„Petra Arkanjana, Fēniksu armija, 7.00."
Viņa iepriekšējā armija, ko viņš bija atstājis tikai pirms četrām nedēļām. Enders lieliski pārzināja tās paņēmienus un stratēģijas. Daļēji Endera ietekmes dēļ tā bija viselastīgākā armija, kas relatīvi ātri reaģēja uz neparastām situācijām. Fēniksu armijai bija salīdzinoši vislabākās izredzes tikt galā ar Endera mainīgo un neiestudēto uzbrukumu stilu. Skolotāji bija nolēmuši viņa dzīvi padarīt interesantāku.
7.00 — tā bija rakstīts uz lapiņas, un bija jau 6.30. Daži zēni varbūt jau devās brokastot. Enders pasvieda savu formas tērpu sāņus, paķēra kombinezonu un pēc brīža jau stāvēja savas armijas baraku durvīs.
„Kungi, es ceru, ka jūs vakar kaut ko iemācījāties, jo šodien jums var nākties to izmantot."
Tikai pēc brīža viņi aptvēra, ka runa ir nevis par treniņu, bet gan kauju. Tai jābūt kļūdai, viņi teica. Divas kaujas divās dienās bija kas vēl neredzēts.
Enders pasniedza lapiņu Mušai Molo, A vada komandierim. Viņš nekavējoties pavēlēja uzvilkt kombinezonus un sāka pārģērbties.
„Kāpēc jūs to nepaziņojāt mums agrāk?" Suši pieprasīja paskaidrojumus — viņš mēdza Enderam uzdot jautājumus, kādus nekad neuzdrošinājās uzdot neviens cits.
„Man likās, ka jums vajadzētu nomazgāties," Enders atbildēja. „Vakar Trušu armija apgalvoja, ka mēs uzvarējām tikai tāpēc, ka mūsu smaka viņus gāza nost no kājām."
Kareivji, kas to dzirdēja, sāka smieties.'-
„Nepamanījāt papīru, pirms nebijāt atgriezies'no dušas, vai ne?"
Kurš gan to teica? Tas, protams, bija Bīns. Viņš jau bija uzvilcis kombinezonu. Grasies atmaksāt par vecajiem pazemojumiem, ko, Bīn?
«Protams," Enders nicīgi atbildēja. „Parasti neesmu tik tuvu grīdai kā tu."
Vēl vairāk smieklu. Bīns dusmās pietvīka.
„Skaidrs, ka mēs vairs nevaram paļauties uz veco kārtību," Enders teica. „Labāk rēķinieties ar kaujām jebkurā brīdī. Un bieži. Neizlikšos, ka man patiktu, kā viņi ar mums izdarās, taču ar vienu gan es esmu apmierināts: man ir armija, kas var tikt ar to galā."
Pēc šīs frāzes viņi likās gatavi sekot Enderam kaut vai uz Mēnesi, turklāt bez skafandriem.
Petra nebija gluži Kārnais Kārbijs; viņas taktika bija mainīga, un uz Endera improvizētajiem un neparedzamajiem uzbrukumiem viņa reaģēja daudz ātrāk. Rezultātā Endera armijā pilnībā tika sasaldēti trīs, padarīti nespējīgi — deviņi kareivji. Petra negrasījās pēc kaujas Enderu apsveikt ar uzvaru. Viņas acīs liesmoja dusmas, it kā viņa sacītu: mēs bijām draugi, kāpēc gan tu mani tā pazemoji?
Enders izlikās viņas niknumu nemanām. Viņam likās, ka pēc vēl dažām kaujām viņa sapratīs, ka patiesībā šajā kaujā viņai izdevies iegūt daudz vairāk punktu, nekā jebkad cīņā pret Enderu izdosies kādam citam. Un viņš joprojām mācījās no viņas. Tās dienas treniņā viņš bija nolēmis apmācīt savu vadu komandierus, kā pretoties Petras paņēmieniem. Drīz viņi atkal būs draugi.
Tā viņš cerēja.
Pēc nedēļas Pūķu armija bija izcīnījusi septiņas kaujas septiņās dienās. Septiņas uzvaras, neviena zaudējuma. Endera armija ne reizi nebija cietusi vairāk kā kaujā ar Fēniksu armiju, turklāt divas kaujas tā bija izcīnījusi bez zaudējumiem. Neviens vairs nedomāja, ka pirmā vieta sarakstā ir sagadīšanās. Viņš bija sakāvis dažas no pašām labākajām armijām neiedomājami īsā laikā. Neviens komandieris vairs nevarēja atļauties Enderu ignorēt. Daži kopā ar viņu regulāri ieturēja maltītes, mēģinot noskaidrot, kā viņš uzvarējis kārtējos pretiniekus. Viņš neslēpa neko, būdams pārliecināts, ka saviem kareivjiem un vadu komandieriem šos paņēmienus viņi iemācīt nespēs. Un, kamēr Enders sarunājās ar šiem komandieriem, lielākā daļa pārējo komandieru pulcējās ap Endera sakautajiem pretiniekiem, apspriežoties, kādā veidā Enderu būtu iespējams uzvarēt.
Daudzi viņu ienīda — tāpēc, ka viņš bija tik jauns, tāpēc, ka viņš bija nepārspējams, tāpēc, ka pašu uzvaras tagad izskatījās niecīgas un nepārliecinošas. Sākumā Enders to ievēroja viņu sejās, paejot viņiem garām gaitenī; tad viņš ievēroja, ka daži zēni pārceļas pie tālākiem galdiņiem, ja viņš ēdnīcā apsēžas viņu tuvumā. Spēļu telpā kāds viņam it kā nejauši iegrūda ar elkoni sānos; ejot ārā no sporta zāles kāda kāja nejauši aizķēra viņējo. No aizmugures raidīti spļāvieni un slapja papīra bumbiņas, viņam skrienot cauri gaiteņiem. Viņi nevarēja neko iesākt kaujas telpā un to labi apzinājās, tāpēc viņi mēģināja atriebties tur, kur tas bija droši, kur viņš bija tikai mazs zēns. Enders viņus nicināja, taču slepenībā, pats to īsti neapzinādamies, no viņiem baidījās. Viņu rīcība savā ziņā līdzinājās Pītera paņēmieniem, un Enderam tas jau pārāk spēcīgi atgādināja mājas.
Taču kopumā tie bija sīki traucēkļi, un Enders apņēmās tos uztvert kā savdabīgu atzinību. Citas armijas jau bija sākušas atdarināt Enderu. Tagad lielākā daļa armiju uzbrukumos devās saliektām kājām, tās pamazām atteicās no klasiskajām kaujas shēmām, un komandieri aizvien vairāk lika saviem vadiem slīdēt gar sienām. Neviens gan vēl nebija ieviesis Endera piecu vadu sistēmu — tā viņam bija neliela priekšrocība:
pieraduši pie četrām vienībām, viņi bieži aizmirsīs par piekto.
Enders saviem kareivjiem mācīja visu, ko vien zināja par kaujām bezsvara stāvoklī. Bet kā gan lai viņš pats apgūst ko jaunu?
Viņš sāka apmeklēt videotelpu, kas bija stāvgrūdām piebāzta ar propagandas materiāliem par Meizeru Rekhemu un citiem izciliem Pirmās un Otrās invāzijas laika komandieriem. Parastos treniņus Enders tagad pameta stundu agrāk, ļaujot tos savas prombūtnes laikā vadīt vadu komandieriem. Parasti viņi uzsāka nelielas cīņas starp atsevišķiem vadiem. Enders vēl brīdi pastāvēja, lai redzētu, vai viss kārtībā, un devās vērot veco kauju ierakstus.
Lielākoties tā bija veltīga laika izšķiešana. Heroiska mūzika, komandieru un apbalvotu kareivju tuvplāni, neskaidri kadri, kuros jūras kājnieki iebrūk insektoīdu kuģos. Bet laiku pa laikam viņš uzgāja ko noderīgu: kuģi kā sīki gaismas punktiņi pārvietojas kosmosa tumsā, vai — vēl labāk — kuģu mirgojošie hologrāfiskie ekrāni, kuros redzama visa kauja. Skatoties videoierakstus, ne vienmēr bija saskatāmas visas trīs dimensijas, turklāt fragmenti bieži vien bija īsi un bez jebkādiem paskaidrojumiem. Bet Enders pamazām ievēroja, cik veiksmīgi insektoīdi izmanto šķietami haotisku pārvietošanos, lai apmulsinātu savus pretiniekus, un viltus atkāpšanos, lai ievilinātu SF kuģus dažādos slazdos. Dažas kaujas bija sadalītas daudzās atsevišķās ainās, kas bija haotiski izmētātas pa atsevišķiem ierakstiem, taču noskatoties tos pēc kārtas, Enders spēja rekonstruēt kaujas norises kopumā. Viņš laiku pa laikam ievēroja ko tādu, ko oficiālais komentētājs nemaz nepieminēja. Viņi vienmēr mēģināja uzsvērt cilvēku paveiktā cildenumu un nepārspējamību un insektoīdu zemiskumu un niecīgumu, bet Enders pamazām sākabrīnīties, kā cilvēkiem vispār bija izdevies uzvarēt. Cilvēku kuģi bija nožēlojami gausi, flotes uz neierastiem apstākļiem reaģēja neizturami lēni, kamēr insektoīdu kuģi darbojās pilnīgā saskaņā, uz katru jaunu situāciju reaģējot acumirklī. Protams, Pirmās invāzijas laikā cilvēku kuģi bija pilnīgi nepiemēroti straujai karadarbībai, taču insektoīdu kuģi tāpat. Tikai Otrās invāzijas laikā tika izmantoti īsteni ātri un nāvīgi bīstami kuģi.
Tā nu stratēģiju Enders mācījās nevis no cilvēkiem, bet gan no insektoīdiem. Viņam bija kauns un bail mācīties no tiem — insektoīdi bija cilvēces ļaunākie ienaidnieki: pretīgi, asinskāri, ienīstami. Taču viņi izcili prata karot. Gandrīz nepārspējami. Šķita, ka viņi vienmēr izmanto vienu un to pašu pamatstratēģiju: galvenajā kaujas norises vietā sapulcēt pēc iespējas vairāk kuģu. Viņi nekad neveica neko jaunu un pārsteidzošu, neko, kas demonstrētu virsnieku izcilību vai muļķību. Acīmredzot disciplīna viņiem bija ļoti stingra.