēlas, lai viņš pajautā, kāds ir trešais noteikums. Tā viņš ari darīja.
„Tie ari bija trīs noteikumi. Mēs te neesam pārāk labi matemātiķi."
Skaidrs. Uzvara ir svarīgāka par visu.
„Tavi treniņi kopā ar jauniņajiem ir cauri, Vigin. Pietiks. Tu tagad esi lielo puiku armijā. Tu būsi Dinka Mēkera vadā. Kopš šā brīža, cik vien tas uz tevi attiecas, Dinks Mēkers ir Dievs."
„Tad kas gan esi tu?"
«Virsnieks, kas nolīga Dievu," Rouzs noņirdza. „Un vēl tev aizliegts lietot savu datoru, līdz nebūsi vienā kaujā sasaldējis divus pretinieka kareivjus. Tas, lai aizsargātos: esmu dzirdējis, ka tu esi ģeniāls programmētājs, es negribu, lai tu ķēpājies ar manu datoru."
Pēkšņi visi iesmējās, un pēc brītiņa Enders saprata, kāpēc. Rouzs bija ieprogrammējis savu datoru attēlot animētu dzimumlocekli, lielāku nekā dabā, tas šūpojās uz priekšu un atpakaļ, kamēr kailais Rouzs turēja datoru klēpī. Tieši šādam komandierim Bonso bija mani jāiztirgo, Enders domāja. Kā gan zēns, kurš šādi iznieko laiku, vispār uzvar kaujās?
Enders atrada Dinku Mēkeru spēļu istabā, kur tas sēdēja un vēroja citus spēlējam.
„Mani nosūtīja pie tevis," Enders teica. „Es esmu Enders Vigins."
„Es zinu," atbildēja Mēkers.
„Es esmu tavā vadā."
„Es zinu," viņš atkārtoja.
„Es neesmu pārāk pieredzējis."
Dinks viņu uzlūkoja.
„Jā, Vigin, es to visu zinu. Kā tu domā, kāpēc gan es pieprasīju Rouzam, lai tevi piešķir man?"
Viņš nebija vienkārši pamests kādam, viņš bija izraudzīts, viņš bija pieprasīts. Mēkeram viņš bija vajadzīgs.