„Es nelīdzinos savam tēvam."
„Labi, varbūt es kļūdos. Bet paskaties uz Bonso, savu iepriekšējo komandieri. Smags spāņu goda izjūtas gadījums. Viņš nedrīkst atļauties būt vājš. Būt labākam par viņu nozīmē viņu apvainot. Būt stiprākam — tas ir kā viņu gluži vai izkastrēt. Viņš tevi ienīst, jo, kad viņš tevi mēģiuāja sodīt, tu necieti. Tāpēc viņš tevi ienīst, viņš no tiesas grib tevi nogalināt. Viņš ir jucis. Viņi visi ir jukuši."
„Un tu ne?"
„Es arī esmu traks, bērniņ, bet, kad esmu pavisam traks, es vismaz viens pats lidinos kaujas istabā un trakums aizlido prom, iesūcas sienās un nenāk ārā, līdz nav sākusies kārtējā kauja, kur mazi puišeļi ietriecas sienās un izdzen to atkal ārā."
Enders pasmaidīja.
„Un tu arī kļūsi traks," teica Dinks. „Labi, ejam ēst."
„Varbūt ir iespējams būt komandierim un reizē nebūt jukušam. Varbūt, zinot, ka iespējams sajukt prātā, no tā var izvairīties."
„Es negrasos ļaut tiem izdzimteņiem mani kontrolēt, Ender. Viņi jau ķērušies klāt arī tev, un nemaz neplāno apieties ar tevi pārāk maigi. Paskat tik, ko viņi jau paspējuši tev nodarīt."
„Viņi nav nodarījuši neko citu, kā vien mani paaugstinājuši."
„Un tas tavu dzīvi padara tikai vieglāku, tfai ne?"
Enders iesmējās un pakratīja galvu.
„Varbūt tev ir taisnība."
,.Viņiem liekas, ka tu jau esi viņiem rokā. Neļaujies."
„Bet tieši tāpēc jau es esmu šeit," Enders teica. „Lai kļūtu par instrumentu. Lai glābtu pasauli."
„Nevar būt, ka tu tam joprojām tici!"
"Kam tad?"
„Insektoīdu draudam. Pasaules glābšanai. Klausies, Ender. Ja insektoīdi gribētu vēlreiz atgriezties, viņi jau būtu šeit. Bet viņi nav uzbrukuši vēlreiz. Mēs viņus uzvarējām un viss."
„Bet videoieraksti…"
„Visi ir no Pirmās vai Otrās invāzijas. Tavi vecvecāki vēl nemaz nebija dzimuši, kad Meizers Rekhems iznīcināja visus insektus. Papēti tos ierakstus rūpīgāk. Visi ir viltoti. Karš sen jau ir beidzies, un viņi mūs tikai muļķo."
„Kāpēc?"
„Tāpēc, ka, kamēr vien ļaudīm būs bail no insektoīdiem, SF varēs būt pie varas un, kamēr vien SF būs pie varas, dažas noteiktas valstis saglabās savu hegemoniju. Turpini tik skatīties ierakstus, Ender. Ļaudis drīz vien atklās šo spēlīti, un tad sāksies pilsoņu karš, pēdējais karš. Tās ir īstās briesmas, ne jau insektoīdi. Un, kad sāksies tas karš, mēs ar tevi nebūsim draugi. Jo tu esi amerikānis — tāpat kā tavi dārgie skolotāji. Bet es neesmu."
Viņi devās uz ēdnīcu un ieturēja maltīti, runājot gan par ko citu. Bet Enders nespēja pārstāt domāt par Dinka sacīto. Kaujas skola bija tik noslēgta, spēle — bērniem tik svarīga, ka Enders bija aizmirsis, ka pasaule eksistē arī ārpus tās. Spāņu gods. Pilsoņu karš. Politika. Kaujas skola patiesi ir ļoti maza, vai ne?
Bet Enders nenonāca pie Dinka secinājumiem. Insektoīdi bija īsti. Draudi bija īsti. SF patiešām bija liela vara, taču tā nekontrolēja televīziju un tīklus. Vismaz ne tur, kur bija dzimis Enders. Dinka mājās, Nīderlandē, trīs paaudzes zem krievu varas varbūt bija citādi, taču Enders zināja, ka Amerikā šādi meli nevarētu ilgi pastāvēt neatklāti. Tam viņš tiešām ticēja.
Ticēja, taču šaubu sēkla jau bija atradusi sev augsni un laiku pa laikam atgādināja par sevi. Augošās šaubas daudz ko mainīja. Enders daudz vairāk pievērsa uzmanību tam, ko
ļaudis domā, nevis tam, ko viņi saka. Tā viņš kļuva gudrs.
• ••
Vakara treniņā nebija ne uz pusi tik daudz zēnu kā parasti.
„Kur ir Bernārs?" jautāja Enders.
Alajs pasmaidīja. Šens aizvēra acis un izlikās svētlaimīgi meditējam.
„Vai tad tu neesi dzirdējis?" jautāja kāds cits zēns no jauniņajiem. „Klīst baumas, ka katrs jauniņais, kurš nāks uz tavām nodarbībām, nekad netiks pievienots armijai. Komandieri nevēlas kareivjus, kas būtu sabojāti tavos treniņos."
Enders pamāja.
„Bet man liekas," teica jauniņais, „ka es kļūšu par tik labu kareivi, cik vien spēšu, un katrs kaut cik vērts komandieris mani pieņems, ne?"
„Jā," Enders atbildēja.
Viņi sāka nodarbību. Pēc kādas pusstundas, kad viņi trenējās izmantot sasaldētus kareivjus, telpā ienāca daži komandieri atšķirīgos formas tērpos. Viņi uzkrītoši pierakstīja jauniņo vārdus.
„Hei!" sauca Alajs. pieraksti manējo pareizi!"
Nākamajā reizē ieradās vēl mazāk zēnu. Tagad Enders jau bija dzirdējis par jauniņajiem, kurus iekausta tualetēs, par nelaimes gadījumiem ēdnīcā un spēļu istabā, par vecākiem zēniem, kas uzlauž jauniņo datoru primitīvās drošības sistēmas un izdzēš dažādus failus.
,.Šovakar treniņa nebūs," teica Enders.
„Pie velna, kāpēc gan!" iesaucās Alajs.
„Pagaidīsim dažas dienas. Es nevēlos, lai kāds no bērniem tiktu ievainots."
„Ja tu izlaidīsi kaut vai vienu vakaru, viņi sapratīs, ka tā var tikt ar mums galā. It kā tu būtu kaut reizi piekāpies Bernāram, kad viņš vēl uzvedās kā cūka."
„Starp citu," teica Šens, „mums nav bail, un mums ir vienalga, tāpēc tev ir jāturpina. Mums nepieciešami treniņi, un tev ari."
Enders atcerējās Dinka sacīto. Spēle, salīdzinot to ar visu pārējo pasauli, nebija nekas. Kāpēc gan kādam jāziedo katra dzīves diena šai sasodītajai, stulbajai spēlei?
„Tā mēs tāpat neko daudz nepanāksim," Enders sacīja un grasījās doties prom.
Alajs viņu apturēja.
„Tu ari esi nobijies? Iekaustīja tevi tualetē, vai? Iebāza galvu pisuārā? Kāds iesprauda pistoli pakaļā?"
„Nē," Enders atbildēja.
„Tu joprojām esi mans draugs?" Alajs klusāk jautāja.
»Jā."
„Tad ari es joprojām esmu tavs draugs, Ender, un es palieku šeit, lai trenētos kopā ar tevi."
Atkal ieradās vecākie zēni, bet tikai daži no tiem bija komandieri. Vairākums bija vienkārši kareivji no dažādām armijām. Enders redzēja ari vairākus Salamandru formas tērpos. Pat pāris Žurkas. Šoreiz viņi nepierakstīja vārdus; tā vietā viņi ņirgājās, klaigāja un skaļi smējās, kad jauniņie ar netrenētajiem muskuļiem mēģināja veikt sarežģītus paņēmienus. Dažus tas patiešām aizskāra.
«Klausieties uzmanīgi," Enders teica. «Iegaumējiet vārdus. Ja kādreiz vēlēsieties satracināt pretinieku, kliedziet kaut ko līdzīgu. Viņus tas kaitinās, un viņi sāks darīt visādas muļķības. Bet mēs gan ne."
Šens ātri uztvēra domu. Viņš un vēl četri jauniņie skaļi piecas sešas reizes atkārtoja katru vecāko zēnu izkliegto frāzi. Kad viņi sāka tās dziedāt šūpuļdziesmu melodijās, daži no vecākajiem zēniem atspērās pret sienu un devās uzbrukumā.
Kombinezoni bija veidoti cīņām ar vājiem gaismas ieročiem, un tuvcīņā bezsvara stāvokli tie diez ko neaizsargāja un pat traucēja kustībām. Puse zēnu jau bija sasaldēti un nevarēja cīnīties, taču to stīvie kombinezoni varēja noderēt. Enders ātri pavēlēja jauniņajiem pulcēties vienā telpas stūri. Vecākie zēni smējās vēl skaļāk, un, redzot, ka Endera grupa atkāpjas, uzbrukumam pievienojās vēl daži, kas gaidīja pie sienas.
Enders ar Alaju izlēma izgrūst kāda pretinieka virzienā sasaldētu kareivi. Sasaldētais jauniņais ietriecās tajā ar savu ķiveri, un abi aizlidoja pretējos virzienos. Vecākais zēns piespieda roku krūtīm, kur bija ietriecies jauniņais, un iekliedzās no sāpēm.
Ņirgāšanās beidzās. Arī atlikušie zēni iesaistījās kaujā. Enders diez ko necerēja, ka viņa zēni netiks savainoti. Taču pretinieki tuvojās haotiski, nekoordinēti, viņi iepriekš nekad nebija darbojušies kopā, toties Endera mazā treniņu armija, lai gan tajā bija tikai kāds ducis zēnu, labi pazina viens otru un prata darboties saskaņoti.