Tajā pašā laikā vadības iespējās nācās ari vilties: datora kontrolētie iznicinātāji bija vien tik spēcīgi, cik noteica pats dators. Viņi nekad neuzņēmās iniciatīvu. Viņiem trūka saprāta. Viņš sāka ilgoties pēc saviem vadu komandieriem, lai varētu tiem uzticēt savas vienības un viņam nebūtu tās vienmēr jāuzrauga pašam.
Pirmā gada beigās viņš uzvarēja ikvienā kaujā un spēlēja tā, it kā simulators būtu viņa ķermeņa daļa. Kādu dienu, pusdienojot kopā ar Grafu, viņš pajautāja:
„Vai tas ir viss, uz ko simulators ir spējīgs?"
„Kas ir viss?"
„Kā tas tagad spēlē. Tas ir viegli, un kādu laiku spēle nav kļuvusi grūtāka."
„Ak tā."
Grafs likās vienaldzīgs. Bet Grafs vienmēr likās vienaldzīgs. Līdz ar nākamo dienu viss mainījās. Grafs bija prom, un viņa vietā Enderam tika piešķirts jauns kompanjons.
Kad Enders no rīta pamodās, viņš jau bija klāt. Tas bija vecs vīrs, kas, sakrustojis kājas, sēdēja uz grīdas. Enders lūkojās uz viņu, gaidīdams, kad viņš sāks runāt. Viņš klusēja. Enders piecēlās, nomazgājās, apģērbās, ļaujot vīram klusēt, cik vien vēlas. Viņš jau sen bija sapratis, ka tad, kad notiek kaut kas neparasts, kad risinās kāda cita plāns, viņš var uzzināt vairāk gaidot, nevis jautājot. Pieaugušie gandrīz vienmēr zaudēja pacietību ātrāk nekā Enders.
Kad Enders bija gatavs doties un piegāja pie durvīm, lai izietu no istabas, vīrs joprojām klusēja. Durvis atvērt nevarēja. Enders uzlūkoja uz grīdas sēdošo vīru. Viņš izskatījās aptuveni sešdesmit gadus vecs — pilnīgi noteikti pats vecākais cilvēks, ko Enders uz Erosa bija redzējis. Viņa vaigus klāja kādu dienu veci sirmas bārdas rugāji — tikai nedaudz tumšāki par īsi nogrieztajiem matiem. Seja likās viegli iekritusi, un acis iejoza krunciņas. Skatiens likās pavisam apātisks.
Enders pagriezās pret durvīm un vēlreiz pamēģināja tās atvērt.
„Labi," viņš padevies teica. „Kāpēc durvis ir aizslēgtas?"
Vecā vīra skatiens joprojām bija tukšs.
Tātad tā ir spēle, Enders nodomāja. Labi, ja viņi gribēs, lai es eju uz nodarbībām, durvis viņi atslēgs. Ja ne, tad ne. Man vienalga.
Enders necieta spēles, kur noteikumi varēja būt jebkādi un mērķis viņam nebija zināms. Tātad viņš nespēlēs. Un nedusmosies. Atspiedies pret durvīm, viņš izpildīja kādu atslābinošu vingrinājumu, un drīz jutās nomierinājies. Vecais vīrs turpināja viņu bezkaislīgi vērot.
Likās, ka tas velkas stundām. Enders klusēja, vecais vīrs likās mēms. Dažbrīd Enders domāja, vai "tikai tas nav kāds ārprātīgais, kas izbēdzis no slimnīcas uz Erosa un tagad iegrimis savās vājprāta fantāzijās te, Endera istabā. Bet, jo ilgāk tas vilkās, jo ilgāk neviens nenāca un nemeklēja viņu, jo kļuva skaidrāks, ka tas tiek darīts ar nodomu — lai apmulsinātu viņu. Enders nevēlējās tik viegli padoties vecajam vīram. Lai kaut kā nosistu laiku, viņš sāka pildīt dažādus vingrinājumus. Dažus nebija iespējams veikt bez īpašiem trenažieriem, bet citi, it īpaši ar pašaizsardzību saistītie, bija veicami bez jebkādām papildu ierīcēm.
Vingrinājumu laikā viņš pārvietojās pa visu istabu. Viņš praktizēja izklupienus un spērienus. Kāda kustība pietuvināja viņu vecajam vīram — ne pirmo reizi, bet šoreiz vecais strauji izstiepa roku un saķēra Endera kreiso kāju spēriena vidū. Enders zaudēja līdzsvaru un smagi nokrita uz grīdas.
Saniknots viņš acumirklī pielēca kājās. Vecais vīrs joprojām mierīgi sēdēja — sakrustojis kājas, lēni elpodams, it kā pat nebūtu pakustējies. Enders stāvēja cīņas pozā, bet vecā vīra nekustīgums neļāva Enderam uzbrukt. Ko gan iesākt — noraut vecajam vīram galvu, vai? Un tad skaidrot Grafam: ak, vecais man iesita, un man vajadzēja atriebties.
Viņš atsāka vingrinājumus, vecais vīrs turpināja viņu vērot.
Beidzot, noguris un dusmīgs par izniekoto dienu, ieslodzīts paša istabā, Enders devās atpakaļ uz gultu pēc sava datora. Tiklīdz viņš bija noliecies, lai to paņemtu, starp viņa augšstilbiem ietriecās roka un otra saķēra viņu aiz matiem. Acumirklī viņš tika apgriezts otrādi. Viņa seju un plecus vecais vīrs ar celi bija iespiedis grīdā, viņa mugura bija saliekta mokošās sāpēs, bet kājas — stingri satvertas ar roku. Enders bija bezpalīdzīgs — viņš nevarēja izmantot rokas, un viņš nevarēja atbrīvot muguru tā, lai varētu izmantot kājas. Vecajam vīram nebija vajadzīgas pat divas sekundes, lai pilnībā pieveiktu Enderu Viginu.
„Labi," Enders izdvesa. „Tu uzvarēji."
Vecais vīrs vēl sāpīgāk piespieda ar celi.
„Kopš kura laika," vīrs klusā, griezīgā balsī jautāja, „tev jāpaziņo ienaidniekam, ka viņš ir uzvarējis?"
Enders klusēja.
„Vienreiz es tevi pārsteidzu, Ender Vigin. Kāpēc tu mani nekavējoties uzreiz neiznīcināji? Tikai tāpēc, ka es izskatījos tik miermīlīgs? Tu pagriezies pret mani ar muguru. Muļķis. Tu neko neesi iemācījies. Tev nekad nav bijis īsta skolotāja."
Enders bija sadusmots un nemaz nemēģināja dusmas apvaldīt vai slēpt.
„Man ir bijis pārāk daudz skolotāju, kā gan es varēju zināt, ka jūs patiesībā esat…"
«Ienaidnieks, Ender Vigin," vecais virs čukstēja. „Es esmu tavs pretinieks, pirmais, kas ir gudrāks par tevi. Tikai pretinieks ir īstens skolotājs. Neviens cits, tikai pretinieks tev var pasacīt, ko viņš grasās darīt. Neviens cits, tikai pretinieks spēs apmācīt tevi iznicināt un uzvarēt. Tikai pretinieks atklāj tev tavas vājās vietas. Tikai pretinieks tev atklās, kur viņš ir stiprs. Un spēlē ir tikai viens noteikums: dari viņam visu, ko spēj, un neļauj viņam vērsties pret tevi. No šī brīža tavs pretinieks esmu es. No šī brīža es esmu tavs skolatājs."
Tad vecais virs palaida vaļā Endera kājas. Tā kā viņš joprojām turēja Endera galvu piespiestu pie grīdas, zēns nevarēja izmantot rokas, lai noturētu līdzsvaru, un viņa kājas neciešami sāpīgi un ar skaļu troksni atsitās pret grīdu. Tad vecais vīrs ļāva Enderam piecelties.
Klusi ievaidējies no sāpēm, Enders lēnām savilka kopā kājas. Uz bridi, lai atgūtos, viņš nostājās četrrāpus. Tad viņš zibenīgi izstiepa roku, mēģinādams aizsniegt pretinieku. Vecais vīrs strauji atlēca atpakaļ, un Endera roka saķēra tikai gaisu, bet skolotāja kāja jau triecās pret Endera zodu.
Bet Endera zoda tur vairs nebija. Nometies uz muguras, viņš apgriezās otrādi, un brīdī, kad skolotājs spēriena dēļ bija zaudējis līdzsvaru, Enders iespēra pa vecā vira otru kāju. Viņš krita — bet pietiekami tuvu, lai iespertu Enderam pa seju. Enders nekādi nespēja pagūt saķert skolotāja rokas vai kājas, un pret viņa muguru un rokām nemitīgi triecās sitieni. Enders bija par mazu — viņš nevarēja aizsniegt vecā vīra ķermeni. Beidzot viņam izdevās pavilkties tālāk un aizrāpot līdz durvīm.
Vecais vīrs jau atkal sēdēja, sakrustojis kājas, bet no apātijas vairs nebija ne miņas. Viņš smaidīja.
„Šoreiz jau labāk, zēniņ. Bet lēni. Ar floti gan tev būs jāprot rīkoties ātrāk nekā ar savu ķermeni, citādi, kamēr tu būsi komandieris, neviens nevarēs justies drošs. Mācība skaidra?"
Enders lēni pamāja ar galvu. Viņam sāpēja visas malas.
„Labi," teica vecais virs. „Tad šādas cīņas mums vairs nebūs vajadzīgas. Iztiksim ar simulatoru. Tagad tavas cīņas programmēšu es, ne dators. Es gādāšu par tava pretinieka stratēģiju, un tev būs jāiemācās ātri saprast, kas pretiniekam padomā. Atceries, zēniņ. Kopš šī brīža pretinieks ir daudz gudrāks par tevi. Kopš šī brīža pretinieks ir stiprāks par tevi. Kopš šī brīža tu vienmēr vari zaudēt."