„Mēs varam doties prom tagad?" jautāja Enders.
„Ja vēlies," Grafs atbildēja.
„Kad?"
„Kad tu būsi gatavs."
Enders nomazgājās un apģērbās. Viņš bija paguvis pierast pie civilapģērba, bet joprojām nejutās īsti ērti bez formas tērpa vai kombinezona. Es nekad vairs nevalkāšu kombinezonu, viņš nodomāja. Tas bija paredzēts Kaujas skolas spēlei, un tajā man vairs nevajadzēs piedalīties. Viņš dzirdēja tuvējā
mežā neticami skaļi sisinām circeņus; netālu zem lēni braucošas mašīnas riteņiem čirkstēja grants.
Ko gan viņam vajadzētu paņemt līdzi? Viņš bija palasījis dažas grāmatas no mājas bibliotēkas, taču tās viņš nedrīkstēja ņemt. Vienīgā lieta, kas tiešām piederēja viņam, bija paša būvētais plosts. Arī tam bija jāpaliek.
Tagad telpā, kur viņu gaidīja Grafs, bija iedegtas gaismas. Arī viņš bija pārģērbies — atkal formas tērpā.
Viņi sēdēja mašīnas aizmugurējā sēdeklī. Mašīna līkumoja pa dažādiem lauku ceļiem, lai nokļūtu lidostā no otras puses.
„Kad cilvēku skaits vēl pieauga," Grafs iesāka, „šeit bija daudz mežu un fermu. Daudz ūdens. Lietusgāzes uztur upes un daudzas pazemes straumes. Zeme ir dziļa, un līdz pat pašai sirdij tā ir dzīva, Ender. Mēs, cilvēki, dzīvojam tikai pa virsu — kā kukaiņi, kas dzīvo uz putām virs mierīga ūdens krasta tuvumā."
Enders klusēja.
„Mēs gatavojam komandierus tā, kā mēs to darām, tāpēc, ka tas ir nepieciešams — viņu domāšanai jānoris noteiktos veidos. Piemēram, nekas nedrīkst novērst viņu uzmanību, tāpēc mēs viņus izolējam. Kā tevi. Turam atsevišķi. Un tas darbojas. Bet, nekad nesatiekoties ar cilvēkiem un nepazīstot Zemi, dzīvojot metāla sienās, kas aiztur kosmosa aukstumu, ir pavisam viegli aizmirst, kāpēc vispār Zemi ir vērts glābt. Kāpēc cilvēce ir tā vērta."
Tad tāpēc tu mani uz šejieni atvedi, domāja Enders. Par spīti visai steigai tu ziedoji trīs mēnešus, lai es iemīlētu Zemi. Jā, izdevās. Visas tavas spēlītes bija veiksmīgas. Arī Valentīna bija tavu spēlīšu sastāvdaļa — viņai bija jāatgādina, ka ne jau sevis dēļ man jāturpina mācības. Labi, viņai tas izdevās.
„Es izmantoju Valentīnu," teica Grafs, „un tu mani ienīsti par to, Ender. Bet paturi prātā, ka tas nostrādāja tikai tāpēc, ka tas, kas starp jums pastāv, ir kas īsts, kaut kas patiešām nozīmīgs. Miljardi šādu saikņu starp visiem cilvēkiem. To dēļ tev jācīnās."
Enders pagrieza seju pret logu un vēroja paceļamies un nosēžamies helikopterus un dirižabļus.
Uz SF kosmodromu — Stampijpointu — viņi devās ar helikopteru. Oficiāli kosmodroms bija nosaukts iepriekšējā, jau mirušā hegemona vārdā, bet visi to dēvēja par Stampijpointu — tā sauca mazo un nožēlojamo pilsētiņu, kas bija nolīdzināta līdz ar zemi, kad tika būvēti pievedceļi šīm milzīgajām tērauda un betona salām, kas izraibināja visu Pamliko līci. Apsūnojušie koki bija noliekušies pār ūdeni, it kā grasītos padzerties, un gar krastu strauji aizpeldēja bariņš ūdensputnu. Sāka smidzināt, betons kļuva tumšs un spīdīgs, un robeža starp betona krastu un līci bija grūti izšķirama.
Grafs viņu izveda caur veselu kontrolpunktu labirintu. Viņu pārvietošanos nodrošināja neliela plastmasas lodīte, kuru viņš nēsāja sev līdzi. Viņš ievietoja to īpašās atverēs, un atvērās durvis, un cilvēki cēlās kājās un sveica viņu, ieņēmuši miera stāju, un viņš izņēma lodīti, un viņi devās tālāk. Enders ievēroja, ka sākumā visi raudzījās uz Grafu, bet, pārvietojoties dziļāk kosmodromā, vairāk uzmanības pievērsa viņam pašam. Pirmie pamanīja ļoti nozīmīgu personu, savukārt tie, kas paši bija nozīmīgi, atpazina arī viņa pavadoni.
Tikai tad, kad Grafs nostiprināja drošības jostas sēdeklī blakus Enderam, viņš saprata, ka Grafs lidos viņam līdzi.
„Cik tālu?" Enders jautāja. „Cik tālu jūs dosieties kopā ar mani?
Grafs pasmaidīja.
„Visu ceļu, Ender."
„Esat kļuvis par Komandieru skolas administratoru?"
„Nē."
Tātad viņš bija atbrīvots no amata Kaujas skolā, lai pavadītu Enderu līdz viņa jaunajai mācību vietai. Cik svarīgs tad es īsti esmu? Gluži kā Pīters viņš sev jautāja: un kā es to varētu izmantot?
Viņš nodrebēja un mēģināja domāt par ko citu. Varbūt Pīters fantazēja par varu pār visu pasauli, bet Enders gan ne. Tomēr, atceroties dzīvi Kaujas skolā, viņš saprata, ka, netiecoties pēc varas, viņš to vienmēr tāpat ir ieguvis. Bet viņš nolēma, ka varu viņam nodrošina izcilība — nevis manipulācijas ar cilvēkiem. Par to nav jākaunas. Viņš nekad nav izmantojis varu, lai sāpinātu kādu — izņemot varbūt Bīnu. Un ar Bīnu viss galu galā beidzās labi. Bīns bija kļuvis par viņa draugu un ieņēmis zaudētā Alaja vietu, kurš savukārt iepriekš bija aizvietojis Valentīnu. Valentīnu, kura palīdzēja Pīteram. Valentīnu, kura joprojām mīlēja Enderu, lai kas notiktu. Un, ļaujoties šai domu plūsmai, viņš nonāca atpakaļ uz Zemes, atgriezās stundās, ko bija pavadījis dzidrā ezera vidū, kokiem apaugušu pauguru ielenkts. Tieši tā ir Zeme, viņš domāja. Ne jau lode ar diametru cik tur tūkstoš kilometru, bet gan mežs ar vizuļojošu ezeru vidū, māja, kas paslēpusies aiz pakalna un kokiem, ar zāli apaugusi nogāze, kas ved uz ezeru, lēkājošas zivis un piķējoši putni, kas mēģina noķert kukaiņus, kuri dzīvo uz robežas starp ūdeni un debesīm. Zeme bija nerimstošas sienāžu, vēju un putnu skaņas. Un kādas meitenes balss, kas uzrunāja viņu no tāltālas bērnības. Balss, kas reiz viņu sargāja no briesmām. Balss, kuras dēļ bija vērts atgriezties skolā, pamest Zemi uz vēl četriem vai četrdesmit, vai četriem tūkstošiem gadu — lai tikai tā neapklustu. Pat ja Pīteru viņa mīlētu vairāk.
Endera acis bija aizvērtas, un viņš nebija izdvesis nevienu skaņu — tikai elpojis, bet Grafs bija pasniedzies pāri ejai un pieskāries viņam. Enders izbrīnīts sastinga, un Grafs drīz vien noņēma roku, bet uz brīdi Enderu bija pārņēmusi pārsteidzoša doma: varbūt Grafs viņam jūt līdzi. Nē, tas bija tikai kārtējais rūpīgi aprēķinātais žests. Grafs no maza zēna veidoja komandieri. Droši vien kāds punkts studiju plānā paredzēja līdzjūtīgu žestu.
Pēc pāris stundām kuģis sasniedza SPL pavadoni. Starpplanētu lidojumu pavadonī dzīvoja kādi trīs tūkstoši cilvēku. Skābekli viņiem nodrošināja augi, kas reizē bija arī pārtikas avots, savukārt dzeramais ūdens bija pārstrādāts jau tūkstošiem reižu. Viņi visi šeit dzīvoja, lai apkalpotu velkoņus, kas Saules sistēmā veica visus melnos darbus, un kuģus, kas nogādāja kravas un pasažierus uz Mēnesi vai atpakaļ uz Zemi. Šajā pasaulē Enders jutās kā mājās — grīda te izliecās tieši tāpat kā Kaujas skolā.
Viņu velkonis bija gluži jauns: SF pastāvīgi norakstīja vecos kuģus un iegādājās jaunus modeļus. Viņu velkonis tikko bija piegādājis milzīgu kravu tērauda, kas bija izgatavots asteroīdu joslā, kur ražošanas kuģis ieguva un pārstrādāja dzelzs rūdu, iznīcinot nelielus asteroīdus. Tērauds bija paredzēts nogādāšanai uz Mēnesi, savukārt velkonim tagad bija pievienotas četrpadsmit baržas. Grafs atkal pavēcināja savu plastmasas lodīti, un baržas ātri vien tika atvienotas. Lai savlaicīgi nokļūtu līdz galamērķim, ko nedrīkstēja atklāt, kamēr velkonis vēl atradās SPL, kuģim vajadzēja uzņemt pamatīgu ātrumu.
„Tas nav nekāds lielais noslēpums," teica kapteinis. „Vienmēr, kad galapunkts nav zināms, tas ir SZL."
Pēc analoģijas ar SPL Enders saprata, ka saīsinājums apzīmē Starpzvaigžņu lidojumu pavadoni.
„Ne šoreiz," atbildēja Grafs.
„Kur tad?"