„Es nespēju."
Viņš piecēlās un raudzījās pēc kombinezona, tad atcerējās, ka bija to ielicis tīrītājā pirms mazgāšanās. Tas vēl ir tur.
Ar lapiņu rokā viņš izgāja no istabas. Tikko bija beigušās pusdienas, un pa gaiteni jau staigāja daži kareivji, bet neviens viņu neuzrunāja, tikai vēroja — varbūt apbrīnojot viņu par
šodienas notikumu dušu telpā, varbūt nedzīvās, drausmīgās sejas izteiksmes pārsteigti. Lielākā daļa viņa kareivju atradās barakā.
Hei, Ender. Šovakar treniņš notiks?
Enders pasniedza Suši papīra lapu.
„Kuņas dēli," viņš teica. „Divas uzreiz?"
„Divas armijas!" iesaucās Trakais Toms.
„Sapīsies viena otrā," teica Bīns.
„Man jānomazgājas," teica Enders. ..Sagatavojieties, tiksimies tur — pie vārtiem."
Viņš izgāja ārā. Aiz viņa raisījās trokšņaina saruna. Viņš dzirdēja Trako Tomu iesaucamies:
,.Divas sūda armijas! Sadosim tām kārtīgi pa dirsu!"
Dušu telpa bija tukša. Viss sakopts. Nekādu pēdu no Bonso asinīm. Viss satīrīts. Šeit nekad nav noticis nekas slikts.
Enders pagāja zem ūdens, noskaloja cīņas sviedrus, tos uzņēma kanalizācija. Ūdens tiks attīrīts, un rīt mēs visi dzersim Bonso asinis. Nedzīvas, bet asinis, Bonso asinis un manus sviedrus, kas lijuši viņu stulbuma vai cietsirdības dēļ.
Enders noslaucījās, uzvilka kombinezonu un devās uz kaujas telpu. Armija viņu gaidīja gaitenī, durvis vēl nebija atvērušās. Viņi klusējot vēroja, kā Enders nostājas priekšā pie pelēkā spēka lauka. Protams, viņi zināja par šodienas notikumu dušu telpā, tāpēc un arī pašu noguruma dēļ viņi klusēja, un doma par kauju ar divām armijām iedvesa bailes.
Viņi dara visu, lai mani salauztu, domāja Enders. Visu, ko vien spēj iedomāties. Maina noteikumus, vienalga, ko, lai tikai salauztu mani. Nu, šī spēle man ir noriebusies. Neviena spēle nevar attaisnot Bonso asinis uz grīdas dušā. Izlidiniet mani, sūtiet mani mājās, man apnicis spēlēt.
Durvis izzuda. Tikai trīs metru attālumā no tām bija četras kopā savienotas zvaigznes, kas pilnībā aizsedza skatienu.
Ar divām armijām nav gana. Enderam vēl jābūt aklam.
„Bīn," Enders teica, „paņem savus zēnus un izpēti, kas ir otrā pusē zvaigznei!"
Bīns novilka ap vidukli aptīto auklas rituli, vienu galu apsēja sev apkārt, otru iedeva zēnam no savas vienības un uzmanīgi ienira kaujas telpā. Viņa vienība tūlīt pat sekoja. Viņi
jau vairākas reizes bija līdzīgus manevrus izpildījuši treniņos, tāpēc, lai piestiprinātu vienu auklas galu pie zvaigznes, vajadzēja tikai īsu mirkli. Bīns atspērās no zvaigznes un aizlidoja gandrīz paralēli durvīm; sasniedzis telpas stūri, viņš atspērās atkal un aiztraucās tieši pretinieka virzienā. Uzplaiksnīja gaisma — tātad pretinieki mēģināja viņu sašaut. Tā kā aukla ar katru apli kļuva aizvien īsāka, viņa apmestais loks kļuva ciešāks un virziens mainījās, un viņam trāpīt bija praktiski neiespējami. Visbeidzot, kad viņš jau bija pavisam tuvu zvaigznei, Bīna vienība viņu uzmanīgi apstādināja. Viņš pakustināja abas rokas un kājas, lai tie, kas vēl kavējās gaitenī, redzētu, ka viņš nekur nav sasaldēts.
Enders devās iekšā kaujas telpā.
«Diezgan tumšs," Bīns stāstīja, „bet pietiekami gaišs, lai nevarētu izsekot mērķus pēc spīdošajiem kombinezoniem. Redzamība — cik vien draņķīga var būt. No šīs zvaigznes līdz pretinieka pusei pilnīgi atklāta telpa. Ap viņu durvīm kvadrātā izvietotas astoņas zvaigznes. Neredzēju nevienu, izņemot tos, kas mēģināja mani sašaut. Viņi vienkārši sēž un gaida mūs."
It kā apstiprinot Bīna sacīto, pretinieki iesaucās:
„Ei! iMēs esam badā, nāciet mūs pabarot! Velciet šurp savas sasodītās pakaļas! Pūķpakaļas!"
Enders nezināja, ko iesākt. Tik stulbi. Viņam nebija nekādu izredžu — pretinieku bija divreiz vairāk un viņi bija labi aizsargāti.
„īstā karā jebkurš komandieris, kuram ir kaut nedaudz smadzeņu, atkāptos un tā glābtu savu armiju."
„Pie velna," iesaucās Bīns. „Šī ir tikai spēle."
„Kopš viņi ignorē noteikumus, tā vairs nav nekāda spēle."
„Tad ignorē tos arī tu!"
Enders pasmaidīja.
„Labi. Kāpēc gan ne? Paskatīsimies, kā viņi reaģēs uz uzbrukumu ierindā."
Bīns bija pārsteigts.
„Ierindā? Mēs šajā armijā nekad neesam izmantojuši vienkāršas formācijas!"
„Mums vēl ir mēnesis līdz brīdim, kad būtu jābeidzas mūsu apmācības periodam. Tieši šajā laikā mums to vajadzētu apgūt. Vienmēr var noderēt."
Viņš ar pirkstiem attēloja A burtu un aicinoši pamāja uz durvīm. A vads tūlīt atdalījās no pārējiem, un Enders zvaigznes aizsegā sāka to izkārtot. Trīs metri bija pārāk maz, lai ērti darbotos, un zēni bija apmulsuši un nobijušies, un tikai pēc gandrīz piecām minūtēm aptvēra, ko īsti viņš ieplānojis.
Tīģeru un Grifu kareivjiem tika pavēlēts pieklusināt savus ņirdzīgos saukļus, kamēr abi komandieri apsprieda iespēju izmantot pārspēku un doties uzbrukumā Pūķu armijai, kamēr tā vēl atrodas aiz zvaigznes. Momoi gribēja uzbrukt:
„Mēs esam divreiz vairāk!"
Taču Bī iebilda:
„Sēžot mierīgi šeit, mēs nekādi nevaram zaudēt, bet, ja izlīdīsim ārā, viņš noteikti izdomās, kā tikt ar mums galā."
Tā nu viņi palika uz vietas, līdz krēslā ieraudzīja no Endera zvaigznes aizmugures iznirstam ko neticami lielu un masīvu. Tas saglabāja savu formu, pat pēkšņi apstājoties un mainot virzienu un pagriežoties pret astoņām zvaigznēm, aiz kurām bija paslēpušies astoņdesmit divi kareivji.
„Paskat tik," iesaucās kāds Grifu kareivis. «Formācija!"
„Tam viņi gatavojušies visas piecas minūtes," teica Momoi. „Ja mēs tajā laikā būtu uzbrukuši, mēs būtu viņus iznīcinājuši."
«Aizveries, Momoi," čukstēja Bī. „Tu pats redzēji, kā tas puisis lidoja. Viņš aplidoja apkārt visai zvaigznei un atgriezās aiz tās, ne reizi nepieskaroties sienai. Ja nu viņiem visiem ir āķi? Viņi noteikti izmanto kaut ko jaunu."
Viņu skatienam pavērās kaut kas patiešām savāds. Priekšā kvadrāta formā cieši izvietojušies kareivji veidoja sienu. Aiz tās bija cilindrs — seši zēni veidoja aploci, vēl pa vienam bija katrā tā galā. Viņu rokas bija izstieptas un sasaldētas, tātad viņi nekādi nevarēja turēties kopā, taču viņi kaut kādā veidā turējās gan — tik cieši, it kā būtu sasieti. Kā arī patiesībā bija.
No ierindas iekšpuses Pūķu armija atklāja nāvējoši precīzu uguni, piespiežot Grifus un Tīģerus palikt aiz zvaigznēm.
„Tā draņķa aizmugure ir vaļā," teica Bī. «Tiklīdz viņi nokļūs starp zvaigznēm, mēs varēsim viņus apiet un…"
«Tad dari tā, nevis runā!" iesaucās Momoi un, rādīdams priekšzīmi, pavēlēja saviem kareivjiem izlidot pret sienu un atsperties tā, lai nokļūtu Pūķu ierindas aizmugurē.
Viņu izlidošanas radītajā haosā, Grifu armijai paliekot pie zvaigznēm, Pūķu ierinda pēkšņi pārmainījās. Gan cilindrs, gan siena sadalījās divās daļās, un šie jaunie veidojumi sāka kustēties pretējā virzienā — atpakaļ uz Pūķu vārtiem. Grifi pa tiem atklāja uguni, un Tīģeri tiem piebiedrojās no Pūķu armijas aizmugures.
Kaut kas nebija kārtībā. Viljams Bī mirkli padomāja un saprata, kas tieši. Šie veidojumi atklātā telpā nevarēja tik vienkārši mainīt virzienu, ja vien kāds viņus nepagrūda — un, ja grūdiena spēks bija pietiekams, lai izkustinātu šos milzīgos veidojumus, tad pašiem grūdējiem tagad bija jākustas ļoti ātri.
Tur nu viņi bija — seši Pūķu kareivji tieši blakus Viljama Bī vārtiem. Pēc gaismām uz kombinezoniem Bī secināja, ka trīs ir padarīti pilnīgi nespējīgi, divi ir ievainoti, un tikai viens ir neskarts. Nav par ko uztraukties. Bī tāpat vien notēmēja uz kādu no viņiem, nospieda mēlīti, un…