„Nova!" Enders iesaucās. Pārēji zēni iesmējās. Viņi sadalījās trīs grupās — ar kājām kopā, saliekušies, sadevušies rokās, veidojot tādas kā nelielas zvaigznes.
„Mēs apiesim viņus un nokļūsim pie durvīm. Aiziet!"
Līdz ar signālu trīs zvaigznes eksplodēja un zēni aizlidoja katrs savā virzienā tādā leņķi, lai varētu atsperties no sienas durvju virzienā. Tā kā visi pretinieki bija telpas vidū, kur mainīt lidojuma virzienu bija daudz grūtāk, manevrs bija izpildāms pavisam viegli.
Enders bija atspēries tā, lai satiktos ar sasaldēto kareivi, ko viņi tikko bija izmantojuši par ieroci. Zēns vairs nebija sasaldēts, Enders viņu satvēra, apgrieza riņķī un iekustināja durvju virzienā. Diemžēl, bet likumsakarīgi Enders sāka kustēties pretējā virzienā, turklāt lēnāk. Viens pats viņš diezgan lēni dreifēja virzienā uz to kaujas telpas vietu, kur atradās vecākie zēni. Viņš pārmainīja pozu un ieraudzīja, ka visi viņa kareivji ir drošībā pie tālākās sienas.
Tikmēr viņu pamanīja saniknotie un dezorganizētie pretinieki. Enders aprēķināja, cik daudz laika viņam vajag, lai sasniegtu sienu un atkal atspertos. Pārāk daudz. Daži pretinieki jau kustējās viņa virzienā. Enders satrūkās, ieraugot starp tiem arī Stilsona seju. Viņš nodrebēja un saprata, ka viņam tā tikai licies. Bet situācija bija tāda pati, taču šoreiz neviens nestāvēs malā, vērojot, kā kauja tiek izšķirta ciņā starp diviem pretiniekiem. Cik varēja spriest, viņiem nebija vadoņa, un viņi visi bija daudz lielāki par viņu.
Tomēr tuvcīņas nodarbībās viņš bija jau šo to iemācījies par smaguma centra maiņu un kustīgu objektu fiziku. Spēlēs viņi gandrīz nekad nenonāca līdz tuvcīņai — tu nevari ietriekties nesasaldētā pretiniekā, ja vien pats jau neesi sasaldēts. Tā nu Enders atlikušajās sekundēs iekārtojās pēc iespējas izdevīgākā pozīcijā, lai sagaidītu savus viesus.
Par laimi, par kaušanos bezsvara stāvoklī viņi zināja tikpat maz, cik Enders, un daži, kas mēģināja viņam iesist, atklāja, ka sist nav diez cik efektīvi — tā viņi tikai atgrūdās no Endera ar tādu pašu ātrumu, ar kādu bija situši. Bet daži, kā Enders ātri ievēroja, likās patiešām noskaņoti salauzt viņam vismaz kādu kaulu. Viņš gan negrasījās to gaidīt.
Viņš satvēra kādu no zēniem aiz rokas un pagrūda to, cik stipri vien spēja. Enders aizlidoja pretējā virzienā, prom no pirmajiem uzbrucējiem, taču viņš joprojām nebija pietuvojies durvīm.
«Palieciet, kur esat!" viņš kliedza saviem draugiem, kas acīmredzot kārtojās, lai dotos viņu glābt.
«Palieciet turpat!"
Kāds cieši sagrāba Enderu aiz kājas. Enders mēģināja to izmantot par atspēriena punktu, ar otru kāju viņš iespēra pa zēna ausi un plecu, tas iekliedzās un palaida viņu vaļā. ]a zēns būtu atlaidis roku tajā brīdī, kad Enders spēra, viņam būtu sāpējis daudz mazāk un Enders varētu atsperties lidojumam. Tomēr zēns bija turējies pārāk ilgi. Viņa auss bija ievainota, gaisā peldēja asins lāses. Enders kustējās vēl lēnāk.
Jau atkal, domāja Enders. Atkal es aizsargājoties ievainoju cilvēkus. Kāpēc gan viņi neliek man mieru, kaut vai lai paši netiktu ievainoti?
Viņam tuvojās vēl trīs zēni, šoreiz tie darbojās saskaņoti. Tomēr, lai viņam ko izdarītu, vispirms viņš bija jāsatver. Enders ātri iekārtojās tā, lai diviem būtu jāsagrābj viņš aiz kājām un viņa rokas paliktu brīvas, lai tiktu galā ar trešo.
Viņi, protams, uzķērās uz ēsmas. Enders ieķērās trešā zēna plecos, asi parāva viņu uz augšu un iesita ar savu ķiveri viņam pa seju. Atkal kliedziens un asins straumes. Abi zēni, kas turēja viņa kājas, mēģināja tās mežģīt. Enders uzgrūda viņiem virsū zēnu ar asiņojošo degunu, viņi sapinās kopā, un viena kāja Enderam atbrīvojās. Tālāk jau bija pavisam vienkārši. Izmantojot otra zēna satvērienu, viņš ar brīvo kāju iespēra tam tieši pa kājstarpi, tad atspērās no viņa durvju virzienā. Atspēriens gan neizdevās pārāk veiksmīgs un ātrs, taču tam nebija nozīmes. Neviens viņam nesekoja.
Viņš sasniedza savus draugus netālu no durvīm. Tie viņu satvēra un nogādāja līdz durvīm. Viņi smējās un rotaļājoties viņu iepļaukāja.
„Cik tu slikts!" viņi jautri sauca. „Cik drausmīgs! Cik nežēlīgs!"
,.Šodien nodarbības beigušās," Enders teica.
„Rīt viņi atkal atgriezīsies," teica Šens.
„Lai tikai pamēģina," atbildēja Enders. „Ja nāks bez kombinezoniem, tiksim ar viņiem galā vēlreiz. Ja nāks ar kombinezoniem, mēs viņus sasaldēsim."
,.Starp citu," teica Alajs, «skolotāji neļaus tam atkārtoties."
Enders atcerējās, ko viņam bija sacījis Dinks. Diez vai Alajarn ir taisnība?
„Hei, Ender!" iesaucās kāds no vecākajiem zēniem, kad Enders devās prom no kaujas telpas. „Tu neesi nekas, un nekas tu arī paliksi!"
„Mans iepriekšējais komandieris Bonso," paskaidroja Enders. «Liekas, es viņam nepatīku."
Tovakar Enders savā datorā pārbaudīja ziņojumus. Četri zēni bija vērsušies pēc medicīniskās palīdzības. Vienam plīsušas ribas, vēl vienam ievainoti sēklinieki, vienam ieplēsta auss, un vēl vienam lauzts deguns un vaļīgs zobs. Visiem ievainojumiem bija norādīts viens cēlonis: nejauša sadursme bezsvara stāvoklī.
Ja jau skolotāji bija pieļāvuši šādu skaidrojumu oficiālā ziņojumā, bija skaidrs, ka par bīstamo sadursmi kaujas telpā viņi nevienu sodīt negrasās. Vai viņi nedarīs pilnīgi neko? Viņiem vienalga, kas šajā skolā notiek?
Tā kā viņš atgriezās skolā āgrāk nekā parasti, Enders datorā palaida savu spēli. Viņš sen nebija to spēlējis. Pietiekami sen, lai nevarētu atsākt tur, kur pēdējoreiz bija apstājies. Viņš atradās pie Milža līķa. Tiesa, tagad tas vairs pārāk neizskatījās pēc līķa — ja vien neapstājās nostāk un nepavēroja to ilgāk. Skelets bija gandrīz pilnībā pārvērties par pauguru, apaudzis ar zāli un iepīts vīnogulājos. Vēl skaidri saskatāma bija tikai Milža seja — balts kauls, kā liela kaļķakmens atlūza, kas spraucas ārā no veca un baisa kalna.
Enders diez ko nepriecājās par iespēju vēlreiz cīnīties ar bērniem vilkiem, taču viņam par lielu pārsteigumu to tur vairs nemaz nebija. Varbūt, ja tos nogalina, tie otrreiz Vairs neparādās. Viņam pat kļuva nedaudz skumji.
Viņš nolaidās pazemē, caur ejām nokļuva uz klintsradzes virs brīnumainā meža. Viņš atkal metās lejup, un viņu atkal satvēra mākonis un nogādāja istabā pils tornī.
Paklājs atkal mēģināja pārvērsties čūskā, taču šoreiz Enders daudz nekavējās. Viņš uzkāpa uz čūskas galvas un samina to. Tā vijās un locījās zem viņa kājas — un viņš kā atbildot mina to vēl dziļāk akmens grīdā, līdz tā vairs nekustējās. Enders pacēla to un pakratīja, līdz tā atdalījās no paklāja. Tad, velkot čūsku aiz sevis, viņš sāka meklēt izeju.
Tās vietā viņš uzdūrās spogulim. Un spogulī viņš redzēja seju, ko atpazina tikai ar grūtībām. Tas bija Pīters, no zoda viņam tecēja asinis, no mutes ārā karājās čūskas aste.
Enders iekliedzās un strauji novērsās no datora. Zēni, kas atradās telpā, satrūkās no trokšņa un steidzās viņam klāt, bet viņš atvainojās un pateica, ka nekas nav noticis. Kad viņi aizgāja, Enders atkal ieskatījās datora ekrānā. Viņa tēls joprojām lūkojās spogulī. Viņš mēģināja pacelt kādu mēbeli, lai sadauzītu spoguli, taču nevarēja neko pat pakustināt. Arī pats spogulis nebija noņemams no sienas. Beidzot Enders tam meta ar čūsku. Spogulis sašķīda lauskās, un aiz tā sienā atklājās ala. No alas iznira dučiem sīku čūsku un sāka kost Endera tēlam. Izmisīgi cenšoties no sevis tās notraukt, tēls sabruka zem sīko čūsku ņudzekļa un nomira.