„Tur visi ir zēni?"
„Ir arī dažas meitenes. Viņas parasti neiztur pārbaudes testus. Evolūcija gadsimtu gaitā pārāk daudz darbojusies pret viņām. Jebkurā gadījumā neviena no viņām nebūs kā Valentīna. Bet tur būs brāļi, Ender."
„Kā Pīters?"
„Pīters netika uzņemts, Ender, to pašu īpašību dēļ, kas liek tev viņu ienīst."
„Es viņu neienīstu, man tikai…"
„Bail no viņa. Nu, Pīters galu galā nav pavisam ļauns. Viņš bija labākais, ko ilgā laika posmā bijām redzējuši. Mēs palūdzām taviem vecākiem nākamreiz izšķirties par meiteni — viņi tāpat bija iecerējuši vēl vienu bērnu. Mēs cerējām, ka Valentīna līdzināsies Pīteram, taču būs maigāka. Bet viņa bija pārāk maiga. Un tad mēs pieprasījām tevi."
„Pa pusei Pīteru, pa pusei Valentīnu."
„Ja izdotos, kā plānots."
„Un izdevās?"
„Cik var spriest. Mūsu testi ir ļoti labi, Ender, taču tie nepasaka visu. Patiesībā tie nepasaka gandrīz neko. Bet tas ir labāk par neko."
Grafs pieliecās un satvēra Endera rokas savējās.
„Ender Vigin, ja vien būtu jāizvēlas labāka un laimīgāka nākotne tev vienam pašam, es ieteiktu tev palikt mājās. Paliec, audz liels, esi laimīgs. Būt par Trešo vai dzīvot kopā ar brāli, kurš nevar izlemt, vai kļūt par cilvēku vai šakāli, nav tik slikti. Kaujas skolā ir daudz sliktāk. Bet tu mums esi vajadzīgs. Insektoīdi tev šobrīd varbūt ir tikai spēle, Ender, taču reiz viņi mūs gandrīz vai noslaucīja no zemes virsas. Viņi mūs pārsteidza nesagatavotus, nepietiekamā skaitā, vāji apbruņotus. Mūs izglāba tikai tas, ka mums bija visu laiku labākais karavadonis. Vai liktenis, vai Dieva griba, vai cūkas laime — mums bija Meizers Rekhems. Bet nu mums viņa vairs nav, Ender. Mēs esam sakopojuši visu, ko vien visa cilvēce spējusi sagādāt — floti, uz kuras fona tā, ko viņi reiz sūtīja pret mums, izskatās pēc bērnu rotaļu kuģīšiem baseinā. Mums ir arī daži jauni ieroči. Bet pat ar to var nepietikt. Astoņdesmit gados kopš pēdējā kara viņiem bijis tikpat daudz laika sagatavoties jaunam karam, cik mums. Mums nepieciešams labākais, ko varam dabūt, — un ātri. Varbūt tu sadarbosies ar mums, varbūt arī ne. Varbūt tu neizturēsi spiedienu, varbūt sagrausi visu savu dzīvi, varbūt ienīdīsi mani par to, ka es reiz te biju atnācis. Bet, ja vien ir kāda iespēja, ka tava klātbūtne flotē varētu palīdzēt cilvēcei izdzīvot un insektoīdi mūs varētu likt mierā uz visiem laikiem, man jāaicina tevi piekrist. Sekot man."
Enders nespēja fokusēt skatienu uz pulkvedi Grafu. Likās, ka viņš stāv tālu prom un ir tik mazs, ka Enders varētu viņu paņemt ar pinceti un iemest kabatā. Atstāt mājas, doties tur, kur tik ļoti grūti, kur nav Valentīnas, nav mammas un tēta.
Tad viņam ienāca prātā filmas par insektoīdiem, kas bija jāskatās ikvienam vismaz reizi gadā. Ķīnas iznīcināšana. Kauja asteroīdu joslā. Nāve, ciešanas, šausmas. Un Meizers Rekhems, kas, veicot dažus spožus manevrus, iznīcina skaitliski un ugunsspēkā divreiz pārāku ienaidnieka floti, lietojot tikai sīkus kuģīšus, pēc izskata tik trauslus un vājus. Kā cīņa starp bērnu un pieaugušo. Un mēs uzvarējām.
„Man ir bail," Enders klusi sacīja. „Taču es došos jums līdzi."
,.Atkārto to vēlreiz," teica Grafs.
„Tādēļ taču es esmu dzimis, vai ne? Kāpēc gan lai es dzīvotu, ja es nepiekrītu?"
„Ar to vēl nepietiek."
„Es negribu," Enders teica, „bet es došos."
Grafs pamāja.
„Tu vēl vari pārdomāt. Kamēr tu vēl neesi iesēdies manā mašīnā, tu vari pārdomāt. Pēc tam tu pilnība nonāksi Starptautiskās Flotes rīcībā. Tu saproti?"
Enders pamāja.
„Labi. Pavēstīsim to pārējiem.
Māte raudāja. Tēvs cieši apskāva Enderu. Pīters paspieda viņa roku un teica:
„Tu, laimīgais muļķa smerdeli!"
Valentīna viņu noskūpstīja, un Enderam uz vaiga palika viņas asaras.
Ko kravāt, nebija. Nedrīkstēja ņem līdzi nekādas personiskas lietas.
„Skola nodrošina visu nepieciešamo. Runājot par rotaļlietām.. . Tur ir tikai viena spēle."
„Uz redzēšanos!" Enders atvadījās no visas ģimenes. Viņš satvēra pulkveža Grafa roku un kopā ar viņu izgāja pa durvīm.
,.Nogalini dažus insektus manā vietā!" kliedza Pīters.
„Es mīlu tevi, Endrū!" sauca māte.
„Mēs tev rakstīsim!" teica tēvs.
Un, kāpjot gaitenī stāvošajā mašīnā, viņš dzirdēja Valentīnu kliedzam.
„Atgriezies! Es tevi vienmēr mīlēšu!"
4. Lidojums
,.Strādājot ar Enderu, mums uzmanīgi jāietur līdzsvars. Viņš jāizolē, lai kļūtu radošs, — citādi piemērosies sistēmai un mēs viņu pazaudēsim. Vienlaikus mums jābūt drošiem, ka viņš saglabā spēcīgas komandiera dotības."
„)a viņš dabūs pakāpi, viņam vienkārši nāksies vadīt citus kaujā."
„Tas nav tik vienkārši. Meizers Rekhems spēja tikt galā ar savu floti un uzvarēt. Kad sāksies šis karš, darba būs par daudz pat ģēnijam. Par daudz kuģu. Viņam būs jāprot viegli un raiti sadarboties ar apakšniekiem."
«Lieliski. Viņam jābūt ģēnijam un reizē jaukam."
„Jaukam ne. Jauks viņš ļautu insektoldiem uzvarēt."
„Tātad jūs viņu izolēsiet."
«Pārējie no viņa norobežosies, pirms mēs nokļūsim līdz skolai."
«Nešaubos. Es jūs gaidīšu. Es redzēju ierakstos, ko viņš izdarīja ar to Stilsonu. Jūs mums nevedāt nekādu memmesdēliņu."
„Jūs kļūdāties. Viņš ir pat jaukāks, nekā liekas. Bet neuztraucieties. Ar to mēs ātri tiksim galā."
«Dažbrīd man šķiet, ka jums tiešām sagādā baudu salauzt šos mazos ģēnijus."
«Tā savā ziņā ir māksla, un es to labi pārvaldu. Ļoti labi. Baudu? Var jau būt. Kad viņi tiek salīmēti atkal kopā, un tas viņus dara labākus."
«Jūs esat briesmonis."
«Paldies. Tas nozīmē paaugstinājumu?"
«Tikai medaļu. Budžets nav neizsmeļams."
Bezsvara stāvoklis varot izraisīt dezorientāciju, īpaši bērniem, kuru virziena izjūta vēl nav īsti nostiprinājusies. Bet Enders bija dezorientēts vēl pirms Zemes gravitācijas lauka atstāšanas. Pat vēl pirms kuģa pacelšanās.
Šajā lidojumā bija vēl deviņpadsmit citu zēnu. Viņi izkāpa no autobusa un devās uz liftu. Visi runāja un jokojās, un lielījās, un smējās. Enders klusēja. Viņš ievēroja, kā Grafs un citi virsnieki viņus vēro. Analizē. Jebkas, ko mēs darām, kaut ko nozīmē, Enders nosprieda. Viņi smejas. Es ne.
Viņš apsvēra iespēju pamēģināt līdzināties pārējiem zēniem. Bet viņš nespēja izdomāt nevienu joku, un pārējo joki nelikās smieklīgi. Viņš nespēja smieties. Viņam bija bail, un bailes viņu darīja nopietnu.
Viņš bija ietērpts vienlaidu formas tērpā; bija jocīgi nejust ap vidukli jostu. Tādā tērpā viņš jutās vienlaikus gan kā maisā, gan kails. Visapkārt bija televīzijas kameras, gluži kā nez kādi dzīvnieki, kas satupuši uz cilvēku pleciem. Cilvēki kustējās lēnām, lavījās kā kaķi, lai kameru kustības būtu plūdenas. Enders pieķēra sevi kustamies tieši tāpat.
Viņš iztēlojās sevi televīzijā. Intervija. Diktors jautā, kā jūs jūtaties, mister Vigin? Vispār — diezgan labi, tikai esmu izsalcis. Izsalcis? O, jā. Pirms lidojuma divdesmit stundas nedrīkst ēst. Cik interesanti! Es to nezināju! Patiesībā mēs visi esam izsalkuši. Un visu intervijas laiku Enders un puisis no televīzijas gorīsies operatora priekšā, sperot lielus, lokanus soļus. Puisis no televīzijas ļaus viņam runāt visu zēnu vārdā, lai gan Enders tik tikko spēj runāt pats savā. Beidzot Enderam bija jautri. Citi zēni viņam blakus ari smējās, taču viņiem bija citi iemesli. Viņi domā, ka es smejos par viņu joku, domāja Enders. Taču es smejos par ko daudz jautrāku.