Viņš domā, ka es guļu. Viņš mani nogalinās.
Pīters piegāja pie gultas, bet pilnīgi noteikti nekāpa augšā uz savu guļvietu. Viņš nostājās Endera gultas galvgali.
Taču viņš nesniedzās pēc spilvena, lai nosmacētu Enderu. Viņam nebija ieroča. Viņš čukstēja:
„Ender, man žēl, man ļoti žēl. Es zinu, kā tu jūties. Man ļoti žēl. Es esmu tavs brālis, es mīlu tevi."
Pēc ilgāka laika Pītera mierīgā elpa liecināja, ka viņš ir aizmidzis. Enders noplēsa no kakla plāksteri. Un jau otro reizi šajā dienā sāka raudāt.
3. Grafs
„Māsa ir mūsu vājākais punkts. Viņš viņu patiešām mīl."
„Es zinu. Viņa var sabojāt visu paveikto. Viņš negribēs viņu atstāt."
„Un ko jūs domājat darīt?"
«Pārliecināt viņu, ka viņš vairāk vēlas doties līdzi mums nekā palikt ar māsu."
„Kā jūs grasāties to panākt?"
„Ar meliem."
„Ja tas neizdodas?"
„Tad es atklāšu patiesību. Ārkārtas situācijās mēs to drīkstam darīt. Nevaram galu galā paredzēt visu."
• ••
Brokastīs Enders nejutās pārāk izsalcis. Viņš nevarēja vien pārstāt domāt, kā ies skolā. Pēc vakardienas kaujas jāsatiek Stilsons. Ko darīs Stilsona draugi? Varbūt neko, taču par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš negribēja iet uz skolu.
„Tu neko neēd, Endrū," teica māte.
Istabā ienāca Pīters.
„Labrīt. Ender, paldies, ka atstāji slapjo sūkli tieši dušas kabīnes vidū."
„Tieši tev," Enders atmurmināja.
„Endrū, tev jāpaēd!"
Enders pavērsa uz āru plaukstu locītavas, it kā aicinādams: nu, iebaro man to ar adatu!
„Ļoti smieklīgi," māte teica. „Es cenšos būt gādīga māte, bet maniem brīnumbērniem tas ir vienalga." «Ģēniji mēs esam tikai tavu gēnu dēļ, mamm," sacīja Pīters. „No tēta mēs noteikti neesam mantojuši neko."
„Es to dzirdēju," teica tēvs, neatraujot skatienu no ziņām, kas, kamēr viņš ēda, tika attēlotas galdā iebūvētajā ekrānā.
„Būtu ļoti žēl, ja nebūtu."
Ieskanējās zvans. Kāds bija pie durvīm.
„Kas tur ir?" māte jautāja.
Tēvs nospieda taustiņu, un ekrānā parādījās kāds vīrs. Viņam mugurā bija vienīgais militārais formastērps, kas mūsdienās vēl ko patiešām nozīmēja. SF. Starptautiskā Flote.
„Es domāju, ka viss jau ir beidzies," sacīja tēvs.
Pīters klusēdams uzlēja pienu brokastu biezputrai.
Varbūt man šodien tomēr nebūs jāiet uz skolu, Enders nodomāja.
Tēvs nospieda durvju kodu un piecēlās no galda.
„Es paskatīšos," viņš teica. ..Palieciet te un ēdiet brokastis."
Viņi palika, bet ēst neēda. Pēc brīža tēvs atgriezās istabā, lai paaicinātu māti.
„Tu esi mēslos līdz ausīm," teica Pīters. „Viņi ir uzzinājuši, ko tu izdarīji ar to zēnu skolā, un nu tevi izsūtīs uz asteroīdu joslu."
„Man ir tikai seši gadi, stulbeni. Es esmu pārāk jauns."
„Tu esi sūda Trešais, tev nav nekādu tiesību."
Ienāca Valentīna. Miegā izspūrušie mati aptvēra viņas seju gluži kā oreols.
„Kur ir mamma un tētis? Es jūtos pārāk slikti, lai ietu uz skolu."
„Vēl viens mutiskais eksāmens, ko?" jautāja Pīters.
,.Aizveries, Pīter!" Valentīna atbildēja.
,.Nomierinies un izbaudi to," teica Pīters. „Varēja būt sliktāk."
„Nezinu gan, kā."
„Tas varēja būt anālais eksāmens."
„Ha, ha," Valentīna atcirta. „Kur ir māte un tēvs?"
«Runājas ar vīru no SF."
Valentīna instinktīvi paraudzījās uz Enderu. Viņi jau gadiem bija gaidījuši, līdz kāds atnāks un paziņos, ka Enders ir izturējis, ka viņš ir nepieciešams.
,,'Fieši tā, paskaties uz viņu," Pīters teica. „Bet, tu zini, tas varētu būt arī es. Viņi varētu būt sapratuši, ka es tomēr esmu labākais."
Pīters, bez šaubām, jutās sāpināts.
Tēvs atvēra durvis.
„Ender," viņš teica, "panāc šurp."
„Man žēl, Pīter," dzēlīgi noteica Valentīna.
Tēvs dusmīgi paskatījās uz viņiem.
„Te nav nekā smieklīga, bērni." *-
Enders sekoja tēvam uz viesistabu. Viņiem ienākot istabā, SF virsnieks piecēlās kājās, taču roku Enderam nesniedza.
Māte nervozi grozīja laulības gredzenu uz pirksta.
„Endrū," viņa teica, „es nebiju domājusi, ka tu esi no kauslīgajiem."
„Stilsonu zēns ir slimnīcā," teica tēvs. „Tu viņu esi pamatīgi piekāvis. Ar kurpi, Ender. Tas nav īsti godīgi."
Enders pakratīja galvu. Viņš bija gaidījis, ka Stilsona sakarā atnāks kāds no skolas, bet ne jau flotes virsnieks. Tas bija daudz nopietnāk, nekā viņš bija domājis. Un citu iemeslu viņš iedomāties nevarēja.
„Vai tu vari paskaidrot, kāpēc tā rīkojies, jaunais cilvēk?" jautāja virsnieks.
Enders vēlreiz pakratīja galvu. Viņš nezināja, ko teikt, un viņam bija bail, ka viņa vārdi varētu šķist vēl briesmīgāki nekā izdarītais. Esmu gatavs saņemt jebkādu sodu, viņš domāja. Tikai pietiek par to runāt.
„Mēs varam apsvērt kādus vainu mīkstinošus apstākļus," virsnieks sacīja. „Taču, jāatzīst, tas neizskatās diez cik labi. Spert viņam starp kājām, vairākas reizes spert gulošam pa seju un ķermeni. Izskatās, ka tu patiešām to esi izbaudījis.
„Nē," Enders čukstēja.
„Tad kāpēc gan tu to darīji?"
„Viņš bija ar visu bandu," Enders atbildēja.
„Un? Tas ir attaisnojums?"
„Nē."
,.Pastāsti, kāpēc tu turpināji viņu spārdīt. Tu taču biji jau uzvarējis."
„Viņu nogāžot uz zemes, es biju uzvarējis tikai pirmajā cīņā. Es gribēju uzreiz uzvarēt arī visās nākamajās, lai viņi liktu mani mierā."
Enders bija tik ļoti nobijies un nokaunējies par savu rīcību, ka nekādi nevarēja noturēties neraudam. Viņam nepatika raudāt, viņš to darīja reti, bet tagad mazāk nekā vienas dienas laikā viņš raudāja jau trešo reizi. Un ar katru reizi tas kļuva sliktāk. Raudāt mātes, tēva un šī kareivja klātbūtnē likās tik apkaunojoši…
„Jūs izņēmāt monitoru," Enders teica. „Man bija jāaizstāv sevi pašam, vai ne?"
„Tev vajadzēja saukt palīgā kādu pieaugušo, Ender," iesāka tēvs.
Bet virsnieks piecēlās un pāri istabai pienāca pie Endera. Viņš sniedza roku.
„Mans vārds ir Grafs, Ender. Pulkvedis Hairams Grafs. Es esmu atbildīgs par pamatapmācībām orbitālajā Kaujas skolā. Esmu ieradies aicināt tevi iestāties tajā."
Beidzot.
„Bet monitors…"
„Tavas pārbaudes pēdējais posms bija noteikt, kas notiks, kad būs izņemts monitors. Mēs to nedarām vienmēr, bet tavā gadījumā…"
„Un viņš to izturēja?" māte neticīgi jautāja. „Stilsonu zēns ir slimnīcā. Ko gan jūs darītu, ja Endrū būtu viņu nogalinājis? Piešķirtu viņam medaļu?"
„Nav tik svarīgi, ko viņš izdarīja, misis Vigina, bet gan, kāpēc."
Pulkvedis Grafs pasniedza viņai ar papīriem pilnu mapi.
„Šeit ir pieprasījums. Jūsu dēls ir pieņemts SE Protams, mums jau ir jūsu atļauja, ko parakstījāt, kad bija apstiprināta ieņemšana, — citādi viņam nemaz nebūtu ļauts pat piedzimt. Viņš jau no tā laika ir piederējis mums — ja vien iztur pārbaudi."
Tēvs trīsošā balsī sacīja:
„Nav pārāk laipni no jūsu puses ļaut mums domāt, ka viņš jums nav vajadzīgs, bet pēc tam viņu mums atņemt."
„Un šī izrāde ar Stilsonu zēnu…" piebilda māte.