Un bija vēl kas dīvains. Tik daudz runu par Meizeru Rekhemu, bet neviena viņa galvenās kaujas videoieraksta. Daži fragmenti no iepriekšējām kaujām — Rekhema niecīgie spēki, kas, salīdzinot ar insektoīdu galvenās flotes grandiozajiem apmēriem, izskatījās pavisam nožēlojami. Insektoīdi jau bija sakāvuši cilvēku floti pie komētu joslas, iznīcinot agrīnos zvaigžņu kuģus un gluži vai ņirgājoties par cilvēku mēģinājumiem izmantot smalkas stratēģijas. Šo ierakstu mēdza rādīt visai bieži, lai skatītāji atkal un atkal pārdzīvotu cilvēku flotes agoniju un insektoīdu uzvaras šausmas. Tad flote tuvojas Meizera Rekhema niecīgajiem spēkiem pie Saturna, bezcerīgs pārspēks, un tad…
Tad izšauj kāds no Meizera Rekhema nelielajiem kreiseriem, viens ienaidnieku kuģis uzsprāgst. Tas arī viss. Tad daudzi ieraksti, kur jūras kājnieki ielaužas insektoīdu kuģos. Visur daudz insektoīdu līķu. Bet neviena ieraksta, kurā būtu redzams, kā insektoīdi tiek nogalināti tuvcīņā, neskaitot kadrus, kas acīmredzot bija uzņemti Pirmās invāzijas laikā. Tas, ka ieraksti par Meizera Rekhema uzvaru acīmredzami bija cenzēti, Enderu stipri sarūgtināja. Kaujas skolas audzēkņi daudz ko varētu no Meizera Rekhema mācīties, bet par viņa uzvaru nekas nebija uzzināms. Šī aizraušanās ar slepenību… Un šiem audzēkņiem nākotnē varbūt bija paredzēts atkārtot Meizera Rekhema paveikto.
Protams, drīz visi uzzināja, ka Enders Vigins nepārtraukti skatās kara videoierakstus, un videotelpa bieži bija pārpildīta. Lielākoties nāca komandieri, viņi skatījās tos pašus ierakstus, ko Enders, izlikās, ka saprot, kāpēc viņš to dara un ko viņš no tiem iegūst. Enders nekad neko nepaskaidroja. Pat ne tad, kad viņi noskatījās septiņas ainas no vienas kaujas, kas bija
sadalītas atsevišķos ierakstos, un kāds zēns nedroši pajautāja:
„Vai dažas ainas nav no vienas un tās pašas kaujas?"
Enders tikai paraustīja plecus, it kā tam nebūtu nekādas nozīmes.
Septītās dienas treniņa pēdējās stundas laikā — tikai dažas stundas pēc Endera armijas septītās uzvaras — videotelpā ieradās pats majors Andersons. Viņš iedeva vienam no tajā sēdošajiem komandieriem papīra lapiņu un uzrunāja Enderu:
„Pulkvedis Grafs vēlas ar tevi nekavējoties satikties savā kabinetā."
Enders piecēlās un sekoja Andersonam. Andersons atslēdza durvis, kas veda uz sektoru, kur atradās virsnieku dzīvokļi un kas nebija pieejams skolniekiem, un beidzot viņi bija klāt: Grafs likās gandrīz iesakņojies savā krēslā. Tagad viņa vēders jau karājās pāri roku balstiem — pat tad, kad viņš sēdēja ar taisnu muguru. Enders sasprindzināja atmiņu. Kad Enders viņu pirmoreiz redzēja, viņš neizskatījās sevišķi resns. Tas bija tikai pirms četriem gadiem. Laiks un spriedze Kaujas skolas administratoram nemaz nenāca par labu.
«Pagājušas septiņas dienas kopš tavas pirmās kaujas, Ender," Grafs teica.
Enders neatbildēja.
„Un nu jau tu esi uzvarējis septiņās. Katru dienu pa vienai."
Enders pamāja.
„Ari tavi rezultāti ir neparasti augsti."
Enders pamirkšķināja acis.
«Komandieri, kā jūs izskaidrosiet savus spožos panākumus?"
„Jūs man piešķīrāt armiju, kas spēj izpildīt visu, ko vien es varu iedomāties."
„Un ko tu esi iedomājies?"
„Mēs orientējamies pēc pretinieka vārtiem kā virziena lejup un lietojam mūsu kājas par vairogiem. Mēs nelietojam ierastos paņēmienus un nepārtraukti atrodamies kustībā. Arī pieci vadi ar astoņiem kareivjiem katrā ir noderīgāki par četriem vadiem ar desmit. Turklāt mūsu pretiniekiem nav bijis pietiekami daudz laika, lai efektīvi reaģētu uz mūsu izgudrojumiem, tāpēc mēs viņus sakaujam pamatā ar vieniem un tiem pašiem paņēmieniem. Ilgi tas nevilksies."
„Tātad tu nedomā, ka šis uzvaras nekad nebeigsies?"
„Ne ar tiem pašiem paņēmieniem."
Grafs pamāja.
«Apsēdies, Ender."
Gan Enders, gan Andersons apsēdās. Grafs paskatījās uz Andersonu, un Andersons teica:
„Kādā stāvoklī pēc tik biežām kaujām ir tava armija?"
«Tagad viņi visi ir veterāni."
«Bet kā viņi jūtas? Viņi ir noguruši?"
«Ja arī ir, tad neatzīstas."
«Vai viņi nav zaudējuši modrību?"
«Jums ir datorspēles, kas spēlējas ar cilvēku smadzenēm, ne man. Pasakiet to man."
«Mēs zinām, ko mēs zinām. Mēs gribam zināt, ko zini tu."
«Viņi ir labi kareivji, major Anderson. Esmu pārliecināts, ka viņu spējas nav neierobežotas, bet šīs robežas mēs vēl neesam sasnieguši. Dažiem no pašiem jaunākajiem ir zināmas grūtības, jo viņi nav paspējuši apgūt dažus pamatpaņēmienus, taču viņi daudz trenējas un attīsta prasmes. Ko gan jūs vēlaties, lai es saku? Ka viņiem vajadzīga atpūta? Skaidrs, ka viņiem ir vajadzīga atpūta. Vismaz pāris nedēļas. Ar mācībām ir cauri, nodarbībās mēs gandrīz nejēdzam, par ko vispār runa. Bet to jūs tāpat zināt, un acīmredzot jums tas ir vienalga. Tad kāpēc gan lai es par to uztrauktos?"
Grafs un Andersons pārmija skatienus.
«Ender, kāpēc tu pēti insektoīdu karu videoierakstus?"
«Lai iemācītos jaunas stratēģijas, protams."
«Tie ir propagandas materiāli. Visi mūsu stratēģiskie risinājumi ir izgriezti."
«Es zinu."
Grafs un Andersons vēlreiz pārmija skatienus. Grafs pabungāja ar pirkstiem pa galdu.
«Tu vairs nespēlē to spēli," viņš teica.
Enders neatbildēja.
«Pastāsti, kāpēc tu vairs to nespēlē."
«Tāpēc, ka es uzvarēju."
«Tu nekad nevari uzvarēt visā spēlē, tajā vienmēr ir kas vairāk." „Es uzvarēju visā."
„Ender, mēs gribētu, lai tu būtu tik laimīgs, cik vien tas ir iespējams, bet, ja tu…"
„Jūs gribat, lai es kļūstu par labāko kareivi, kāds vien ir iespējams. Paskatieties sarakstā. Ari visu laiku labāko kareivju rezultātu sarakstā. Pagaidām jums veicas vienkārši lieliski. Apsveicu. Un, starp citu, kad jūs beidzot grasāties mani sūtīt cīņā pret kādu spēcīgu armiju?"
Grafs neviļus pasmaidīja, pat nedaudz iesmējās.
Andersons pasniedza Enderam papīra lapiņu.
„Tagad," viņš teica.
„Bonso Madrids, Salamandru armija, 12.00."
„Vēl atlikušas desmit minūtes," Enders teica. „Mana armija tagad droši vien mazgājas pēc treniņa."
Grafs atkal pasmaidīja.
„Tad labāk pasteidzies."
•••
Līdz savai armijai viņš nokļuva piecās minūtēs. Lielākā daļa kareivju tikko nomazgājušies ģērbās, citi, lai kaut kā pavadītu atlikušo laiku līdz maltītei, jau bija aizgājuši uz spēļu telpu vai videotelpu. Enders aizsūtīja trīs jaunākos zēnus, lai viņus pasauktu atpakaļ, un pārējiem lika cik vien ātri iespējams sagatavoties kaujai.
„Lieta ir nopietna, un mums nav pārāk daudz laika," Enders teica. „Bonso viņi to paziņoja pirms divdesmit minūtēm, un, kad mēs tiksim līdz turienei, viņi būs iekšā jau vismaz piecas minūtes."
Zēni bija saniknoti, viņi skaļi lādējās, lietodami žargonu, ko parasti komandiera klātbūtnē izvairījās darīt. Ko šie dara, ko? Galīgi jukuši, vajnē?
„Tagad ir vienalga, kāpēc viņi to dara. Par to domāsim vēlāk. Jūs esat noguruši?"