Bet Valentīna jutās ieinteresēta. Rakstīšana viņai padevās labāk nekā Pīteram. Viņi abi to zināja. Pīters bija reiz izteicies, ka viņš vienmēr jūt, ko citi cilvēki sevī ienīst, un prot to izmantot, bet Valentīna vienmēr zina, kas citiem cilvēkiem sevī visvairāk patīk, un izmanto to glaimiem. Ciniski, bet taisnība. Valentīna spēja panākt, ka cilvēki piekrīt viņas viedoklim un uzskatiem, — viņa prata tos pārliecināt, ka viņi vēlas to, ko viņa grib, lai tie vēlētos. Savukārt Pīters prata panākt, ka viņi baidās no tā, no kā viņš liek tiem baidīties. Kad viņš to pirmoreiz Valentīnai pateica, viņa apvainojās. Viņa gribēja ticēt, ka pārliecināt citus cilvēkus par savu viedokli viņai izdodas tik labi tāpēc, ka viņai ir taisnība, un ne tāpēc, ka viņa būtu īpaši viltīga. Bet, lai cik viņa mēģināja sev iegalvot, ka nevēlas izmantot citus cilvēkus, kā to dara Pīters, apziņa, ka viņa tiešām spēj kontrolēt citus, Valentīnai sagādāja baudu. Un ne tikai kontrolēt viņu rīcību. Viņa savā ziņā prata kontrolēt ari viņu vēlmes. Viņai bija kauns, ka viņa izbauda šo varu, taču viņa tik un tā to laiku pa laikam izmantoja. Lai pārliecinātu skolotājus vai citus skolēnus. Lai māte ar tēvu raudzītos uz pasauli, kā viņa to vēlas. Dažreiz viņai tas izdevās pat ar Pīteru. Tas bija pats biedējošākais — viņa pietiekami labi saprata Pīteru, lai spētu iejusties viņa ādā. Viņā pašā bija daudz vairāk no Pītera, nekā viņa vēlējās un spēja atzīt, lai gan dažreiz viņa tomēr uzdrīkstējās par to domāt. Pīteram runājot, viņa domāja: tu sapņo par varu, Pīter, bet savā ziņā es esmu daudz spēcīgāka par tevi.
„Es esmu iedziļinājies vēsturē," Pīters teica. „Es esmu iemācījies šo to par cilvēka uzvedības likumsakarībām. Dažreiz pasaule pārkārto pati sevi, dažreiz to iespējams pārmainīt ar īstajiem vārdiem. Padomā, ko Perikls paveica Atēnās, un Dēmostens…"
„Jā, viņiem divreiz izdevās novest Atēnas postā."
„Periklam — jā, bet Dēmostenam bija taisnība par Filipu."
„Vai arī viņš viņu izprovocēja."
„Nu, redzi? Tā vienmēr rīkojas vēsturnieki: strīdas par cēloņiem un sekām, kad patiesībā jāatzīst, ka ir situācijas, kad pasaule ir gatava, lai īstajā vietā un ar īstajiem vārdiem to varētu pārmainīt. Tomass Peins un Bendžamins Franklins, piemēram. Bismarks. Ļeņins."
«Gadījumi nav pārāk līdzīgi, Pīter."
Viņa nepiekrita tikai ieraduma dēļ. Viņa saprata, ko viņš domā, un tas viņai likās visai ticami.
„Es negaidīju, ka tu sapratīsi. Tu vēl joprojām tici, ka skolotāji zina ko mācīšanās vērtu."
Es saprotu daudz vairāk, nekā tev liekas, Pīter.
„Tad tu nu būsi nākamais Bismarks?"
„Es zinu, kā iedēstīt sabiedrības prātos savas idejas. Vai tev nav reiz ienākusi prātā kāda izcili gudra frāze, Valentīna, ko tu tad arī pasaki, un pēc kādām divām nedēļām vai mēneša tu dzirdi kādu nepazīstamu pieaugušo to sakām citam nepazīstamam pieaugušajam? Vai arī dzirdi kādā televīzijas pārraidē, vai arī izlasi to tiklā."
„Es vienmēr nodomāju, ka esmu to vienkārši jau iepriekš dzirdējusi un man tikai liekas, ka esmu pati to izdomājusi."
„Un tu kļūdies. Pasaulē varbūt ir tikai kādi divi trīs tūkstoši cilvēku, kas ir tikpat gudri, cik mēs. Lielākā daļa kaut kur kaut kādā veidā pūlas nopelnīt iztiku. Pasniedzēji — nabaga izdzimteņi — vai zinātnieki. Un tikai nedaudzi spēj kaut ko patiešām ietekmēt."
„Atļauj man minēt: tie laimīgie esam mēs."
„Varen smieklīgi, Valentīna. Kā trusis ar vienu kāju."
„Tādu šajos mežos droši vien netrūkst."
„Lēkā pa riņķi vien, pa riņķi vien."
ŠI drausmīgā aina Valentīnu sasmīdināja, un par to viņa bija ļoti dusmīga pati uz sevi.
«Valentīna, ko teiksim mēs, to pēc divām nedēļām atkārtos visa pasaule. Mēs to spējam. Mums nav jāgaida, līdz mēs būsim pieauguši un iekārtoti nekaitīgos amatos."
„Pīter, tev ir divpadsmit."
„Ne tīklā. Tīklā es varu saukties, kā vien vēlos, un tu arī."
„Tīklam mēs varam piekļūt tikai kā skolēni, un nokļūt pie īstajām diskusijām mēs varam tikai lasīšanas režīmā — tas nozīmē, ka mēs nemaz nevarēsim neko pateikt."
„Man ir plāns."
„Tev vienmēr ir." Viņa izlikās vienaldzīga, taču patiesībā kāri klausījās.
„Mēs varētu piekļūt tīklam kā pilntiesīgi pieaugušie ar vārdiem, kādi vien mums ienāks prātā, ja tēvs mums ļaus izmantot savu pilsoņa paroli."
„Un kāpēc gan lai viņš ļautu? Mums jau ir skolēnu paroles. Ko tad tu viņam teiksi? Man vajag pilsoņa paroli, lai glābtu pasauli?"
„Nē, Valentīna, es viņam neteikšu neko. Tu viņam pastāstīsi, ka esi norūpējusies par mani, pastāstīsi, kā es cītīgi mācos skolā, bet tu zini, ka tā mani padara traku, jo man nav iespējas runāt ar īsteni gudriem cilvēkiem, ka visi mani uzlūko no augšas, jo es esmu tik jauns, ka man te nav līdzvērtīgu sarunu biedru. Tu vari pierādīt, cik slikti mani tas ietekmē. Ir pat izpausmes."
Valentīna iedomājās par mirušo vāveri mežā un saprata: Pīters bija ieplānojis, ka viņa to atradīs. Vai arī vismaz iekļāvis savā plānā, kad tas jau bija noticis.
„Tu vari piedabūt, ka viņš dalās ar mums savā parolē. Mēs varēsim pieņemt izdomātas identitātes, apslēpt, kas mēs patiesībā esam, un beidzot tikt pienācīgi novērtēti un cienīti."
Valentīna mēdza apstrīdēt viņa idejas, taču šis bija citāds gadījums. Viņa nevarēja vienkārši sacīt: kas gan tev liek domāt, ka tu esi pelnījis cieņu? Viņa bija lasījusi par Ādolfu Hitleru. Interesanti, kāds gan divpadsmit gadu vecumā bija viņš? Ne tik gudrs kā Pīters, bet noteikti tikpat godkārīgs. Un kāda gan tagad būtu pasaule, ja viņš bērnībā būtu ierauts kuļmašīnā vai ari viņu būtu saminis zirgs?
..Valentīna," Pīters teica, „es zinu, ko tu par mani domā. Tu domā, ka es neesmu diez cik patīkama persona."
Valentīna svieda viņam ar skuju.
,.Bulta tev caur sirdi."
„Es jau sen plānoju izrunāties ar tevi. Bet man visu laiku bija bail."
Viņa ielika vienu skujas adatu mutē un izpūta to viņa virzienā. Tā nokrita gandrīz taisni zemē.
„Vēl viens neveiksmīgs šāviens."
Kāpēc gan viņš izliekas vājš?
,.Valentīna, man bija bail, ka tu man neticēsi. Neticēsi, ka es uz to esmu spējīgs."
„Pīter, es ticu, ka tu esi spējīgs uz jebko."
„Bet visvairāk man bija bail, ka tu noticēsi un mēģināsi mani apstādināt."
„Nu, nu, padraudi atkal mani nogalināt, Pīter."
Vai viņš tiešām domāja, ka, izliekoties jauks un pazemīgs, tik viegli apmuļķos viņu?
„Labi, man ir slimīga humora izjūta. Piedod. Tu taču zini, ka tas nebija nopietni. Man nepieciešama tava palīdzība."
„Jā, tieši tu esi tas, kas pasaulei vajadzīgs. Divpadsmitgadīgs pasaules glābējs."
„Nav mana vaina, ka man tieši šobrīd ir divpadsmit gadu. Un nav mana vaina, ka tieši šobrīd pavērusies tik lieliska iespēja. Šis ir laiks, kad es varu veidot pasauli. Pārmaiņu laikos
pasaule vienmēr ir demokrātiska, un tādos brīžos uzvar cilvēks, kurš zina, ko un kā teikt. Visi domā, ka Hitlers ieguva varu ar savu slepkavot gatavo armiju, un daļēji tā ir taisnība, jo īsta vara vienmēr balstīta uz nāves un pazemojuma draudiem. Bet pamatā varu viņam nodrošināja vārdi — īstie vārdi īstajā laikā."
„Es tikko tevi domās salīdzināju ar viņu."
„Es neienīstu ebrejus, Valentīna. Es nevēlos nevienu iznīcināt. Un es negribu karu. Es gribu vienotu pasauli. Tas ir slikti? Es negribu, lai atkal būtu kā agrāk. Tu esi lasījusi par pasaules kariem?" ,>Jā."