„Tā nevajadzēja būt! Cieņa un atzinība bija jāiegūst Lokam!"
„Viņš jau ir to ieguvis! Patiesa cieņa ir ilglaicīgāka par varasiestāžu cieņu. Pīter, nedusmojies uz mani vienkārši tāpēc, ka man labi padodas lietas, kuras tu pats man esi licis darīt."
Bet Pīters dusmojās gan — un dienām ilgi. Turklāt viņš pārtrauca konsultēt Valentīnu, un nu viņai pašai bija jāizlemj, ko un par ko rakstīt. Iespējams, viņam likās, ka tādējādi Dēmostena sleju kvalitāte pasliktināsies, taču, ja tā arī bija, neviens neko tādu neievēroja. Un tas, ka viņa nenāca lūgt palīdzību, Pīteru tracināja vēl vairāk. Viņa jau pārāk ilgi bija spēlējusi Dēmostenu, lai nevarētu iztikt bez sufliera.
Un, paplašinoties Valentīnas sarakstei ar citiem politiski aktīviem pilsoņiem, viņa aizvien vairāk uzzināja ko jaunu, kas nebija zināms vienkāršajai tautai. Daži militāro aprindu pārstāvji savās vēstulēs, paši to neapzinoties, laiku pa laikam deva zīmīgus mājienus, un viņai ar Pīteru pakāpeniski izveidojās iespaidīgs un visai biedējošs priekšstats par Otrā Varšavas pakta valstu darbībām. Viņi tiešām gatavojās karam — nežēlīgam un asiņainam karam, kurā būtu iesaistīta visa pasaule. Dēmostens nemaz nekļūdījās, turot aizdomās Varšavas pakta valstis par Alianses noteikumu neievērošanu.
Dēmostens pamazām sāka it kā dzīvot savu dzīvi. Dažkārt, pabeidzot rakstīt kārtējo sleju, viņa pieķēra sevi domājam līdzīgi Dēmostenam un piekrītot viņa izteiktajiem uzskatiem. Un dažkārt, lasot Loka esejas, Valentīnu sāka kaitināt viņa tuvredzība, viņa nespēja saskatīt, kas patiesībā pasaulē notiek.
Varbūt, izliekoties par kādu citu personu, nav iespējams nesākt tai līdzināties? Viņa domāja un uztraucās par to vairākas dienas un tad, balstoties uz šīm pārdomām, uzrakstīja sleju par politiķiem, kas, izdabājot krieviem, lai saglabātu mieru, kļūst par to pakalpiņiem. Tas bija sāpīgs dzēliens valdošajai partijai, un viņa par to saņēma daudz atzinīgu vēstuļu. Viņa arī pārstāja uztraukties par to, ka noteiktā mērā kļūst par Dēmostenu. Viņš ir gudrāks, nekā mums ar Pīteru likās, viņa nodomāja.
Pēc stundām viņu pie skolas sagaidīja Grafs. Viņš stāvēja, atspiedies pret mašīnu. Viņš bija tērpies civilā un likās vēl vairāk pieņēmies svarā, tāpēc sākumā Valentīna viņu pat neatpazina. Grafs pamāja, un tad viņa atcerējās viņa vārdu.
„Es vairs nerakstīšu nevienu vēstuli," viņa teica. „Man nevajadzēja rakstīt arī to."
„Tad jau tev diez ko nepatik medaļas, vai ne?"
„Ne pārāk."
„Tev jābrauc man līdzi, Valentīna."
„Es nemēdzu tik vienkārši klausīt svešiniekiem."
Grafs pasniedza viņai papīra lapu. Tā bija vecāku parakstīta zīme.
„Tātad jūs neesat svešinieks. Kur mēs brauksim?"
„Uz Grīnsboro — apmeklēt kādu jaunu kareivi, kurš drīz dosies prom."
Viņa iekāpa mašīnā.
„Enderam ir tikai desmit gadu," viņa teica. „Vai tad jūs neteicāt, ka Enders pirmajā atvaļinājumā tiks tikai tad, kad viņam būs sešpadsmit?"
„Viņš izlaida dažas klases."
„Tātad viņam sokas labi?"
,.Pajautāsi viņam pati."
,.Kāpēc tikai es? Kāpēc ne visa ģimene?"
Grafs nopūtās.
,.Enders uz pasauli skatās visai savdabīgi. Mums nebija viegli pārliecināt viņu piekrist satikt pat tevi. Savukārt Pīters un vecāki viņu neinteresē. Dzīve Kaujas skolā bija saspringta.
„Jūs gribat teikt, ka viņš sajucis prātā?"
„Gluži otrādi — viņš ir pats saprātīgākais cilvēks, kādu vien es zinu. Viņš labi saprot, ka viņa vecāki pārāk nealkst atkal uzplēst rētas, kas šo četru gadu laikā jau paguvušas sadzīt. Runājot par Pīteru — iespēju satikties ar Pīteru mēs pat neapspriedām, tādēļ viņam pat neradās iespēja mūs pasūtīt ellē."
Viņi izbrauca uz Brenta ezera šosejas, un brauciens pa līkumaino ceļu turpinājās gar pašu ezeru, līdz viņi nokļuva pie baltas koka savrupmājas, kas bija uzbūvēta iegarena pakalna galā. No vienas puses tai stiepās Brenta ezers, no otras — kāds cits aptuveni piecus akrus liels ezeriņš.
„Klāt esam," teica Grafs. „SF šo māju nopirka pirms kādiem divdesmit gadiem izsolē. Enders uzstāja, ka jūsu sarunu neviens nedrīkst noklausīties. Es viņam to apsolīju, un, lai jūs justos vēl drošāk, jūs izbrauksiet ezerā ar viņa paša būvētu plostu. Man gan tevi jābrīdina, ka es pēc jūsu sarunas grasos tev uzdot dažus jautājumus. Tev nebūs obligāti jāatbild, bet es ceru, ka tu tomēr to darīsi."
„Man nav līdzi peldkostīma."
„Par to mēs jau esam padomājuši."
..Piešķirsiet man kādu, kas būs aprīkots ar diktofonu?"
„Kāpēc gan lai mēs viens otram kaut nedaudz neuzticētos? Es, piemēram, zinu, kas slēpjas aiz Dēmostena maskas."
Viņu pāršalca spēcīgs baiļu vilnis, bet viņa neko neteica.
„Es to zinu, kopš ierados šeit no Kaujas skolas. Visā pasaulē to zina kādi seši cilvēki. Neskaitot, protams, krievus — kurš gan pateiks, ko zina vai nezina krievi? Bet Dēmostenam nav no mums jābaidās. Dēmostens var uz mums paļauties. Tāpat kā es paļaujos uz Dēmostenu, cerot, ka viņš neizpaudīs Lokam neko par šo dienu. Savstarpēja uzticība un atklātība."
Viņi tik atzinīgi vērtē Dēmostena vai Valentīnu Viginu? Ja pirmo, tad viņa nedrīkst viņiem uzticēties, ja otro — tad varbūt arī drīkst. Tas, ka viņi nevēlējās, lai Valentīna ko atklātu Pīteram, liecināja, ka viņi, iespējams, zina, cik abi ir atšķirīgi. Tiesa, viņa pati vairs nebija pārliecināta, vai zina, kā tad šīs atšķirības izpaužas.
„Jūs sacījāt, ka viņš ir uzbūvējis plostu. Cik ilgi viņš jau ir šeit?"
„Divus mēnešus. Mēs domājām, ka viņš šeit pavadīs tikai dažas dienas, bet, redzi, liekas, ka mācības viņu vairs pārāk neinteresē."
„Ak, tad man atkal jābūt terapeitei."
„Šoreiz mēs nevaram vienkārši pielabot tavu vēstuli. Mums atliek tikai pilnībā paļauties uz tevi. Tavs brālis mums tiešām ļoti, ļoti vajadzīgs. Uz spēles likts cilvēces liktenis."
Šoreiz Valentīna bija gana pieaugusi, lai saprastu, cik draudīgā situācijā ir nokļuvusi pasaule. Un viņa pietiekami ilgi bija izlikusies par Dēmostenu, lai nekavētos pildīt savu pienākumu.
„Kur viņš ir?"
„Pie laivu piestātnes."
„Un kur ir peldkostīms?"
Kad viņa pa pakalna nogāzi tuvojās Enderam, viņš nemāja, un, kad viņa uzkāpa uz piestātnes laipas, viņš nesmaidīja. Bet viņa tik un tā zināja, ka viņš priecājas viņu redzēt — viņš ne mirkli nenovērsa no viņas skatienu.
„Tu esi lielāks, nekā es tevi atceros," viņa teica. Nekas labāks viņai neienāca prātā.
„Tu arī," viņš atbildēja. „Vēl es atceros, ka tu biji skaista."
«Atmiņas mēdz maldināt."
„Nē. Tava seja nav mainījusies, es tikai neatceros, ko nozīmē „skaists". Labi, ezers mūs gaida."
Viņa ar aizdomām paskatījās uz nelielo plostu.
„Tikai nevajag uz tā stāvēt," viņš paskaidroja. Kā zirneklis, atspiežoties uz purngaliem un pirkstiem, viņš uzrāpās uz plosta.
„Tā ir pirmā lieta, ko es esmu izveidojis pats savām rokām, kopš mēs ar tevi no klucīšiem būvējām pīterizturīgas ēkas."
Viņa iesmējās. Kādreiz viņi izklaidējās, būvējot mājas, kuras nesagruva pat tad, kad no tām tika izņemti it kā paši svarīgākie elementi. Savukārt Pīteram patika šur un tur izņemt pa kādam klucītim, lai celtne būtu tik nestabila, ka nākamais, kas pieskartos, to sagrautu. Pīters bija nelietis, bet visa viņu bērnība savā ziņā centrējās tieši uz viņu.