„Kāpēc?" Enders jautāja.
„Es esmu vērojis tavus treniņus ar jauniņajiem. Es domāju, tu esi visai daudzsološs. Bonso ir muļķis, un es gribēju, lai tev tiktu labāki treniņi, nekā tev spēja dot Petra. Viņa prot tikai šaut."
„Tas man bija jāiemācās."
„Bet tu joprojām kusties tā, it kā tev būtu bail pieslapināt bikses."
„Tad māci mani." *.
„Tad mācies."
„Es nevēlos pārtraukt savas nodarbības brīvajā laikā."
„Es arī nevēlos, lai tu to darītu."
„To grib Līkdegunis Rouzs."
„Līkdegunis Rouzs nevar tev to aizliegt. Tāpat viņš nevar aizliegt tev lietot datoru."
„Tad kāpēc viņš tā pavēlēja?"
„Redzi, Ender, komandierim ir tik daudz varas, cik tu tam ļauj. Jo vairāk tu pakļausies, jo vairāk tiksi pakļauts."
„Kā viņus atturēt no vardarbības?"
Enders atcerējās Bonso uzbrukumu.
„Man likās, ka tieši tāpēc tu apmeklē tuvcīņas nodarbības."
„Tu mani esi pamatīgi novērojis, vai ne?"
Dinks neatbildēja.
„Es nevēlos, lai Rouzs uz mani dusmotos, es gribu piedalīties kaujās. Man apnicis sēdēt un gaidīt, līdz viss beidzas."
„Tavs reitings kritīsies."
Šoreiz neatbildēja Enders.
„Klausies, Ender: kamēr vien tu būsi manā vadā, tu vienmēr piedalīsies kaujās."
Enders drīz vien atklāja, kāpēc tā. Dinks trenēja savu vadu neatkarīgi no pārējās Žurku armijas — ar disciplīnu un intensīvi. Viņš nekad neapspriedās ar Rouzu, un visa armija kopā trenējas ļoti reti, it kā Rouzs komandētu vienu armiju, bet Dinks komandētu pavisam citu, tikai mazāku, kurai gadījies treniņš kaujas telpā tajā pašā laikā.
Pirmo treniņu Dinks iesāka, palūdzot Enderu demonstrēt savu uzbrukumu ar priekšā novietotajām kājām. Citiem zēniem tā nepatika.
„Kā gan lai mēs uzbrūkam, guļot uz muguras?" tie jautāja.
Enders bija pārsteigts, ka Dinks viņus nepārlaboja, piemēram, sacīdams: Jūs neuzbrūkat, guļot uz muguras, jūs vienkārši krītat lejup pret ienaidnieku." Viņš bija redzējis Enderu tā uzbrūkam, taču viņš nebija sapratis, ka nepieciešama pārorientēšanās. Enders drīz saprata, ka, lai gan Dinks tiešām bija ļoti, ļoti labs kareivis, viņa neatlaidīgā turēšanās pie gravitācijas virziena gaitenī, nedomājot par ceļu uz pretinieka vārtiem kā virzienu lejup, stipri ierobežoja viņa spējas.
Viņi vingrinājās uzbrukt pretinieka ieņemtai zvaigznei. Iepriekš, nezinot Endera metodi, viņi vienmēr bija devušies uzbrukumā stāvus, atsedzot par mērķi visu ķermeni. Pat tagad, sasniedzot zvaigzni, viņi visu laiku uzbruka tikai no vienas puses.
„Pāri!" kliedza Dinks, un viņi uzbruka no augšas. Viņš atkārtoja vingrinājumu:
„Vēlreiz ar galvu uz leju!"
Bet pie gravitācijas pieradušie zēni pēc šī manevra bija kļuvuši pavisam neveikli — gluži kā noreibuši.
Viņi ienīda uzbrukumu ar kājām priekšā, bet Dinks uzstājīgi lika to lietot. Rezultātā viņi sāka ienīst Enderu.
„Mums jāmācās cīnīties no jauniņā?" kāds kurnēja tā, lai Enders dzirdētu.
„Jā," atbildēja Dinks, un viņi turpināja vingrināties.
Un viņi apguva šo metodi. Mācību kaujās viņi saprata, cik grūti trāpīt pretiniekam, kas pārvietojas uz priekšu izvirzītām kājām. To aptvēruši, viņi trenējās daudz labprātāk.
Tovakar Enders devās uz savu treniņu, pirmoreiz smagi vingrinājies veselu pēcpusdienu. Viņš bija noguris.
„Tagad tu patiešām esi armijā," teica Alajs. „Tev nav vairs jātrenējas kopā ar mums."
„No jums es varu iemācīties to, ko neviens cits nezina," atbildēja Enders.
„Dinks Mēkers ir labākais. Viņš esot tava vada komandieris."
„Tad ķeramies pie darba. Es jums iemācīšu to, ko šodien iemācījos no viņa."
Viņš lika Alajam un diviem dučiem pārējo zēnu pildīt vingrinājumus, kas šodien bija tā nogurdinājuši viņu pašu. Bet viņš ieviesa ari dažas izmaiņas, piemēram, lika zēniem manevrēt ar sasaldētu vienu kāju, ar sasaldētām abām kājām, izmantot citus sasaldētus zēnus kā līdzekļus kustības virziena maiņai.
Ap treniņa vidu Enders pamanīja Petru un Dinku kopā stāvam durvju ailā. Vēlāk, kad viņš atkal paskatījās uz turieni, viņi jau bija prom.
Tātad viņi mani vēro un zina, ko es daru. Viņš nezināja, vai Dinks ir noskaņots draudzīgi; viņš ticēja, ka Petra gan ir, taču viņš nedrīkstēja justies drošs ne par ko. Viņi varēja būt dusmīgi, ka viņš nodarbojas ar to, ar ko parasti nodarbojas tikai armiju un vadu komandieri, — apmāca un trenē kareivjus. Viņi varēja justies aizskarti, ka kareivis tik cieši biedrojas ar jauniņajiem. Tas, ka viņu novēroja vecākie bērni, lika viņam justies nemierīgi.
„Man likās, ka es tev aizliedzu lietot savu datoru," stāvēdams pie Endera guļvietas, teica IJkdegunis Rouzs.
Nepaskatīdamies uz viņu, Enders atbildēja:
„Es pildu trigonometrijas mājasdarbu uz rītdienu."
Rouzs ar celi iesita pa Endera datoru.
„Es tev pavēlēju!"
Enders nolika datoru gultā un piecēlās kājās.
«Trigonometrija man ir svarīgāka par tevi."
Rouzs bija vismaz četrdesmit centimetrus garāks par Enderu, taču Enderam nemaz nebija bail. Fiziskas vardarbības nebūs, un, ja Rouzs ko mēģinātu, Enders domāja, viņš tiku ar to galā. Rouzs bija slinks un neko nesajēdza no tuvcīņas.
„Tavs reitings krītas, puisīt," teica Rouzs.
«Skaidrs. Es biju pirmais tikai tāpēc, ka Salamandru armija mani neprata izmantot."
„Neprata? Bonso stratēģija izšķīra vairākas svarīgas spēles."
„Ar Bonso stratēģijām nebūtu ko iesākt pat spilvenu kaujās. Katru reizi, kad es šāvu, es nepakļāvos pavēlei."
Rouzs to nebija zinājis, viņš bija saniknots.
„Tātad viss, ko Bonso par tevi teica, ir meli. Tu esi ne tikai sīks un nepieredzējis, tu piedevām vēl nepakļaujies pavēlēm!"
„Bet es viens pats pārvērtu sakāves uzvarās."
..Redzēsim, ko tu viens pats spēsi iesākt tagad," Rouzs, iedams prom, noteica.
Viens no Endera vada biedriem pakratīja galvu.
„Stulbs kas stulbs."
Enders paskatījās uz Dinku, kas darbojās ar savu datoru. Dinks pavērsa skatienu uz augšu, ievēroja, ka Enders skatās uz viņu, un mierīgi raudzījās tieši viņam acīs. Nekādas izteiksmes sejā. Nekā. Labi, domāja Enders, varu parūpēties par sevi ari pats.
Pēc divām dienām bija kauja. Enderu gaidīja pirmā cīņa kā pilntiesīgam kareivim, un viņš nervozēja. Dinka vads bija izvietojies pret gaiteņa labo sienu, un Enders uzmanīgi centās nenoliekties sāņus. Jānotur līdzsvars.
„Vigin!" iesaucās Līkdegunis Rouzs.
Enders juta, kā kaklā pēkšņi uzblīst baiļu kamols, viņš nodrebēja. Rouzs to pamanīja.
„Trīci? Rausties, ko? Nepieslapini bikses, sīkais."
Rouzs aizāķēja pirkstu aiz Endera ieroča spala un izvilka viņu pie paša spēka lauka, kas atdalīja kaujas telpu no gaiteņa.
«Redzēsim, kā tev tagad klāsies, Ender. Tiklīdz atvērsies durvis, tu lēksi iekšā un dosies taisni uz pretinieka durvīm."
Pašnāvība. Bezjēdzīga, stulba pašiznīcināšanās. Bet nu viņam bija jāpakļaujas pavēlei — šis nebija brīvais laiks, bet gan kauja. Kādu brīdi Enders saniknots klusēja, tad nomierinājās.
,.Lieliski, ser," viņš teica. «Virzienā, kādā es varēšu šaut, atradīsies viss viņu pamatspēks."
Rouzs iesmējās:
„Tev nemaz nebūs laika šaušanai!"
Siena izzuda. Enders palēcās, pieķērās pie griestu rokturiem un strauji atgrūdās virzienā pret ienaidnieka durvīm.