Enders atkāpās, pagrieza dušas uzgali uz āru un atgrieza karstā ūdens krānu. Gandrīz tūlīt pat sāka tecēt ūdens, un viņš atgrieza krānu līdz galam.
„Es nebaidos no karsta ūdens," Bonso klusi teica.
Bet Enders to arī nebija gaidījis. Viņam bija vajadzīga temperatūra. Viņš joprojām bija ieziepējies, un sviedri mitrināja viņa ādu un padarīja to glumāku, nekā Bonso varētu gaidīt.
Pēkšņi no durvīm atskanēja balss.
„Izbeidziet!"
Uz mirkli Enderam likās, ka tas ir kāds skolotājs, kas ieradies pārtraukt cīņu, bet tas bija tikai Dinks Mēkers. Bonso draugi viņu saķēra un apturēja.
„Izbeidz, Bonso!" Dinks sauca. ..Neaiztiec viņu!"
..Kāpēc gan?" Bonso, pirmoreiz pasmaidot, jautāja. Skaidrs, Enders domāja, viņam sagādā baudu tas, ka citi atzīst, ka viņam pieder vara, ka viņš nosaka situāciju.
„Tāpēc, ka viņš ir pats labākais! Kurš gan cits viņa vietā cīnīsies ar insektiem? Nekam citam nav nozīmes, stulbeni!"
Bonso vairs nesmaidīja. Tieši to viņš ienīda visvairāk: Enders bija svarīgs, bet Bonso pats — ne. Tavi vārdi var izrādīties liktenīgi, Dink. Bonso nepavisam nepatīk dzirdēt, ka es esmu potenciālais pasaules glābējs.
Kur gan ir skolotāji? Vai tad viņi nesaprot, ka jau cīņas sākums var izrādīties tās beigas? Šī nav sadursme kaujas telpā, kur bezsvara stāvoklī pretinieku nav iespējams sakropļot. Šeit nav bezsvara stāvokļa un grīda un sienas ir izklātas ar metālu. Apstādiniet šo cīņu jau tagad, vai arī būs par vēlu!
„Ja tu viņam ko izdarīsi, tu būsi sūda insektmīlis!" kliedza Dinks. „Nodevējs! Ja tu viņam ko izdarīsi, būsi pelnījis nāves sodu!"
Viņi iegrūda Dinka seju durvīs, un viņš apklusa.
Telpu piepildīja tvaiki, Enders pārklājās sviedriem. Tagad un tūlīt, pirms notecējušas ziepes, kamēr es esmu pārāk glums, lai mani varētu satvert.
Enders atkāpās vēl atpakaļ un bailīgi teica:
„Bonso, neaiztiec mani, lūdzu."
Bonso tieši to bija gaidījis — sava pārākuma atzīšanu. Citiem zēniem pietiktu ar Endera padošanos, taču Bonso tā bija tikai drošas uzvaras zīme. Viņš pacēla kāju spērienam, bet pēdējā brīdī pārgāja lēcienā. Enders ievēroja viņu gatavojamies šai kustībai un pieliecās, lai Bonso, mēģinot satvert un pagrūst Enderu, zaudētu līdzsvaru.
Bonso ar sānu ietriecās Endera sejā, ar rokām apķēris Enderu, viņš mēģināja viņu cieši sagrābt, taču Enders izlocījās un izslīdēja no Bonso tvēriena. Uz mirkli Enders bija pagriezies ar muguru pret Bonso, kas viņu vēl joprojām bija apķēris. Parasta rīcība šādā situācijā būtu iespert ar papēdi pa Bonso kājstarpi, taču šim paņēmienam bija nepieciešama īpaša precizitāte, turklāt Bonso tieši to gaidīja. Viņš jau pacēlās uz pirkstgaliem un atlieca vidukli, cik iespējams, atpakaļ, lai Enders viņa kājstarpi vispār nevarētu aizsniegt. Enders saprata, ka tādējādi toties tuvāk nokļūst Bonso seja, ka tā gandrīz jau skar viņa matus, tāpēc tā vietā, lai spertu, viņš ar maksimālu spēku atspērās no grīdas, kā kareivis kaujas telpā atsperas pret sienu, un ietrieca savu galvu Bonso sejā.
Enders acumirklī apgriezās un ieraudzīja Bonso atmuguriski streipuļojam, viņam asiņoja deguns, un viņš — gan no pārsteiguma, gan sāpēm — smagi elsoja. Enders apzinājās, ka šajā brīdī viņš mierīgi varētu iziet ārā un kauja būtu beigusies. Tāpat kā toreiz, kad viņš, izlējis pirmās asinis, aizbēga no kaujas telpas. Bet tad šī cīņa atkārtosies vēl un vēl, līdz viņš reiz salūzis. Vienīgā iespēja visu izšķirt uzreiz bija ievainot Bonso tā, lai viņš daudz vairāk baidītos no Endera nekā ienīstu.
Tāpēc Enders atspiedās pret sienu, tad, atgrūdies ar rokām, palēcās un ar kājām ietriecās Bonso vēderā un krūškurvī. Vēl gaisā viņš apgriezās un piezemējās uz kājām un pirkstgaliem, tad strauji apsviedās otrādi un no visa spēka iespēra Bonso pa kājstarpi.
Bonso pat neiekliedzās. Viņš vispār nereaģēja uz spērienu — viņa ķermenis tikai nedaudz palēcās uz augšu. It kā Enders būtu iespēris kādai mēbelei. Bonso sakņupa, nokrita uz sāniem un atgāzās tieši zem karstā ūdens straumes. Viņš nekustējās, pat nemēģināja pavelties sāņus, lai izvairītos no gandrīz vai verdošā ūdens.
„Ak dievs!" kāds iekliedzās. Bonso draugi steidzās'aizgriezt krānu. Enders lēnām piecēlās. Kāds viņam pasniedza dvieli. Tas bija Dinks.
„Nāc, ejam ārā," Dinks aicināja. Viņš izveda Enderu ārā no dušu telpas. Aiz viņiem bija dzirdama smaga soļu dunoņa — pa kāpnēm lejup steidzās pieaugušie. Tagad gan skolotāji ieradīsies. Un ārsti. Lai apkoptu Endera ienaidnieka brūces. Kur gan viņi bija pirms cīņas, kad to vēl varēja novērst?
Enderam vairs nebija nekādu šaubu: viņam neviens negrasījās palīdzēt. Lai cik sarežģītā situācijā viņš nonāktu, neviens viņu neglābs. Varbūt Pīters bija maita, taču viņam bija taisnība: vienīgā vara, kurai ir jelkāda nozīme, balstās uz sāpēm, tā ir vara nogalināt un iznīcināt, un, ja tu nespēj nogalināt, tad tevi pakļauj tie, kas spēj, un nekas un neviens nekad tevi neglābs.
Dinks ieveda Enderu viņa istabā, atguldīja gultā un jautāja:
„Tu esi ievainots?"
Enders pakratīja galvu.
„Tu uzvarēji. Man likās, ka tu jau esi beigts un pagalam, kad viņš tevi tā sagrāba. Bet tu uzvarēji. Ja viņš turētos ilgāk, tu būtu viņu nogalinājis."
„Viņš gribēja nogalināt mani."
„Es zinu. Es viņu pazīstu. Neviens neienīst stiprāk par Bonso. Bet nu jau vairs ne. Ja viņš par šo te netiks izlidināts un aizsūtīts mājās, viņš vairs nekad tevi neaiztiks. Nedz tevi, nedz kādu citu. Divdesmit centimetrus garāks par tevi, bet tev līdzās viņš izskatījās pēc kropla un tizla ēzeļa."
Enders atcerējās tikai Bonso skatienu, kad viņš iespēra viņam pa kājstarpi. Tukšas, nedzīvas acis. Viņš jau tad bija piebeigts. Jau nesamaņā. Atvērtām acīm, bet nedomājošs un nekustīgs, nedzīvu, stulbu skatienu sejā, drausmīgu skatienu — kā Stilsonam, kad es toreiz viņu sasitu.
„Skaidrs, ka viņu izlidinās," Dinks teica. „Visi zina, ka viņš to iesāka. Es redzēju, kā viņi pieceļas un dodas prom no komandieru ēdnīcas. Pēc pāris sekundēm apjēdzu, ka arī tevis tur nav, un vēl pēc minūtes man bija skaidrs, kur tu esi pazudis. Es taču tev teicu, lai tu nepaliec viens."
„Piedod."
„Viņu pienākums ir Bonso izlidināt. Viņš ir vainīgais. Viņš un viņa sasodītais gods."
Tad — Dinkam par pārsteigumu — Enders sāka raudāt. Viņš, vēl mitrs no sviedriem un ūdens, gulēja uz muguras, šņukstēja un elsoja, no aizvērtajām acīm tecēja asaras un sajaucās ar ūdens kārtiņu uz sejas.
„Ar tevi viss kārtībā?"
„Es negribēju viņu ievainot!" Enders iesaucās. „Kāpēc viņš
nevarēja likt mani mierā?"
• ••
Viņš dzirdēja klusi atveramies un atkal aizveramies durvis. Skaidrs, ka tas bija paziņojums par kārtējo kauju. Tātad ir agrs rīts, vēl droši vien nav seši. Viņš atvēra acis. Dega gaismas. Viņš bija kails un pakustējies atklāja, ka gulta vēl ir mitra. Acis no raudāšanas bija piepampušas un sūrstēja. Viņš paskatījās pulkstenī. 18.20. Tā pati diena. Man jau šodien bija viena kauja. Nē, divas — tie izdzimteņi labi zina, ko es šodien esmu pārcietis, bet viņiem tas vienalga.
„Viljams Bī, Grifu armija, Talo Momoi, Tīģeru armija, 19.00."
Viņš apsēdās uz gultas malas. Papīra lapiņa viņa rokās trīcēja. Es nespēju, viņš klusi teica. Un tad skaļāk: