„Arī tā jau ir otrā reize."
„Jā, ari par Stilsonu viņam netika pastāstīts."
„Tas bērns mani biedē."
„Enders Vigins nav slepkava. Viņš tikai uzvar — un pamatīgi. Ja kādam jābaidās, tad tie ir insektoīdi."
„Zinot, ka viņiem tiks uzsūtīts Enders, gandrīz vai kļūst viņu žēl."
„Man ir žēl tikai Endera. Bet ne tik ļoti, lai es ieteiktu likt viņu mierā. Es tikko dabūju piekļuves pilnvaru materiāliem, kurus līdz šim saņēma Grafs. Par flotes manevriem un tamlīdzīgi. Līdz šim es naktīs gulēju labi."
„Vairs nav daudz laika?"
„Man nevajadzēja par to ierunāties. Es nedrīkstu jums izpaust slepenu informāciju."
„Es zinu."
„Paliksim pie viena: viņš netika pārcelts uz Komandieru skolu par agru. Varbūt pat pāris gadu par vēlu."
13. Valentīna
„Bērni?"
«Brālis un māsa. Viņi ir pamatīgi nojaukuši aiz sevis pēdas — raksta kompānijām, kas apmaksā viņu tīkla laiku, un tamlīdzīgi. Ellīgs darbs viņus izsekot."
„Kāpēc viņi slēpjas?"
„Iemesli varētu būt dažādi. Visticamākais — vecums. Zēnam ir četrpadsmit, meitenei divpadsmit."
„Kurš ir Dēmostens?"
«Meitene. Divpadsmitgadīgā."
«Atvaino — man tiešām neliekas, ka tas ir pārāk smieklīgi, bet es nevaru atturēties. Visu šo laiku mēs esam tik ļoti uztraukušies, visu šo laiku mēs visādi centāmies panākt, lai krievi Dēmostenu neņem pārāk nopietni, un Loks mums bija lielisks pierādījums, ka ne visi amerikāņi ir jukuši kara kurinātāji. Brālis un māsa, tikko sasnieguši pubertāti…"
„Viņu uzvārds ir Vigins."
„Ak tā. Sakritība?"
„Tas Vigins ir trešais. Viņi ir abi pirmie."
«Lieliski. Krievi nekad nenoticēs…"
„Ka Dēmostenu un Loku mēs nekontrolējam, bet to Viginu gan."
„Vai tā ir kāda sazvērestība? Vai viņus kāds vada?"
„Mums nav izdevies atklāt nekādus sakarus starp šiem abiem bērniem un jebkādiem pieaugušajiem, kas varētu viņus vadīt."
„Kas vēl nenozīmē, ka nav izgudrots kāds paņēmiens, kuru tu nemāki atklāt. Grūti noticēt, ka divi bērni…"
„Es iztaujāju pulkvedi Grafu, kad viņš bija ieradies no Kaujas skolas. Viņš uzskata, ka nekas no tā, ko šie bērni pagaidām ir izdarījuši, nepārsniedz viņu spēju robežas. Viņu spējas īstenībā ir identiskas tā Vigina spējām, tikai viņu raksturi ir stipri atšķirīgi. Grafu gan pārsteidza viņu abu lomas. Dēmostens pilnīgi noteikti ir meitene, bet Grafs saka, ka viņa Kaujas skolā netika pieņemta sava pārāk mierīgā, samierinošā un jo īpaši līdzjūtīgā rakstura dēļ."
„Galīgi neizklausās pēc Dēmostena."
„Un tam zēnam esot šakāļa daba."
„Vai tad tieši Loks nesen netika atzīts par ,.vienīgo no aizspriedumiem brīvo amerikāni"?"
„Grūti saprast, kas tur patiesībā notiek. Grafs ieteica — un es viņam pievienojos — likt viņus mierā. Neatmaskot viņus. Nevienam neko neziņot, izņemot to, ka, pēc mūsu novērojumiem, Lokam un Dēmostenam nav nekādu slepenu sakaru ar citām valstīm vai kādām pašmāju organizācijām — neskaitot tās, par kurām viņi paši ir atklāti paziņojuši."
„Citiem vārdiem sakot, mēs viņiem piešķiram nevainojamu medicīnisko pasi."
„Es piekrītu, Dēmostens izskatās bīstams, jo viņam — vai viņai — ir ļoti daudz sekotāju. Bet, man liekas, ļoti svarīgi ir tas, ka pats ambiciozākais no viņiem ir izvēlējies mērenāko un gudrāko identitāti. Un viņi joprojām tikai runā. Viņiem ir ietekme, bet nav varas."
„Es teiktu, ka ietekme ir vara."
„Ja viņi kādreiz grasīsies aiziet par tālu, mēs viegli varēsim viņus atmaskot."
„Tikai tuvākajos gados. Jo ilgāk mēs gaidīsim, jo vecāki viņi kļūs un jo mazāk satriecošu iespaidu atmaskošana atstās."
„Tu pats zini, kā pēdējā laikā pārvietojies krievu karaspēks.
Pastāv iespēja, ka Dēmostenam ir taisnība. Un tādā gadīju-
»
ma…
„lr labāk, ja tāds Dēmostens pastāv. Labi. Pagaidām liksim viņus mierā. Bet uzmani viņus. Un es, protams, mēģināšu kaut kā nomierināt krievus."
Par spīti nelāgajām nojautām un pastāvīgajai nemiera sajūtai Valentīnai patika būt Dēmostenam. Viņas slejas pārpublicēja gandrīz katrs valsts ziņu serviss, un patīkami bija ari vērot, kā viņas pilnvarotā kontos krājas aizvien vairāk un vairāk naudas. Laiku pa laikam viņa ar Pīteru Dēmostena vārdā ziedoja precīzi aprēķinātu summu kādam noteiktam kandidātam vai kādam pasākumam: pietiekami daudz, lai ziedojumam tiktu pievērstu uzmanība, bet ne tik daudz, lai kandidātam liktos, ka viņu mēģina uzpirkt. Viņa saņēma tik daudz vēstuļu, ka viņas kompānija nolīga sekretāri, kas atbildēja uz noteikta tipa vēstulēm viņas vietā. Viņa saņēma smieklīgas vēstules no valstu vadītājiem un starptautiskām amatpersonām — dažreiz naidīgas, dažreiz draudzīgas, bet vienmēr ar diplomātiski pieklusinātu, bet skaidri saskatāmu vēlmi izdibināt Dēmostena patiesos nolūkus. Šīs vēstules viņa lasīja kopā ar Pīteru, dažkārt nespējot apvaldīt smieklus par to, ka šādi cilvēki raksta bērniem un paši to nemaz nenojauš.
Tomēr dažreiz viņai bija kauns par sevi. Tēvs regulāri lasīja Dēmostena rakstus, bet nepievērsa uzmanību Lokam — vismaz nekas par to neliecināja. Pie pusdienu galda viņš bieži vien atklāti sajūsminājās par Dēmostena kārtējo sleju, un tas ļoti patika Pīteram:
„Redzi, tas tikai pierāda, ka mēs piesaistām arī vienkāršo cilvēku uzmanību."
Bet Valentīnai likās, ka tas pazemo tēvu. Ja viņš reiz atklās, ka slejas, par kurām viņš nemitējas runāt, visas esmu uzrakstījusi es un ka es pat neticu vismaz pusei tā, ko esmu rakstījusi, viņš būs dusmīgs un jutīsies apkaunots.
Reiz skolā Valentīnai gandrīz gadījās viņiem abiem sagādāt nopietnas nepatikšanas: vēstures skolotājs lika skolēniem uzrakstīt eseju, kurā būtu salīdzināti divās agrīnās Dēmostena un Loka slejās izteiktie viedokļi. Valentīna, nepadomājusi par sekām, uzrakstīja īpaši spilgtu analītisku darbu, un rezultātā viņai nācās ar grūtībām atrunāt direktori no nodoma publicēt viņas eseju ziņu servisā, kas regulāri publicēja arī Dēmostena slejas. PIters bija ļoti saniknots.
„Tu raksti pārāk līdzīgi Dēmostenam, tavus rakstus nedrīkst publicēt! Man vajadzētu Dēmostenu tagad piebeigt, tevi vairs nav iespējams kontrolēt!"
Par trakošanu vairāk gan viņu biedēja Pītera klusēšana. Kad Dēmostens tika ielūgts piedalīties Prezidenta nākotnes izglītības padomē — grupā, kas nenodarbojās ne ar neko, toties veica to ļoti spoži, — Valentīnai likās, ka Pīters to uztvers kā vienu no viņu uzvarām, bet notika otrādi.
„Noraidi viņu piedāvājumu!" viņš pavēlēja.
„Kāpēc gan lai es to darītu?" viņa jautāja. „Tas nemaz nav grūts darbs, un viņi teica, ka, zinot Dēmostena vēlēšanos palikt anonīmam, visas sanāksmes notiks tīklā. Dēmostens kļūs par respektablu personu, un…"
„Un tu esi sajūsmā, ka tev tas izdosies ātrāk nekā man."
„Pīter, runa nav par tevi un mani, bet gan par Dēmostenu un Loku. Mēs viņus izveidojām, viņi nav īsti. Turklāt šis ielūgums vēl nenozīmē, ka Dēmostens viņiem patīk labāk nekā Loks. Tas nozīmē tikai to, ka Dēmostenam ir daudz vairāk atbalstītāju. Tu labi zināji, ka tā būs. Viņa iecelšana šajā amatā iepriecinās un nomierinās tūkstošiem krievnīdēju un šovinistu."