Tad kāpēc gan man riebjas šī dzīve?
Treniņu un spēļu rutīna. Enderam patika apmācīt viņa vada zēnus, un tie viņam labprāt pakļāvās. Visi viņu cienīja, un vakara treniņos pret viņu visi izturējās patiesi godbijīgi. Komandieri vēroja viņa treniņus un mācījās. Ēdienreizēs citi kareivji nāca klāt un lūdza atļauju apsēsties blakus. Pat skolotāji likās laipni un vēlīgi.
No visas šīs sasodītās cieņas viņam gribējās skaļi kliegt.
Viņš redzēja, kā Petras armijas jaunākie kareivji — tikko paaugstināti jauniņie — rotaļājas, uzjautrinās par komandieriem, kad domā, ka neviens to neredz. Viņš redzēja, kāds biedriskuma un brālības gars valda starp vecākiem draugiem, kas Kaujas skolā jau gadiem cits citu pazīst, kā viņi sarunājas un smejas par senām kaujām un sen jau skolu pabeigušiem kareivjiem un komandieriem.
Bet kopā ar viņa vecajiem draugiem viņi nedz smējās, nedz nodevās atmiņām. Tikai darbs. Domas un runas tikai par spēli, neko vairāk. Tovakar viņš to izjuta īpaši asi. Enders sarunājās ar Alaju par manevriem atklātā telpā, kad klāt pienāca Šens un, kādu brītiņu paklausījies, pēkšņi saķēra Alaju aiz pleciem un iekliedzās:
„Nova! Nova! Nova!"
Alajs sāka nevaldāmi smieties, un Enders redzēja viņus uz bridi atceramies kauju, kurā šie manevri atklātā telpā patiešām bija noderējuši, kurā viņi bija tik viegli piemānījuši vecākos zēnus un…
Pēkšņi viņi atcerējās, ka blakus ir ari Enders.
,.Atvaino, Ender," Šens teica.
Atvainot? Par ko? Par draudzību?
„Es taču arī tur biju," Enders atbildēja.
Viņi atvainojās vēlreiz. Atpakaļ pie darba. Pie cieņas. Un Enders saprata, ka viņi nav aptvēruši, ka arī viņam varētu būt sava vieta šajā draudzībā un smieklos.
Bet kā gan viņi varēja to iedomāties? Vai es smējos? Pievienojos viņiem? Tikai stāvēju un skatījos. Kā skolotājs.
Tieši tā arī viņi domā par mani. Kā par skolotāju. Leģendāru kareivi. Ne biedru. Ne kādu, ko var apkampt un kam var iečukstēt ausī „salaam". Tā varēja tikai tad, kad Enders vēl izskatījās pēc upura, kad izskatījās ievainojams. Tagad viņš bija izcils kareivis — un pilnīgi un galīgi vientuļš.
Pažēlo sevi, Ender. Guļot gultā, viņš uzrakstīja datorā vārdus: NABAGA ENDERS. Tad pasmējās par sevi un nodzēsa tos. Kurš gan šajā skolā nebūtu ar mieru uz visu, lai tikai nokļūtu manā vietā?
Viņš palaida savu spēli. Kā jau parasti viņš izgāja cauri pilsētai, ko Milža līķa veidotajā paugurā bija izbūvējuši rūķi. Tā kā ribas jau bija izliektas pareizajā virzienā un attālums starp tām bija gana liels, lai pietiktu logiem, uzbūvēt pamatīgas sienas nemaz nebija grūti. Viss ķermenis bija sadalīts dzīvokļos, kas rindojās ar durvīm gar ceļu — Milža mugurkaulu. Iegurni bija izveidots amfiteātris, un starp Milža kājām ganījās visiem kopīgs poniju ganāmpulks. Enders skaidri nezināja, ar ko īsti rūķi nodarbojas, bet, viņam ejot cauri pilsētai, tie viņu lika mierā — gan turpceļā, gan atpakaļceļā.
Viņš pārrāpās pāri iegurņa kaulam un devās cauri ganībām. Poniji pabēga sāņus, viņš tiem nedzinās pakaļ. Enders vairs nesaprata, kā spēle īsti darbojas. Senāk, pirms viņš vēl bija nokļuvis pie Pasaules gala, to veidoja cīņas un mīklas — sakauj ienaidnieku, pirms tas nogalina tevi, vai izdomā, kā pārvarēt kārtējo šķērsli. Bet tagad viņam neviens vairs neuzbruka, neviens viņu neapdraudēja, un, lai kur viņš ietu, negadījās nekādi šķēršļi.
Izņemot, protams, istabu Pasaules gala pilī. Tā bija vienīgā atlikusī bīstamā vieta. Un Enders, neskaitāmas reizes nozvērējies tur neatgriezties, ikreiz tomēr devās uz turieni, ikreiz nogalināja čūsku, ikreiz ielūkojās sejā savam brālim un ikreiz, vienalga ko darīdams tālāk, gāja bojā.
Arī šoreiz bija tāpat. Viņš paņēma no galda nazi un mēģināja ar to sadrupināt javu, lai varētu izvilkt no sienas vienu akmeni. Tiklīdz viņam izdevās atdalīt gabalu javas, istabā sāka gāzties iekšā ūdens, un Enders ekrānā vēroja, kā viņa jau nevadāmais tēls, izmisīgi cīnoties par dzīvību, slīkst. Logi bija pazuduši, ūdens līmenis cēlās, un viņa tēls nomira. Visu šo laiku no spoguļa viņā turpināja raudzīties Pīters Vigins.
Es esmu šeit ieslodzīts, Enders domāja, ieslodzīts Pasaules galā — un izejas nav. Un beidzot viņš atpazina, kas gan īsti ir šī pelējuma garša, kas bija uzradusies par spīti visiem viņa
panākumiem Kaujas skolā: izmisums.
•••
Valentīnai ierodoties skolā, pie ieejas stāvēja formās tērpti vīri. Nelikās, ka viņi ko sargātu — drīzāk vienkārši slaistījās, gaidot, kamēr kāds tiek galā ar savām darīšanām skolā. Viņi valkāja SF formas tērpus. Jūras kājnieki. Tie paši formas tērpi, kurus ikviens bija redzējis asiņaino kauju videoierakstos. Tādēļ skolā šodien valdīja īpaša gaisotne un visi bērni bija priecīgi satraukti.
Izņemot Valentīnu. Pirmkārt, viņa atcerējās Enderu. Otrkārt, viņai bija bail. Nesen kāds bija publicējis niknu komentāru par Dēmostena rakstiem. Gan komentārs, gan viņas raksti bija apspriesti atvērtā diskusijā starptautisko attiecību forumā, kur vai nu Dēmostenam uzbruka, vai viņu aizstāvēja ari dažas ļoti ietekmīgas personas. Visvairāk viņu uztrauca kāda angļa piebilde: „Gribi vai negribi, Dēmostens nevar palikt anonīms mūžīgi. Viņš ir saniknojis pārāk daudz gudru cilvēku un iepaticies pārāk daudziem muļķiem, lai drīkstētu slēpties zem šī — jāatzīst, pat pārāk atbilstošā — pseidonīma. Vai nu viņam jāatklājas, lai uzņemtos vadību pār šo muļķu armiju, ko viņš sagatavojis, vai ari viņu atmaskos viņa pretinieki, lai saprastu, kāda gan slimība radījusi tik spēcīgu, bet kroplu prātu."
PIters, protams, bija sajūsmā. Valentīna baidījās, ka agresīvais Dēmostens varētu būt sakaitinājis tik daudz ietekmīgu cilvēku, ka viņa tiešām tiks atklāta. SF to varēja, kaut arī Amerikas valdībai to aizliedza konstitūcija. Un nu tieši pie Ziemeļgilfordas vidusskolas bija sapulcējušies SF kareivji. Tā nebija gluži parasta rekrūšu meklēšanas vieta.
Tāpēc viņa nejutās pārsteigta, kad, ieslēdzot savu datoru, ieraudzīja uzrakstu: „Lūdzu nekavējoties ierasties Dr. Lainberijas kabinetā!"
Valentīna nervozēdama stāvēja pie direktores kabineta, līdz Lainberija atvēra durvis un aicināja viņu ienākt. Ieraugot ērtā krēslā sēžam miesās pilnīgu vīru SF formas tērpā, izgaisa viņas pēdējās šaubas.
„Tu esi Valentīna Vigina," viņš teica.
„Jā," viņa atčukstēja.
„Es esmu pulkvedis Grafs. Mēs jau esam tikušies."
Tikušies? Kad gan viņai bijušas darīšanas ar SF?
„Es esmu ieradies, lai parunātos ar tevi par tavu brāli."
Tātad viņi atklājuši ne tikai mani. Arī Pīteru. Vai noticis vēl kas cits? Ko gan viņš atkal varētu būt izdarījis? Man likās, ka viņš izbeidzis nodarboties ar muļķībām.
„Valentīna, tu izskaties nobijusies. Neuztraucies. Lūdzu, apsēdies. Vari būt droša, ka ar tavu brāli viss ir kārtībā. Viņš ir pat labāks, nekā mēs cerējām."
Viņai kā akmens no sirds novēlās, kad viņa saprata, ka runa ir par Enderu. Tas noteikti ir virsnieks, kurš viņu aizveda. Viņi nebija ieradušies, lai Valentīnu sodītu, runa bija par Enderu, sen pazudušo Enderu, kas nekādi neietilpa Pītera plānos. Tu vari būt laimīgs, Ender, tu tiki prom, pirms Pīters varēja tevi iepīt savās sazvērestībās.