«Izskatās, ka mums nav atlicis pārāk daudz, ko viņam vēl pastāstīt."
„Jūs varat viņu iepazīstināt ar ieroču sistēmām. Tās viņam jāpārzina pietiekami, lai varētu pieņemt gudrus lēmumus."
„Ak, tad mēs tomēr varēsim kaut kā būt noderīgi. Cik jauki. Vienu no pieciem simulatoriem mēs esam rezervējuši tikai viņam vien."
„Kā ar pārējiem?"
„Simulatoriem?"
„Bērniem."
„Jūs esat šeit, lai rūpētos tikai par Enderu Viginu."
„Es vienkārši interesējos. Neaizmirstiet, ka viņi visi ir bijuši mani skolnieki." ».
„Un tagad ir mani. Viņi tiek iesvētīti flotes mistērijās; kuras jums, pulkvedi Graf, kā jau kareivim, nav pazīstamas."
„Tas atgādina garīdzniecību."
„Un Dievu. Un reliģiju. Pat tie no mums, kas vienkārši nodod komandas ar anzīblu, ir iepazinuši starpzvaigžņu lidojumu majestātiskumu. Kā redzu, jums šis misticisms nepatīk. Varat būt drošs, ka šī nepatika tikai atklāj jūsu nezināšanu. Drīz arī Enders Vigins zinās, ko zinu es; viņš dejos liego gara deju starp zvaigznēm, un diženums, kas slēpjas viņā, uzplauks, uzziedēs, pilnībā atklāsies Visumam. Jums, pulkvedi Graf, ir akmens dvēsele, bet es varu dziedāt akmenim tikpat viegli, cik citam dziedātājam. Jūs varat doties uz savu istabu un iekārtoties."
„Man nav ko iekārtoties — man ir tikai drēbes, kas man ir mugurā."
„Jums nepieder nekas?"
„Mana alga glabājas kontā uz Zemes. Man tā nekad nav bijusi vajadzīga. Vienīgi pērkot civilistu apģērbu atvaļinājuma laikā."
„Neesat materiālists. Un tomēr tik nepatīkami resns. Rijīgs askēts? Kāda pretruna."
«Saspringtās situācijās es ēdu. Turpretī jūs saspringtās situācijās lejat pilnīgas muļķības."
„Man jūs patīkat, pulkvedi Graf. Es domāju, mēs sadzīvosim labi."
„Tas mani pārāk neuztrauc, admirāli Čamradžnagar. Es esmu šeit tikai Endera dēļ. Un neviens no mums nav ieradies šeit jūsu dēļ."
Enders ienīda Erosu jau kopš brīža, kad bija izkāpis no kuģa. Jau uz Zemes ar tās līdzenajām grīdām viņš jutās neērti, bet Eross vispār bija bezcerīgs gadījums. Tas bija aptuveni vārpstiņas formas klints gabals, šaurākajā vietā tikai sešus ar pusi kilometrus biezs. Tā kā visa asteroīda virsma bija ierīkota Saules gaismas uztveršanai un pārvēršanai enerģijā, visi mitinājās nelielās istabās, kas bija savienotas ar tuneļiem, kuri krustām šķērsām stiepās asteroīda iekšpusē. Slēgtas telpas Enderam bija pierasta lieta, taču viņu traucēja tas, ka grīda tuneļos vienmēr liecas uz leju. Jau no paša sākuma Enderu, kad viņš staigāja pa tuneļiem, īpaši tiem, kas apjoza visu Erosu, vienmēr pārņēma reibonis. Tas, ka gravitācija te bija tikai puse no Zemes gravitācijas, nepalīdzēja: sajūta, ka viņš tūliņ, tūliņ kritis, bija nepārvarama.
Arī telpu proporcijas bija nomācošas: griesti, salīdzinot ar istabu platumu, bija pārāk zemi, savukārt tuneļi likās par šauru. Tā nebija mājīga vieta.
Bet visnepaciešamākais bija cilvēku daudzums. Zemes pilsētu izmērus Enders diez cik labi neatcerējās. Optimāls cilvēku skaits, viņaprāt, bija Kaujas skolā, kur viņš pēc izskata pazina ikvienu, kas tur dzīvoja. Bet šajā klints bluķī dzīvoja desmit tūkstoši cilvēku. Lai gan ļoti daudz vietas bija atvēlēts dzīvības uzturēšanas un citām iekārtām, dzīvot saspiesti nenācās. Taču Enderu traucēja tas, ka viņš pastāvīgi atradās nepazīstamu cilvēku ielenkumā.
Viņam netika dota iespēja iepazīties. Viņš bieži redzēja citus Komandieru skolas audzēkņus, taču, tā kā viņš nevienu nodarbību neapmeklēja regulāri, tuvāk viņš tos neiepazina. Laiku pa laikam viņš aizgāja uz kādu lekciju, bet pārsvarā viņu apmācīja atsevišķi viens skolotājs pēc otra, šad tad viņam palīdzēja kāds cits audzēknis, kuru viņš otrreiz nesatika vairs nekad. Maltītes viņš ieturēja kopā ar pulkvedi Grafu. Atslodzei viņam kalpoja sporta zālē, taču reti kad viņš kādu tur redzēja kaut divreiz.
Viņš saprata, ka atkal tiek izolēts, šoreiz nevis liekot citiem audzēkņiem viņu ienīst, bet gan neļaujot viņiem iedraudzēties. Viņš gan tik un tā nevarētu īpaši sadraudzēties ar kādu — visi audzēkņi, izņemot Enderu, sen jau bija pusaudži.
Tāpēc Enders iegrima mācībās, un tās viņam veicās ātri un labi. Astronavigāciju un militāro vēsturi viņš aprija vienā acumirklī; abstraktā matemātika bija grūtāka, bet, saskaroties ar uzdevumiem par laiku un telpu, viņš atklāja, ka drošāk ir uzticēties intuīcijai, nevis paša aprēķiniem: viņš bieži vien jau uzreiz zināja atrisinājumu, ko pierādīt spēja, minūtēm vai stundām manipulējot ar skaitļiem.
Izpriecai noderēja simulators — pati pilnīgākā videospēle, ko viņš jebkad bija redzējis. Soli pa solim skolotāji un audzēkņi iemācīja viņam ar to apieties. Vispirms, nepārzinot apbrīnojamās spēles iespējas, viņš spēlēja tikai taktikas līmenī, vadot vienu vienīgu iznīcinātāju, meklējot un iznīcinot pretinieku. Datora kontrolētais pretinieks bija viltīgs un spēcīgs: tiklīdz Enders izdomāja un izmantoja kādu jaunu taktisku paņēmienu, pēc brīža dators to vērsa pret viņu pašu.
Spēle risinājās telpiskā hologrāfiskā ekrānā, un viņa iznīcinātāju atainoja sīks gaismas punkts. Pretinieks bija redzams kā citas krāsas gaismas punkts, un viņi dejoja un virpuļoja, un manevrēja kubā, kura malas bija kādus desmit metrus garas. Vadības iespējas bija iespaidīgas. Viņš varēja pagriezt attēlu jebkurā virzienā un vērot to no jebkura leņķa, kā arī pārvietot kuba centru, lai pietuvinātu vai attālinātu cīņas vietu.
Pamazām, viņam aizvien prasmīgāk kontrolējot iznīcinātāja ātrumu, kustības virzienu, orientāciju un ieročus, spēle kļuva sarežģītāka. Varēja trāpīties divi pretinieka kuģi uzreiz, varēja gadīties dažādi šķēršļi, kosmiskie atkritumi; viņam nācās rūpēties par degvielu un munīciju, dators sāka noteikt viņam konkrētus uzdevumus, un tāpēc, lai uzvarētu, viņam bija jāiemācās nenovirzīties no mērķa un paveikt uzdoto.
Kad viņš bija sasniedzis pilnību spēlē ar vienu iznīcinātāju, viņam tika atļauts vadīt četru iznīcinātāju-vienību. Viņš komandēja četrus simulētus pilotus, un tā vietā, lai tikai pildītu datora instrukcijas, taktiku viņš varēja noteikt pats: viņš izlēma, kurš no mērķiem ir vērtīgākais, un deva attiecīgas pavēles savai vienībai. Jebkurā laikā viņš uz īsu brīdi varēja pats uzņemties kāda iznīcinātāja vadību, un sākumā viņš to darīja bieži, taču tādā veidā ātri vien tika iznīcināti pārējie viņa vienības kuģi. Spēlei kļūstot aizvien grūtākai un grūtākai, viņam aizvien vairāk laika nācās veltīt visas vienības vadīšanai. Un tā viņš uzvarēja aizvien biežāk un biežāk.
Pavadījis Komandieru skolā gadu, viņš bija apguvis visus piecpadsmit simulatora līmeņus — sākot ar atsevišķa iznicinātāja vadīšanu un beidzot ar veselas flotes komandēšanu. Viņš jau sen bija sapratis, ka simulators Komandieru skolā nozīmēja to pašu, ko kaujas telpa Kaujas skolā. Stundām bija sava nozīme, taču īsto apmācību sniedza spēle. Laiku pa laikam viņu spēlējam ieradās vērot citi. Viņi nekad nerunāja — neviens vispār nekad nerunāja, ja vien nebija Enderam jāiemāca kas īpašs. Skatītāji klusi stāvēja un vēroja, kā viņš tiek galā ar sarežģītu simulāciju, un, kad viņš bija pabeidzis spēli, viņi devās prom. Viņš gribēja pajautāt: ko gan jūs darāt? Vērtējat mani? Pētāt, vai man var uzticēt floti? Tikai atcerieties, ka es to neesmu prasījis.
Enders atklāja, ka daudz kas, ko viņš bija iemācījies Kaujas skolā, noderēja, ari darbojoties ar simulatoru. Viņš vienmēr reizi dažās minūtēs pagrieza attēlu citā virzienā, lai nepierastu pie orientēšanās pēc augšas un apakšas, kā arī pastāvīgi vēroja savu pozīciju no pretinieka skatpunkta. Kontrolēt kauju, beidzot nepalaižot garām neko neievērotu, bija patiešām lieliski.