Выбрать главу

Šoreiz tā bija Simtkāju armija, un viņi vēl tikai bija sākuši doties iekšā kaujas telpā caur savām durvīm, kad Enders jau bija istabas vidū. Daļai ātri izdevās nokļūt zvaigžņu aizsegā, taču Enders, saliecis kājas un turot pistoli starp tām, paguva sasaldēt daudzus pretinieka kareivjus.

Viņi trāpīja viņa kājām, bet vēl trīs sekundes viņiem neiz­devās viņu padarīt nekaitīgu, un viņš sasaldēja vēl vairākus, tad izpleta rokas uz sāniem pretējos virzienos. Roka, kurā viņš turēja ieroci, bija vērsta pret Simtkāju armijas pamatspēku. Viņš izšāva pretinieku masā un tika sasaldēts pats.

Pēc mirkļa viņš ietriecās pretinieka durvju spēka laukā un atsities aizvirpuļoja uz istabas centru. Viņš uzgrūdās nelie­lai pretinieku grupai aiz kādas zvaigznes, tie viņu atgrūda, iegriezuši viņu vēl spēcīgāk. Visu atlikušo kaujas laiku viņš haotiski pārvietojās pa visu telpu, lai gan gaisa berze viņu pamazām palēnināja. Viņam nebija ne jausmas, cik daudzus kareivjus viņš sasaldējis, taču bija skaidrs, ka Žurku armija atkal guvusi uzvaru.

Pēc kaujas Rouzs ar viņu nerunāja. Endaram joprojām bija labākais reitings — viņš bija sasaldējis trīs, padarījis nespējī­gus divus un ievainojis septiņus. Vairs netika runāts nekas par nepakļaušanos pavēlēm vai aizliegumu lietot datoru. Rouzs lika Enderu mierā.

Dinks Mēkers sāka vingrināt viņus tūlītējā izniršanā no gaiteņa — Endera uzbrukums, kamēr pretinieks vēl tikai de­vās iekšā pa durvīm, bija izvērties iznīcinošs.

„Ja viens cilvēks var izdarīt tik daudz, padomājiet, ko spētu vesels vads."

Dinks panāca, ka majors Andersons nodarbību laikā atver ne tikai tās durvis, kas atrodas grīdas līmenī, bet arī durvis sienas vidū, lai viņi varētu trenēties kā kaujas apstākļos. Par to ātri vien uzzināja citi. Tagad vairs neviens nevarēja atļau­ties piecas vai desmit, vai piecpadsmit sekundes, lai gaitenī sagatavotos kaujai. Spēle bija mainijusies.

Pagāja kauja pēc kaujas. Tagad Enders darbojās sava vada sastāvā. Viņam gadījās kļūdīties. Dažās sadursmēs tika pie­dzīvots zaudējums. Viņš nokritās uz otro vietu sarakstā, tad uz ceturto. Tad viņš kļūdījās aizvien mazāk un kā vada sa­stāvdaļa sāka justies gluži ērti, viņš atkal pacēlās uz trešo vie­tu, tad uz otro, tad — uz pirmo.

• ••

Kādu pēcpusdienu pēc treniņiem Enders palika kau­jas telpā. Viņš bija pamanījis, ka Dinks Mēkers parasti ne­daudz nokavē pusdienas, un viņš domāja, ka tas ir papil­du nodarbību dēļ. Enders nejutās pārāk izsalcis, un viņš gribēja redzēt, ko tad Dinks īsti dara, kad neviens cits neredz.

Bet Dinks nedarīja neko. Viņš stāvēja pie durvīm un vē­roja Enderu.

Enders stāvēja istabas otrā pusē un vēroja Dinku.

Neviens no viņiem nerunāja. Bija skaidrs, ka Dinks gaida, kad Enders dosies prom. Tāpat bija skaidrs, ka Enders to ne­grasās darīt.

Dinks aizgriezās, novilka kombinezonu un uzmanīgi at­spērās no grīdas. Viņš lēni, ļoti lēni slīdēja uz istabas centru, gandrīz pilnībā atslābinājis ķermeni, it kā gandrīz neesošu gaisa plūsmu uztverts.

Pēc spraigā un straujā treniņa, pēc spēku izsīkuma un saspringtības bija nomierinoši viņu vienkārši vērot. Pēc kā­dām desmit minūtēm viņš sasniedza sienu. Tad viņš diezgan strauji atspērās, atgriezās pie kombinezona un uzvilka to.

„Ejam," viņš teica Enderam.

Viņi atgriezās savā barakā. Tā bija tukša, jo pārējie zēni pusdienoja. Viņi devās katrs pie savas guļvietas un pārģērbās parastajos formas tērpos. Enders piegāja pie Dinka gultas un pagaidīja, līdz Dinks apģērbās.

„Kāpēc tu gaidīji?" Dinks jautāja.

„Nebiju izsalcis."

„Labi, tagad tu zini, kāpēc es neesmu komandieris."

Enders to jau reiz bija jautājis.

«Patiesībā viņi jau divas reizes ir mani paaugstinājuši. Ti­kai es viņiem neļāvos."

„Neļāvies?"

«Otrajā reizē viņi paņēma manu veco lādi un datoru, pie­šķīra man atsevišķu komandiera istabu un armiju. Bet es vienkārši visu laiku sēdēju istabā, līdz viņi padevās un atkal ieskaitīja mani kādā citā armijā."

«Kāpēc?"

«Tāpēc, ka es to negribu. Neticu, ka tu neesi jau sapratis, Ender. Varbūt tu esi pārāk jauns. Mūsu pretinieki nav citas armijas. Skolotāji — tie ir mūsu īstie pretinieki. Viņi liek mums cīnīties savā starpā, liek ienīst vienam otru. Spēle ir viss. Uzvarēt, uzvarēt, uzvarēt… No tā nav nekādas jēgas. Mēs nogalinām paši sevi, jūkam prātā, mēģinot pārspēt viens otru, un tie vecie izdzimteņi mūs nemitīgi vēro, pēta, atklāj mūsu vājās vietas, spriež, vai mēs esam gana labi vai ne. Kam gana labi? Man bija seši gadi, kad viņi mani atveda uz šejieni. Pie velna, ko gan es toreiz zināju? Viņi izlēma, ka es esmu de­rīgs programmai, bet neviens nekad nav jautājis, vai šī prog­ramma ir derīga man."

„Tad kāpēc gan tu nedodies mājās?"

Dinks greizi pasmaidīja.

„Es nevaru dzīvot bez spēles."

Viņš pieskārās kombinezonam, kas atradās gultā viņam blakus.

„Es to mīlu."

„Tad kāpēc gan nekļūt par komandieri?"

Dinks pakratīja galvu.

„Nekad. Paskaties, kāds kļuvis Rouzs. Jucis. Līkdegunis Rouzs. Guļ kopā ar mums, nevis savā istabā. Kāpēc? Tāpēc, ka viņam bail būt vienam, Ender. Bail no tumsas."

„Rouzam?"

„Bet viņi iecēla viņu par komandieri, un tagad viņam arī jārīkojas kā komandierim. Viņš pats nezina, ko dara. Viņš uzvar kaujās, bet no tā viņam visvairāk bail, jo viņš nezina, kāpēc viņš uzvar, izņemot tikai to, ka man ar to ir kāds sakars. Jebkurā brīdī kāds var atklāt, ka Rouzs nav nekāds brīnu­mains Izraēlas ģenerālis, kurš var uzvarēt jebkurā kaujā. Viņš nezina, kāpēc vispār kāds uzvar vai zaudē. Neviens nezina."

„Tas nenozīmē, ka viņš ir jucis, Dink."

„Es zinu, tu esi bijis šeit gadu, tu domā, ka visi šie ļaudis ir normāli. Bet viņi nav. Mēs neesam. Es eju uz bibliotēku, lai pārkopētu uz savu datoru grāmatas. Vecas, jo viņi mums ne­ļauj izsniegt ko jaunu, taču man ir diezgan labi skaidrs, kādi ir bērni, un mēs nudien neesam bērni. Bērni laiku pa laikam var zaudēt, un tas ir vienalga. Bērni netiek sadalīti armijās, viņi nav komandieri, viņi nepavēl četrdesmit citiem bērniem. To nevar izturēt, nevar nesajukt prātā."

Enders mēģināja atcerēties, kādi bija citi bērni viņa klasē skolā, viņa pilsētā, bet viņš spēja atcerēties tikai Stilsonu.

„Man bija brālis. Normāls puisis. Interesējās tikai par mei­tenēm. Un lidošanu. Viņš vēlējās lidot. Viņš mēdza ar citiem zēniem spēlēt bumbu. Piespēles, metieni grozā, driblēšana gaiteņos, līdz kārtības sargi atņem bumbu. Mēs lieliski pava­dījām laiku. Kad mani savāca, viņš man mācīja driblēt."

Enders atcerējās savu brāli — atmiņas nebija diez cik jaukas.

Dinks pārprata Endera sejas izteiksmi.

„Jā, es zinu, nevienam nav atļauts runāt par mājām. Bet mēs visi esam no kaut kurienes. Kaujas skola mūs nav radī­jusi, vai ne? Kaujas skola vispār neko nerada. Tikai iznīcina. Un mēs visi atceramies kaut ko par mājām. Varbūt neko labu, bet mēs atceramies un izliekamies, un melojam. Klau, Ender, kāpēc neviens nekad nerunā par mājām? Vai tev neliekas, ka tas ir svarīgi? Ka neviens pat neatzīst… Ai, sasodīts."

„Nē, viss kārtībā," Enders teica. „Es tikai iedomājos par Valentīnu. Manu māsu."

„Es nemēģināju tevi saraudināt."

„Viss kārtībā. Es par viņu nedomāju pārāk bieži, jo tas vienmēr beidzas šādi."

«Taisnība, mēs nekad neraudam. Es nekad nebiju par to pat iedomājies. Neviens nekad neraud. Mēs nudien cenša­mies būt pieauguši. Kā mūsu tēvi. Varu derēt, tu līdzinies sa­vam tēvam. Varu derēt, ka viņš bija kluss un pacietīgs, un tad vienā brīdī…"