Muša Molo atbildēja:
„Šodien mēs pamatīgi pasviedrējām savas miesas treniņā. Neskaitot, protams, to, ka no rita piebeidzām Sermuliņu armiju."
„Neviena armija nekad nav cīnījusies divas reizes dienā," piebilda Trakais Toms.
Enders atbildēja tieši tādā pašā toni:
«Neviena armija nekad nav sakāvusi Pūķu armiju. Lieliska iespēja pirmoreiz zaudēt, ko?"
Endera dzēlīgais jautājums pārtrauca viņu žēlabas. Vispirms uzvara, tad jautājumi.
Atgriezās arī pārējie zēni, vairākums jau bija paspējuši apģērbties.
„Aiziet!" iesaucās Enders, un viņi skrēja uz kaujas telpu, daži vēl pa ceļam ģērbās. Vairāki bija aizelsušies — slikta zīme: viņi bija pārāk noguruši šai kaujai. Durvis jau bija atvērtas. Šoreiz kaujas telpā nebija nevienas zvaigznes. Tikai tukšums, pilnīgs tukšums un žilbinoša gaisma. Nekādu iespēju paslēpties vismaz tumsā.
„Jēziņ," iesaucās Trakais Toms, „arī viņi vēl nav klāt."
Enders aizklāja ar roku savu muti, dodams zīmi klusēt. Caur atvērtajām durvīm pretinieki varēja dzirdēt katru viņu izdvesto skaņu. Enders ar žestiem paskaidroja, ka Salamandru armija nav redzama, jo, bez šaubām, ir izvietojusies gar sienām visapkārt durvīm un ir gatava bez jebkādām īpašām pūlēm sasaldēt ikvienu, kas dosies iekšā kaujas telpā.
Enders deva zīmi visiem atkāpties no durvīm. Viņš izvēlējās dažus garākos zēnus, to skaitā arī Trako Tomu, un lika viņiem saliekties tā, lai viņi atgādinātu L burtu, un sasaldēja viņus. Armija viņu klusi vēroja. Viņš izvēlējās pašu īsāko zēnu — Bīnu — un, iedevis viņam Toma ieroci, lika novietoties uz Toma sasaldētajām kājām. Tad viņš izvilka Bīna rokas — katrā pa ierocim — caur Toma padusēm.
Tagad pārējie saprata, ko viņš bija iecerējis. Toms bija vairogs, bruņukuģis, kur Bīnam paslēpties. Tas, protams, nepadarīja Bīnu neievainojamu, taču viņi iegūs laiku.
Enders izvēlējās divus zēnus, kuriem bija jāielidina Toms un Bīns kaujas telpā, bet deva zīmi viņiem nedaudz pagaidīt. Arī visu pārējo armiju viņš sadalīja četru cilvēku grupās — vairogs, strēlnieks, divi metēji. Kad visi bija gatavi, viņš deva zīmi metējiem pacelt kareivjus, ielidināt tos kaujas telpā un tad arī pašiem doties iekšā.
„Aiziet!" viņš iesaucās.
Sākās kauja. Vairogu un strēlnieku pāri tika iemesti kaujas telpā atmuguriski, lai vairogs aizsargātu strēlnieku no pretiniekiem. Pretinieki uzreiz sāka šaut, taču pārsvarā trāpīja tieši jau sasaldētajiem zēniem, savukārt Pūķu armijas kareivjiem, no kuriem katrs turklāt vienlaicīgi šāva ar diviem ieročiem, nebija nekādu grūtību trāpīt pretiniekiem, kuri tik kārtīgi bija izvietojušies gar sienu. Netrāpīt likās neiespējami. Un tūlīt pat telpā ienira arī metēji, kas pieķērās pie sienas rokturiem un atklāja nesaudzīgu uguni uz"pretiniekiem no sāniem, un Salamandras nevarēja izlemt, vai atšaudīties tiem, kas uzbrūk no augšas, vai arī tiem, kas uzbrūk no sāniem. Kad Enders pats devās iekšā, kauja jau bija beigusies. Bija pagājusi tikai nepilna minūte, kopš pirmais Pūķu armijas kareivis bija ielidināts kaujas telpā. Pūķi bija zaudējuši divdesmit kareivjus, tikai divpadsmit nebija ievainoti. Pagaidām tas bija viņu sliktākais rezultāts, bet viņi tik un tā bija uzvarējuši.
Kad ieradās majors Andersons un pasniedza Enderam āķi, Enders nespēja apvaldīt dusmas.
„Man likās, ka jūs atradīsiet mums cienīgu pretinieku, ar kuru godīgā cīņā tiešām būtu vērts mēroties spēkiem."
,.Apsveicu ar uzvaru, komandieri!"
„Bīn!" iesaucās Enders. „Ja tu būtu Salamandru armijas komandieris, ko tu būtu darījis?"
Bīns, padarīts nespējīgs, bet ne pilnībā sasaldēts, atsaucās:
„Liktu kareivjiem nepārtraukti kustēties durvju priekšā! Ja pretinieks droši zina, kur tu esi, nedrīkst .stāvēt uz vietas!"
„Ja jau jūs krāpjaties," Enders teica Andersonam, „tad kāpēc jūs neiemācāt pretinieka armijai krāpties gudri?"
„Man šķiet, tev vajadzētu atkausēt savu armiju," teica Andersons.
Enders nospieda attiecīgos taustiņus un atkausēja abas armijas uzreiz.
„Pūķu armija — brīvi!" viņš iesaucās. Nekādas brašas ierindas, lai sagaidītu otras armijas kapitulāciju. Negodīga cīņa, kaut arī viņi bija uzvarējuši: skolotāji bija iecerējuši, ka viņš zaudēs, tiktu Bonso nemākulība bija viņus glābusi. Ar ko gan te lepoties?
Tikai dodoties prom no kaujas telpas, viņš aptvēra, ka Bonso nesapratīs, ka Enders bija vērsies pret skolotājiem.
Spāņu gods… Bonso bija piedzīvojis sakāvi par spīti visām savām priekšrocībām, un Enders bija licis savas armijas jaunākajam kareivim visu klātbūtnē pateikt, ko gan Bonso būtu varējis darīt, lai gūtu uzvaru. Un Enders pat nebija sagaidījis Bonso kapitulāciju. Ja Bonso līdz šim vēl nebūtu ienīdis Enderu, tad tagad noteikti ienīstu; tagad viņa naids bija pārvērsts nevaldāmā niknumā. Bonso bija pēdējais, kam izdevās man iesist, Enders domāja. Es esmu pārliecināts, ka viņš to nav aizmirsis.
Un viņš nevarēja būt aizmirsis asiņaino sadursmi kaujas telpā, kad vecākie zēni mēģināja pārtraukt Endera vadītās papildu nodarbības. Daudzi to nebija aizmirsuši. Jau toreiz viņi kāroja Endera asiņu, un tagad Bonso droši vien gluži vai slāpa nost bez tām. Enders iedomājās par iespēju iet uz pašaizsardzības nodarbībām, taču, rēķinoties ar kaujām ne tikai katru dienu, bet varbūt arī divreiz dienā, Enders nevarēja tam atlicināt laiku. Kā būs — būs. Ja jau skolotājiem es esmu vajadzīgs, viņiem vajadzētu prasties mani aizstāvēt. • ••
Bīns pārguris iekrita gultā — kāda puse pārējo zēnu jau gulēja, un līdz gulētiešanas laikam bija atlikušas vēl piecpadsmit minūtes. Viņš izvilka no lādes savu datoru un ieslēdza to. Rīt bija paredzēts kontroldarbs ģeometrijā, un Bīns jutās pilnīgi nesagatavojies. Ja pietika laika, viņš parasti paguva izdomāt atbildes, galu galā viņš jau piecu gadu vecumā pilnībā pārzināja Eiklīda ģeometriju, bet rītdienas kontroldarbs būs ar laika ierobežojumu. Atbildes bija jāzina. Viņš tās nezināja. Ļoti iespējams, kontroldarbā viņam pārāk labi vis neveiksies. Toties šodien viņi bija uzvarējuši abās kaujās, un tāpēc viņš nemaz nejutās slikti.
Taču, tiklīdz viņš ieslēdza datoru, visas domas par ģeometriju pazuda kā nebijušas. Uz ekrāna parādījās ziņojums: «Nekavējoties ienāc pie manis. Enders." Pulkstenis rādīja 21.50. Tikai desmit minūtes, līdz izdzisīs gaismas. Pirms cik ilga laika Enders ziņu atsūtījis? Lai kā — labāk to neignorēt. Varbūt rīt no rīta atkal būs kauja (šī doma vien viņu darīja vēl gurdāku), un tādā gadījumā no rīta viņiem nebūs laika parunāt. Bīns izkāpa no gultas, pa tukšo gaiteni aizgāja līdz Endera istabai un pieklauvēja pie durvīm.
„Iekšā," Enders teica.
„Tikko izlasīju jūsu ziņu."
,.Lieliski," atbildēja Enders.
„Tūlīt izslēgs gaismas."
„Es palīdzēšu tev tumsā atrast ceļu atpakaļ."
„Es nebiju drošs, vai jūs zināt, cik ir pulkstenis."
„Es vienmēr zinu, cik ir pulkstenis."
Bīns nopūtās pie sevis. Kā jau vienmēr. Katra saruna ar Enderu pārvērtās par strīdu. Viņam tas ridbās. Viņš atzina Endera ģenialitāti un tiešām cienīja viņu par to. Kāpēc gan Enders nevarēja arī viņā saskatīt ko atzinības vērtu?
,.Atceries mūsu sarunu pirms četrām nedēļām, Bīn? Kad tu teici, ka vēlies kļūt par vada komandieri."
,,Jā."
„Kopš tā laika es piecus kareivjus esmu iecēlis par komandieriem un piecus — par to vietniekiem. Tevi — ne."
Enders sarauca uzacis.
„Vai ne?"
„Jā, ser."