„Man prieks, ka viņš vismaz skaitās pabeidzis skolu."
„Pie velna, Ender, mēs esam priecīgi jau par to, ka viņš vienkārši ir prom. Ja mēs būtu zinājuši, ko viņš grasās darīt, mēs būtu viņu nobeiguši tūlīt pat. Tā ir taisnība, ka viņš tev uzbruka ar veselu baru drauģeļu?"
„Nē. Tikai mēs abi. Viņš cīnījās godīgi."
Ja nebūtu šīs viņa goda izjūtas, viņi būtu man uzbrukuši kopā. Tad gan viņi varētu mani nogalināt. Viņa goda izjūta izglāba man dzīvību.
„Es necīnījos godīgi," Enders piebilda. „Es cīnījos, lai uzvarētu."
Bīns iesmējās.
„Un tev izdevās. Izspēri viņu pa taisno ārā no orbītas."
Pie durvīm kāds pieklauvēja. Pirms Enders paspēja atbildēt, tās atvērās. Enders bija gaidījis kārtējos savas armijas kareivjus, taču ieradies bija majors Andersons. Un pēc viņa ienāca arī pulkvedis Grafs.
„Ender Vigin," teica Grafs.
Enders piecēlās kājās.
„Jā, ser."
„Tava neapvaldītā uzvedība kaujas telpā bija rupjš disciplīnas pārkāpums. Tas vairs nedrīkst atkārtoties."
„Jā, ser," Enders atbildēja.
Bīnam gan nebija nekādu iebildumu pārkāpt disciplīnu, turklāt viņam likās, ka Enders nekādi nav pelnījis rājienu.
„Man gan liekas, ka beidzot bija pienācis laiks kādam paziņot skolotājiem, ko mēs pārjums domājam."
Pieaugušie nelikās par viņu ne zinis. Andersons pasniedza Enderam papīra lapu. Pilna izmēra — ne tādu, kādu izmantoja Kaujas skolas paziņojumu un pavēļu izplatīšanai. Bīns saprata, kas noticis. Enders tiks pārcelts uz citu skolu.
«Absolvents?" pajautāja Bīns. Enders pamāja.
„Kāpēc gan viņi tik ilgi kavējās? Tikai divus trīs gadus par agru. Tu taču jau māki staigāt un runāt, un pats apģērbties. Ko gan citu lai viņi tev vēl mācītu?"
Enders pakratīja galvu.
„Cik saprotu, spēle beigusies."
Viņš salocīja lapu.
„Tieši laikā. Es drīkstu paziņot to savai armijai?"
„Nav laika," atbildēja Grafs. „Tavs kuģis izlidos pēc divdesmit minūtēm. Turklāt pēc šādu pavēļu saņemšanas ar viņiem labāk nerunāt. Tā ir vieglāk."
„Viņiem vai jums?" Enders pajautāja un, negaidot atbildi, pagriezās pret Bīnu, paspieda viņa roku un devās uz durvīm.
«Pagaidi!" iesaucās Bīns. „Uz kurieni? Uz Taktikas skolu? Navigācijas? Atbalsta?"
„Uz Komandieru skolu," Enders atbildēja.
„Jaunāko komandieru?"
«Komandieru," Enders teica un izgāja ārā. Andersons viņam sekoja. Bīns saķēra pulkvedi Grafu aiz piedurknes.
,.Neviens neliek pārcelts uz Komandieru skolu, kamēr viņam nav sešpadsmit!"
Grafs nokratīja Bīna roku un izgāja ārā, aiz sevis aizvērdams durvis.
Bīns palika istabā viens pats. Viņš mēģināja aptvert notikušo. Neviens nevar nokļūt Komandieru skolā, ja pirms tam nav trīs gadus mācījies Jaunāko komandieru, Taktikas vai Atbalsta skolā. Protams, neviens arī parasti nebeidza Kaujas skolu, ja nebija nomācījies vismaz sešus gadus — Enders bija mācījies tikai četrus.
Sistēma brūk. Nav šaubu. Vai nu kāds sajucis prātā tur pašā augšā, vai arī kaut kas nogājis greizi ar karu — ar īsto karu pret insektoīdiem. Citādi viņi neriskētu pašos pamatos
sabojāt visu apmācības sistēmu, citādi viņi neiznīcinātu spēli. Citādi viņi nepaaugstinātu tādu sīci kā es par armijas komandieri.
Bīns vēl ilgi domāja par to, ejot pa gaiteni uz savu istabu. Tiklīdz viņš to sasniedza, izdzisa gaismas. Viņš noģērbās. Kaut kādā veidā viņam izdevās noglabāt formas tērpu tumsā neredzamajā lādē. Viņš jutās briesmīgi. Vispirms likās, ka viņš nejūtas labi tāpēc, ka bail uzņemties veselas armijas vadību. Bet tā nebija taisnība. Viņš zināja, ka būs labs komandieris. Viņam uznāca raudiens. Viņš nebija raudājis kopš pašām pirmajām dienām Kaujas skolā, kad vēl bija ilgojies pēc mājām. Viņš mēģināja saprast, kāpēc gan patiesībā viņu smacē šis asaru kamols kaklā, kāpēc gan viņam jāraud, lai kā mēģinātu nomierināties. Viņš spēcīgi iekodās rokā, lai sāpes nomāktu šo sajūtu. Nelīdzēja. Viņš vairs nekad neredzēs Enderu.
To sapratis, Bīns spēja nomierināties. Viņš atgūlās un piespieda sevi pamazām atslābināties, līdz asaras pārgāja. Tad viņš iegrima miegā. Roka uz spilvena netālu no mutes — it kā Bīns nevarētu izlemt, vai grauzt nagus vai laizīt pirkstgalus. Piere bija klāta grumbām. Elpa — ātra un viegla. Viņš bija kareivis, un, ja kāds pajautātu, par ko viņš vēlas kļūt, kad būs
pieaudzis, viņš nesaprastu jautājumu.
• ••
Ceļā uz kosmoplānu Enders pirmoreiz pamanīja, ka majora Andersona formas tērpam ir citas zīmotnes.
„Jā, viņš tagad ir pulkvedis," teica Grafs. «Patiesībā, majors Andersons no šīs dienas vadīs Kaujas skolu. Man tagad būs citi pienākumi."
Enders nejautāja, kādi.
Grafs apsēdās viņam pretī un nostiprināja drošības jostas. Kuģī bija vēl tikai viens cits pasažieris — civilā tērpā ģērbies vīrs, ko pulkvedis Grafs ar Enderu iepazīstināja kā ģenerāli Peisu. Peisam līdzi bija tikai bieza mape. Grafam nebija vairāk bagāžas kā Enderam, un tas uz Enderu nez kāpēc atstāja nomierinošu iespaidu.
Enders ierunājās tikai vienreiz:
„Kāpēc mēs lidojam mājās? Man likās, ka Komandieru skola ir kaut kur asteroīdu joslā."
„Ir ari," atbildēja Grafs. „Bet Kaujas skolā nav tādu doku, kas varētu uzņemt gargabalniekus kuģus. Tāpēc jāizmanto iespēja nedaudz paviesoties uz Zemes."
Enders gribēja pajautāt, vai tas nozīmē, ka viņš varēs apmeklēt savu ģimeni, bet pats pēkšņi nobijās no šis domas un nepajautāja. Viņš aizvēra acis un mēģināja iemigt. Ģenerālis Peiss rūpīgi viņu vēroja. Kāpēc — Enderam itebija ne jausmas.
Floridā, kur viņi piezemējās, bija karsta vasaras pēcpusdiena. Enders tik sen nebija uzturējies saulesgaismā, ka tā viņu apžilbināja gandrīz aklu. Viņš šķaudīja un varēja staigāt tikai ar cieši samiegtām acīm. Viņš vēlējās pēc iespējas ātrāk nokļūt kādā telpā. Viss likās tik tālu un tik plakans, un zeme neieliecās kā Kaujas skolas grīdas, gluži otrādi — viņam likās, ka tā krīt, un, stāvēdams uz līdzenas zemes, Enders jutās kā kalna galā. Gravitācija likās citāda, un ejot viņš vilka kājas. Viņš to nevarēja paciest. Viņš gribēja doties mājās, uz Kaujas
skolu, uz vienīgo vietu visā pasaulē, kurai viņš jutās piederīgs.
•••
„Viņš ir arestēts?"
„Loģiska doma, vai ne? Ģenerālis Peiss ir militārās policijas priekšnieks, un Kaujas skolā ir konstatēts nāves gadījums."
„Viņi tā arī nepateica, vai pulkvedis Grafs tiek paaugstināts vai arī nosūtīts kara tiesai. Pārcelts pēc polemarha pavēles — un viss."
„Tā ir laba vai slikta zīme?"
„Kas to lai zina? No vienas puses, Enders Vigins ne tikai izdzīvoja — viņš ir pārkāpis zināmu, noteiktu slieksni, viņš ir pabeidzis skolu žilbinoši lieliskā stāvokli. Par to mums jāpateicas vecajam, labajam Grafam. No otras puses, kuģī bija arī ceturtais pasažieris. Tas, kurš ceļoja maisā."
„Tikai otrais nāves gadījums skolas vēsturē. Vismaz šoreiz .ne pašnāvība."
„Kādā ziņā slepkavība ir labāka, major Imbu?"
„Tā nebija slepkavība, pulkvedi. Mums ir videoieraksti no divām kamerām. Enderu vainot nevar." „Bet Grafu gan var. Kad tas viss beigsies, civilisti pārrakņās mūsu dokumentus un izlems, kas darīts pareizi un kas ne. Piešķirs mums medaļas par, viņuprāt, pareizu rīcību un atņemts mums pensijas vai iebāzīs cietumā par, viņuprāt, nepareizu. Vismaz viņiem pietika veselā saprāta nepaziņot par zēna nāvi Enderam."