Viņš pamodās, bija tumšs, viņam bija bail. Viņš nomierinājās, atcerējies, ka skolotāji viņu acīmredzot stipri augstu vērtē, citādi taču nepievērstu viņam tik daudz uzmanības; viņi taču nepieļaus, ka ar viņu notiek kas slikts, nekādā gadījumā nepieļaus. Iespējams, kad pirms vairākiem gadiem viņam kaujas telpā uzbruka tie vecākie zēni, skolotāji no ārpuses visu vēroja un gaidīja, kā situācija attīstīsies; ja tā kļūtu bīstama, viņi būtu devušies iekšā kaujas telpā, lai viņus apstādinātu. Varbūt es varēju vienkārši sēdēt un neko nedarīt, un viņi uzmanītu, lai ar mani nekas nenotiek. Spēlē viņi negrasās mani saudzēt, bet ārpus spēles viņi rūpējas, lai es būtu drošībā.
Ar šādu pārliecību viņš atkal aizmiga un gulēja, līdz klusi atvērās durvis un uz grīdas tika atstāta pavēle par rītdienas
kauju.
•••
Viņi, protams, uzvarēja, lai gan kauja bija ļoti grūta: kaujas telpa bija tik ļoti pārpildīta ar zvaigznēm, ka pilnīga pretinieka iznīcināšana prasīja veselas četrdesmit piecas minūtes. Pola Sleterija Āpšu armija negrasījās padoties bez cīņas. Turklāt spēlē bija ieviesta jauna īpatnība — daļēji sasaldētie pretinieka kareivji pēc piecām minūtēm tika atkal atkausēti, kā tas notika treniņos. Tikai pilnībā sasaldēts pretinieks izstājās no kaujas. Pūķu armijas kareivji atkausēti netika. Šo jauno īpatnību atklāja Trakais Toms, kad viņiem no aizmugures sāka uzbrukt kareivji, kas pilnīgi noteikti vienreiz jau bija sašauti. Pēc spēles Sleterijs paspieda Enderam roku un sacīja:
„Es priecājos, ka tu uzvarēji. Ja man kādreiz lemts tevi uzvarēt, Ender, tam jānotiek godīgā cīņā."
„Izmanto visas iespējas," Enders atbildēja. «Vienmēr, kad tev ir kādas priekšrocības salīdzinājumā ar pretinieku, izmanto tās."
„Protams," Sleterijs smaidot teica. „Tik taisnprātīgs es esmu tikai pēc kaujām."
Kauja bija ievilkusies tik ilgi, ka brokastu laiks jau bija beidzies. Enders, paskatījies uz saviem sakarsušajiem, nosvīdušajiem, nogurušajiem kareivjiem, kas gaitenī gaidīja viņa rīkojumus, teica:
,.Šodienai pietiks. Nekādu treniņu. Atpūtieties, labi pavadiet laiku. Aizejiet uz skolu."
Par viņu nogurumu gana daudz liecināja tas, ka viņi neizrādīja nekādu sajūsmu, nesmējās, pat nepasmaidīja, vienkārši devās uz guļamtelpu un novilka netīros kombinezonus. Ja Enders būtu vēlējies, viņi būtu palikuši uz treniņu, bet viņu spēki tuvojās pilnīgam izsīkumam. Palikšana bez brokastīm bija tikai kārtējā netaisnība no daudzām.
Enders bija iecerējis tūlīt pat nomazgāties, taču arī viņš jutās pārāk noguris. Nenovilcis kombinezonu, viņš apgūlās gultā — tikai uz mirkli — un pamodās ap lenča sākumu. Te nu bija viņa plāni no rīta papētīt ko vairāk par insektoīdiem. Nu vairs atlika tikai nomazgāties, paēst un doties uz nodarbībām.
Viņš novilka pēc sviedriem smirdošo kombinezonu. Viņš jutās nosalis un neparasti vājš. Nevajadzēja gulēt pa dienu. Kļūstu nolaidīgs. Un pārgurstu. To nedrīkst pieļaut.
Tā nu viņš skriešus devās līdz sporta zālei un pirms došanās mazgāties piespieda sevi trīsreiz uzrāpties augšup pa virvi. Viņam neienāca prātā, ka viņa prombūtne komandieru ēdnīcā varētu tikt pamanīta, ka, mazgājoties dienvidū, kad viņa armija droši vien kāri tiesā savu pirmo šīsdienas maltīti, viņš ir pilnīgi viens un bezpalīdzīgs.
Pat izdzirdējis kādu ienākam dušu telpā, viņš tam nepievērsa nekādu uzmanību. Pār viņa galvu un ķermeni spēcīgi šļācās ūdens straume, apslāpētā soļu skaņa bija gandrīz nedzirdama. Varbūt lenčs jau beidzies, viņš nodomāja. Viņš sāka vēlreiz ieziepēties. Varbūt kāds vēlu beidzis treniņu.
Varbūt arī ne. Viņš pagriezās. Viņi bija septiņi — atspiedušies pret metāla izlietnēm vai nostājušies tuvāk dušām. Pašā priekšā stāvēja Bonso. Vairāki smaidīja — lepni par medījumu. Bonso nesmaidīja.
„Hei," Enders teica.
Neviens neatbildēja.
Enders aizgrieza krānu, lai gan vietām viņu vēl klāja ziepju putas, un pasniedzās pēc dvieļa. Tā nebija. To turēja viens no zēniem. Bernārs. Ja vien šeit būtu arī Stilsons un Pīters, izdotos lielisks grupas foto. Viņiem trūka Pītera smaida un Stilsona uzkrītošā stulbuma.
Enders saprata, ka tieši ar dvieli arī viss sāksies. Kas gan cits padarītu viņu tik smieklīgu un tik vāju, ja ne dzīšanās kailam pēc dvieļa. Tieši to viņi vēlējās — pazemot un salauzt viņu. Viņš negrasījās padoties viņu noteikumiem. Viņš neatzīs sevi par vāju tikai tāpēc, ka ir slapjš, nosalis un kails. Viņš stāvēja taisni, rokas gar sāniem, un skatījās viņos. Viņš īpaši cieši uzlūkoja Bonso.
„Jūsu gājiens," Enders teica.
„Šī nav nekāda rotaļa, Ender," teica Bernārs. „Tu mums esi apnicis, Ender. Pienācis laiks tev skolu beigt. Pavisam."
Enders nepievērsa Bernāram nekādu uzmanību. Pēc viņa nāves alka tieši Bonso, lai arī viņš klusēja. Pārējie bija atnākuši tikai tāpat, ziņkārīgi, cik tālu spēs aiziet. Bonso labi zināja, cik tālu viņš spēs aiziet.
„Bonso," Enders klusi teica, „tavs tēvs ar tevi lepotos."
Bonso saspringa.
„Viņš tik ļoti vēlētos tagad pats redzēt, kā tu grasies piekaut kailu, par tevi mazāku zēnu dušā, kad tev palīdzēt gatavi ir seši biedri. Viņš droši vien teiktu: ak, cik cēli."
„Neviens nav nācis tevi piekaut," teica Bernārs. „Mēs atnācām tevi pierunāt spēlēt taisnīgāk. Tu varētu laiku pa laikam arī zaudēt."
Pārējie iesmējās — bet ne Bonso vai Enders.
„Varēsi būt lepns, Bonito, jaukumiņ. Varēsi aizlidot mājās un pastāstīt tēvam: jā, es piekāvu Enderu Viginu, kurš bija gandrīz desmit gadus vecs, un man bija trīspadsmit. Un man palīdzēja tikai seši mani draugi, kopā mums kaut kā izdevās tikt ar viņu galā, lai gan viņš bija slapjš un viens pats — Enders Vigins ir tik bīstams un briesmīgs, ka tas bija viss, ko mēs varējām iesākt, nepaaicinot palīgā kādus divus simtus."
„Turi muti, Vigin," kāds teica.
„Mēs neatnācām, lai klausītos tavā muldēšanā, stulbeni," sacīja kāds cits.
..Aizverieties," teica Bonso. ..Aizverieties un nejaucieties pa vidu."
Viņš sāka vilkt nost formas tērpu.
..Kails un viens pats, Ender. Lai tā būtu. Es esmu lielāks par tevi, bet tur neko nevar padarīt. Tu taču esi tik izcils ģēnijs — tad arī izdomā, kā tikt ar mani galā."
Viņš pagriezās pret pārējiem.
„Uzmaniet durvis un nelaidiet nevienu iekšā."
Dušu telpa nebija pārāk liela, un tā bija pārpildīta ar dažādām caurulēm. Tā bija atgādāta no Zemes kā jau gatava konstrukcija ar iebūvētu ūdens attīrīšanas iekārtu, un tā, protams, bija veidota, stipri taupot telpu. Taktika likās skaidra — grūst vienam otru pret caurulēm, līdz viens būs cietis gana spēcīgi, lai pārtrauktu cīņu.
Ieraugot Bonso stāju, Enderam pamira sirds. Ari Bonso bija apmeklējis tuvcīņas nodarbības. Un varbūt pat cītīgāk nekā Enders. Viņš bija lielāks, viņš bija spēcīgāks, un viņš dega dusmās. Viņš negrasās rotaļāties. Viņš ies līdz galam, domāja Enders. Visvairāk viņš mēģinās traumēt manas smadzenes. Un, ja kauja ievilksies, viņš noteikti uzvarēs. Viņš ir pārāk spēcīgs. Ja vien es vēlos no šejienes izkļūt dzīvs, man jāuzvar ātri un uz visiem laikiem. Viņš atcerējās sajūtu, kāda bija, kad no viņa spērieniem lūza Stilsona^kauli. Bet šoreiz lūzīs manējie, ja vien es ko neizdomāšu.