„SF virspavēlniecība."
„Man nav pieejas informācijai, kur tā atrodas, ser."
„Jūsu kuģis to zina," teica Grafs. „Iedodiet tikai datoram šo te un sekojiet kursam, kādu tas nospraudīs."
Viņš pasniedza kapteinim savu plastmasas lodīti.
„Un man visu laiku jālido aizvērtām acīm, lai tikai es neredzētu, kur mēs atrodamies?"
„Nē, protams, ne! SF virspavēlniecība bāzējas uz Erosa — kādus trīs mēnešus ilga lidojuma attālumā, ja vien mēs pārvietosimies ar maksimālo iespējamo ātrumu. Ko mēs arī, protams, darīsim."
„Eross? Bet man likās, ka pēc insektoīdu uzbrukuma tur viss ir radioaktīvs. Ā… Un kad gan man tika piešķirta pieeja tik augsta līmeņa slepenai informācijai?"
„Nekad. Tiklīdz mēs ieradīsimies, jums, bez šaubām, tiks piešķirts pastāvīgs darbs uz Erosa."
Kapteinis acumirklī saprata teiktā nozīmi — un viņam tā nemaz nepatika.
„Es esmu pilots, jums nav nekādu tiesību izsviest mani uz tās klints! Kuces dēls!"
„Jūsu necienīgos izteikumus augstāka ranga virsniekam šoreiz neņemšu vērā. Atvainojiet, bet man bija pavēlēts lietot ātrāko militāro velkoni, kāds bija pieejams. Kad es ierados, tas izrādījās jūsējais. Nekā personiska. Galvu augšā! Karš varbūt beigsies jau pēc kādiem piecpadsmit gadiem, un tad SF virspavēlniecības atrašanās vieta vairs nebūs noslēpums.
Slarp citu, ja nu jūs esat no tiem, kas mēdz orientēties pēc redzes, tad jums jāzina, ka Eross ir pilnībā aptumšots. Tā albedo ir tikai nedaudz lielāks nekā melnajam caurumam. Jūs to vienkārši nevarēsiet ieraudzīt."
„Paldies," teica kapteinis.
Spēju ar pulkvedi Grafu runāt laipni viņš atguva tikai pēc kāda mēneša.
Kuģa datora bibliotēka bija diezgan maza, turklāt pamatā paredzēta izklaidei, nevis izglītībai. Tāpēc lidojuma laikā pēc brokastīm un rīta vingrojumiem Enders ar Grafu parasti sarunājās — par Komandieru skolu, par Zemi, par astronomiju un fiziku, par jebko, ko vien Enders vēlējās zināt.
Un vairāk par visu viņš vēlējās uzzināt kaut ko par insektoīdiem.
„Mēs nezinām daudz," Grafs teica. „Mēs nekad neesam sagūstījuši kādu dzīvu eksemplāru. Sagūsti kādu neapbruņotu un dzīvu insektoīdu — viņš, tiklīdz kļūst skaidrs, ka pretošanās vairs nav iespējama, tūlīt pat nomirs. Patiesībā pat par „viņš" mēs nevaram būt droši. Tā vien liekas, ka lielākā daļa insektoīdu kareivju ir sieviešu dzimuma, bet viņu dzimumorgāni ir atrofējušies vai rudimentāri — to mēs nezinām. Vislabāk tev noderētu ziņas par viņu psiholoģiju, bet mums nav bijusi neviena iespēja ar kādu no viņiem sarunāties."
«Izstāstiet visu, ko vien jūs zināt, un varbūt man kaut kas tomēr noderēs."
Grafs tā arī darīja. Insektoīdi būtu varējuši attīstīties arī uz Zemes, ja vien pirms kāda miljarda gadu evolūcija būtu izvēlējusies nedaudz citādu ceļu. Nekādu pārsteigumu molekulu līmenī, un pat ģenētiskais materiāls bija tāds pats. Ne jau tāpat vien cilvēkiem viņi izskatījās pēc kukaiņiem. Lai gan insektoīdu iekšējie orgāni bija daudz sarežģītāki nekā vienkāršiem kukaiņiem un viņiem bija attīstījies arī iekšējais skelets, bet ārējais — gandrīz izzudis, viņu uzbūve vēl spēcīgi atgādināja Senčus, kas varētu būt līdzinājušies Zemes skudrām.
„Bet neuzķeries uz tā," paskaidroja Grafs. „Tas ir apmēram tāpat kā pateikt, ka mūsu senči līdzinājās vāverēm."
„Tas tomēr jau ir kaut kas," Enders teica.
«Vāveres nekad nav būvējušas kosmosa kuģus," turpināja
Grafs. „No riekstu un sēklu vākšanas līdz asteroīdu pārstrādei un Saturna pavadoņu apdzīvošanai tomēr ir kāds ceļš ejams."
Iespējams, insektoīdi uztvēra apmēram tāda paša spektra gaismu kā cilvēki un viņu kuģos un būvēs bija mākslīgais apgaismojums. Viņu antenas gan izskatījās gandrīz rudimentāras. Nekas neliecināja, ka viņiem kaut ko īpašu nozīmētu oža, tauste vai dzirde.
„Mēs, protams, nevaram būt par to pārliecināti. Bet neizskatās, ka viņi saziņai vispār lietotu skaņu.*Pats dīvainākais reiz likās tas, ka uz viņu kuģiem nav nekādu saziņas ierīču. Nekādu radio, nekā, kas varētu raidīt vai uztvert jebkāda veida signālus."
„Bet viņi noteikti sazinās savā starpā. Tas ir redzams videoierakstos — viņi rīkojas saskaņoti."
„Taisnība. Bet viņi sazinās nepastarpināti — prātā. Tas ir pats svarīgākais, ko mēs no viņiem esam iemācījušies. Viņu saziņa noris acumirklī. Gaismas ātrums nav robeža. Kad Meizers Rekhems sakāva viņu floti, ar viņiem visiem bija cauri uzreiz. Acumirklī. Parasta saziņa prasītu daudz vairāk laika. Viņi apstājās — un viss."
Enders atcerējās videoierakstus ar saļimušajiem, bet neievainotajiem insektoīdiem.
„Mēs zinājām, ka sazināties virsgaismas ātrumā ir iespējams. Tas bija jau pirms septiņdesmit gadiem, un, tiklīdz mēs sapratām, ka to tiešām iespējams īstenot, mēs to arī izdarījām. Nejau es, protams, es tolaik vēl nemaz nebiju piedzimis."
„Kā tas ir iespējams?"
„Nav manos spēkos izskaidrot tev filotu fiziku. Un lielākoties tā joprojām ir stipri neskaidra pat gaišākajiem prātiem. Svarīgākais — mēs esam radījuši anzīblu. Oficiāli to dēvē par filotu paralaktisko momentāno komunikatoru, bet kādā vecā grāmatā kāds uzgāja vārdu „anzībls", un tas iegājās. Protams, par šīs ierīces eksistenci zina tikai nedaudzi."
„Tas nozīmē, ka kuģi var sazināties pat tad, ja atrodas katrs savā Saules sistēmas galā," teica Enders.
„Ne tikai," atbildēja Grafs. „Kuģi var sazināties pat tad, ja tie atrodas katrs savā Galaktikas galā. Un insektoīdi to spēj bez jebkādām papildu ierīcēm."
„Tātad par sakāvi viņi zināja jau uzreiz," Enders teica. „Man likās — tā visi teica —, ka viņi uzzināja par zaudējumu karā, iespējams, tikai pēc kādiem divdesmit pieciem gadiem."
„Tas paglābj mūs no panikas," paskaidroja Grafs. „Es tev stāstu lietas, kuras tu, starp citu, nedrīksti zināt, ja grasies pamest SF, pirms beidzas karš."
Enders sadusmots atbildēja:
„)a jūs mani kaut nedaudz pazīstat, tad jums ir skaidrs, ka es protu glabāt noslēpumus."
„Tādi ir noteikumi. Personas, kas jaunākas par divdesmit pieciem gadiem, tiek uzskatītas par nedrošām. Tas ir ļoti netaisnīgi pret daudziem uzticamiem bērniem, bet tas arī samazina iespēju, ka varētu noplūst patiešām svarīga informācija."
„Bet kāpēc galu galā šāda slepenība ir vajadzīga?"
„Tāpēc, ka mēs esam pieņēmuši dažus ļoti riskantus lēmumus, Ender, un nepavisam nevēlamies, lai katrs tīkla lietotājs uz Zemes tos zinātu un apspriestu. Redzi, tiklīdz mūsu rīcībā bija anzībls, mēs savācām kopā visus savus labākos zvaigžņu kuģus un nosūtījām tos uzbrukumā insektoīdu mājas sistēmai."
„Vai tad mēs zinām, kur tā atrodas?"
„Jā."
„Tātad mēs nemaz negaidām Trešo invāziju."
„Mēs esam Trešā invāzija."
„Mēs uzbrūkam viņiem. Neviens to nesaka. Visi domā, ka mūsu milzīgā flote gaida pie komētu joslas."
„Tur nav neviena paša kuģa. Mēs esam diezgan neaizsargāti."
„Ja nu viņi arī ir izsūtījuši floti?"
„Tad mēs esam pagalam. Bet mūsu kuģi neko tādu nav pamanījuši, pilnīgo neko."
„Varbūt viņi padevušies un nodomājuši likt mūs mierā."
„Varbūt. Tu esi redzējis tos videoierakstus. Vai tu liktu uz spēles cilvēces likteni, cerot, ka viņi ir padevušies un nu liks mūs mierā?"
Enders aprēķināja pagājušo laiku.
„Un kuģi ir ceļā jau septiņdesmit gadus."
„Daļa. Citi — trīsdesmit gadus, vēl citi — divdesmit. Tagad mēs ražojam labākus kuģus. Mēs esam iemācījušies nedaudz labāk darboties ar telpu. Ikviens zvaigžņu kuģis, kas tiek pabeigts, tūlīt pat tiek nosūtīts uz insektoīdu pasauli vai viņu priekšposteņiem. Katrs zvaigžņu kuģis ar kreiseriem un iznīcinātājiem kravas vietā tuvojas insektoīdiem. Aizvien lēnāk, jo ir jau gandrīz klāt. Pirmos kuģus mēs sūtījām uz pašiem tālākajiem mērķiem, jaunākos — uz tuvākajiem. Laiku mēs esam aprēķinājuši precīzi. Kuģi ieradīsies kaujas izkārtojumā ar pāris mēnešu starpību. Diemžēl viņu sistēmai uzbruks tieši mūsu primitīvākie un vecākie kuģi. Tiesa, tie ir gana kbi apbruņoti — mums ir daži ieroči, kādus insektoīdi agrāk pat redzējuši nebūs."