Ekrāns kļuva balts, uz tā parādījās uzraksts:
«Atkārtot spēli?"
Enders izslēdza datoru un nolika to sāņus.
Nākamajā dienā pie Endera ieradās vairāki komandieri un citu komandieru sūtīti kareivji, lai viņu nomierinātu: lielākā daļa komandieru uzskatīja, ka papildu treniņi ir laba ideja un viņam tie jāturpina. Un, lai neviens viņam netraucētu, viņi sūtīja dažus savus kareivjus, kam ari bija nepieciešami papildu treniņi, pievienoties Enderam.
„Viņi ir tikpat lieli, cik tie insekti, kas jums uzbruka vakar. Nu tiem būs par ko padomāt."
Divpadsmit zēnu vietā tovakar ieradās četrdesmit pieci — vairāk nekā vesela armija, un, vai nu tāpēc, ka tagad Endera pusē bija arī vecāki zēni, vai arī tāpēc, ka bija pieticis ar vakardienas sadursmi, neieradās neviens ienaidnieks.
Enders vairs nespēlēja savu spēli. Taču viņš to redzēja sapņos. Enders nevarēja aizmirst, kā viņš jutās, saminot čūsku, ieplēšot tā zēna ausi, iznīcinot Stilsonu, salaužot Bernāra roku. Stāvot pie spoguļa, turot ienaidnieka līķi, redzot, kā no spoguļa uz viņu raugās Pīters. Šī spēle par mani zina pārāk daudz. Šī spēle melo. Es neesmu Pīters. Es neesmu dzimis slepkava.
Un tad piedzima neciešamākas bailes — ka viņš ir slepkava, šajā ziņā pat pārāks par Pīteru, ka skolotājiem viņš ir tik mīļš tieši tāpēc. Karā ar insektoīdiem nepieciešami slepkavas. Cilvēki, kas spēj samalt ienaidniekus miltos, spēj izsmērēt tos pret sienām.
Labi, es esmu jūsējais. Pretīgs izdzimtenis, kādu jūs vēlējāties. Es esmu instruments jūsu rokās, un kāda gan nozīme tam, ka es ienīstu tieši to sevis .daļu, kas jums visvairāk vajadzīga? Kāda nozīme tam, ka tad, kad tās mazās čūskas mani spēlē nogalināja, es biju ar tām vienisprātis, es priecājos?
9. Loks un Dēmostens
„Es jūs neizsaucu, lai velti izšķiestu laiku. Kā, pie velna, dators to izdarīja?"
„Es nezinu."
„Kā tas varēja dabūt Endera brāļa attēlu un ievietot to Brīnumzemē?"
„Ne es to programmēju, pulkvedi Graf. Vienīgais, ko es zinu — neviens nekad nav nokļuvis tik tālu. Brīnumzeme jau ir gana dīvaina, bet tā jau vairs nemaz nav Brīnumzeme. Tas ir aiz Pasaules gala un…"
„Es zinu nosaukumus, tikai nezinu, ko tie nozīmē."
«Brīnumzeme bija ieprogrammēta. Tā šur tur ir minēta. Bet ne Pasaules gals. Par to mēs neko nezinām."
„Man diez ko nepatīk, ka dators tā spēlējas ar Endera smadzenēm. Pīters Vigins ir visietekmīgākā persona viņa dzīvē, ja vien neskaita viņa māsu Valentīnu."
«Spēle ir radīta, lai palīdzētu viņus attīstīt, lai palīdzētu viņiem atrast pasaules, kurās viņi varētu justies apmierināti."
„Jūs nesapratāt, major Imbu, vai ne? Es nevēlos, lai Enders būtu apmierināts ar pasaules galu. Mēs te neesam tāpēc, lai ar to justos apmierināti!"
«Pasaules gals spēlē nenozīmē cilvēces bojāeju karā ar insektoīdiem. Tas nozīmē ko īpašu tieši Enderam."
«Labi. Ko tad?"
«Es nezinu, ser. Es neesmu Enders. Jautājiet viņam."
«Major Imbu, es jautāju jums."
«Nozīmju var būt tūkstošiem."
«Piemēram?"
„Jūs viņu esat izolējis. Varbūt viņš vēlas šis pasaules — Kaujas skolas — galu. Vai varbūt galu pasaulei, kurā viņš uzauga, kur bija viņa mājas, no kurienes viņš nokļuva šeit. Vai varbūt tādā veidā viņš cenšas aizmirst, ka šeit sakropļojis tik daudz citu bērnu. Enders ir jūtīgs bērns, un viņš dažiem ir pamatīgi nodarījis pāri, varbūt viņš vēlas, lai šai pasaulei beidzot pienāktu gals."
„Vai varbūt neviena no šim iespējām nav īstā."
„Spēlē pastāv cieša saikne starp bērnu un datoru. Stāsti tiek radīti kopā. Un stāsti ir patiesi — tādā ziņā, ka tie atspoguļo bērna dzīves realitāti. Tas ari ir viss, ko es zinu."
„Un es pateikšu, ko es zinu, major Imbu. To Pītera Vigina attēlu dators nevarēja dabūt no mūsu skolas failiem. Kopš ieradās Enders, mums par Pīteru nav nekā — nedz elektroniskā, nedz citādā formā. Un tas attēls ir jauns."
„Pagājis ir tikai pusotrs gads. Cik daudz gan tas zēns var būt mainījies?"
„Tagad viņam ir pavisam cita frizūra. Viņa mute ir kļuvusi nedaudz citāda — ortodontijas dēļ. Es dabūju jaunu fotogrāfiju no Zemes un salīdzināju tās. Vienīgais veids, kā Kaujas skolas dators varēja tikt pie šī attēla, bija to pieprasīt no kāda datora uz Zemes. No datora, kas nav saistīts ar SF. Un tam vajag pieprasīšanas tiesības. Mēs nevaram vienkārši ierasties Gilfordas grāfistē Ziemeļkarolīnā un savākt bildi no skolas arhīva. Vai kāds no tās skolas ir ko tādu atļāvis?"
„Jūs nesaprotat, ser. Mūsu Kaujas skolas dators ir tikai daļa no SF tīkla. Ja mums vajadzīgs kāds attēls, mums tas oficiāli jāpieprasa, bet, ja spēles programma konstatē, ka tas attēls tai ir nepieciešams…"
„Tā to vienkārši savāc."
„Ne jau jebkurā gadījumā. Tikai tad, ja tas nepieciešams bērna labā."
„Skaidrs, bērna labā. Bet kāpēc? Viņa brālis ir bīstams, viņa brālis netika pieņemts, jo viņš ir viens no nežēlīgākajiem un neuzticamākajiem cilvēkiem, kāds mums ir gadījies. Kāpēc viņš Enderam ir tik svarīgs? Kāpēc vēl joprojām pēc tik ilga laika?"
„Man patiešām nav ne jausmas, ser. Un spēle ir veidota tā, ka no tās mēs to nevaram uzzināt. Patiesībā tā pati var nezināt. Ziniet, neizpētīta teritorija."
„Tas nozīmē, ka dators nevis darbojas pēc noteikta plāna, bet gan rīkojas atbilstoši situācijai?"
„Var teikt arī tā."
„Tādā gadījumā es jūtos nedaudz labāk. Man likās, ka es
vienīgais tā daru."
• ••
Endera astoto dzimšanas dienu viņu jaunās mājas Grīnsboro kokiem aizaugušajā pagalmā Valentīna svinēja viena. Viņa notīrīja laukumiņu zemes no skujām un lapām un ar zariņu ieskrāpēja zemē viņa vārdu. Tad viņa no zariem un skujām izveidoja tādu kā mazu vigvamiņu un iededzināja uguni. Dūmi vijās augšup priedes zaros un skujās. Uz augšu, kosmosā, viņa klusi teica, uz augšu, līdz Kaujas skolai.
No Endera nebija pienākusi neviena vēstule, un, kā viņi saprata, neviena viņu sūtītā vēstule nebija sasniegusi Enderu. Iesākumā, kad viņš tikko bija aizvests, tēvs ar māti ik dienu sēdēja pie galda un rakstīja viņam garas jo garas vēstules. Drīz viņi to darīja vairs tikai reizi nedēļā, tad, nekad nepienākot atbildēm, reizi mēnesī. Nu jau bija pagājuši divi gadi kopš viņa aizlidošanas, un tagad par vēstulēm vispār vairs nebija ne runas un netika pieminēta pat viņa dzimšanas diena. Viņš ir miris, jo mēs viņu esam aizmirsuši, viņa rūgti domāja.
Taču Valentīna viņu nebija aizmirsusi. Vecākiem nezinot un jo īpaši slēpjot to no Pītera, viņa bieži domāja par Enderu un bieži rakstīja viņam vēstules, uz kurām, kā viņa labi zināja, atbildes gaidāmas nebija. Un, kad māte ar tēvu paziņoja, ka viņi pamet pilsētu un pārceļas uz Ziemeļkarolīnu, Valentīna saprata: viņi vairs netic, ka Enders atgriezīsies. Viņi atstāja vienīgo vietu, kur viņš varētu viņus atrast. Kā gan lai Enders viņus atrastu šeit — starp šiem kokiem, zem šīm nepastāvīgajām, drūmajām debesīm? Viņš taču ir dzīvojis tikai pilsētas gaiteņos, un Kaujas skolā no dabas noteikti vispār nav ne miņas. Ko gan viņš te iesāktu?
Valentīna zināja, kāpēc viņi pārvācās uz šejieni. Pītera dēj — lai dzīvē starp kokiem un dzīvniekiem, lai mežonīgās — kādu to iedomājās māte ar tēvu — dabas iespaidā viņu savādais, biedējošais bērns kļūtu kaut nedaudz maigāks. Savā ziņā tas darbojās. Pīteram te iepatikās. Garas pastaigas pa mežiem un pa laukiem svaigā gaisā — dažreiz pat visas dienas garumā ar vienu vai pāris sviestmaizēm un datoru mugursomā un nelielu saliekamo nazi kabatā.