Enders vēroja, kā viņa eskadriļas manevrē, vienlaicīgi reaģējot katra uz savu situāciju — Endera virsvadībā, bet riskējot, improvizējot, veicot dažādas māņu kustības, rīkojoties patstāvīgi, kā nekad nebija rīkojusies neviena insektoīdu flote.
„Insektoīdu kolektīvais saprāts ir ļoti spēcīgs, bet tas nespēj koncentrēties uz daudzām lietām vienlaikus. Toties katras tavas eskadriļas priekšgalā ir asu prātu apveltīts komandieris, un visus viņus kopā vada izcils komandieris. Tātad, kā redzi, tev ir vairākas priekšrocības. Tava nelaime — viņiem vienmēr būs skaitliskais pārsvars, vienmēr, un ar katru kauju pretinieks pazīs tevi aizvien labāk, sapratīs, kā iespējams pret tevi cīnīties, un šīs zināšanas nekavējoties liks lietā."
Enders gaidīja viņa secinājumu.
„Tātad, Ender, tagad mēs sāksim tevi apmācīt. Mēs esam izveidojuši jaunas programmas: dators modelēs situācijas, kādās mēs varētu nonākt, saduroties ar pretinieku. Mēs izmantojam manevru shēmas, kādas novērojām Otrajā invāzijā. Bet tā vietā, lai truli atkārtotu šīs shēmas, pretinieka rīcību vadīšu es. No sākuma tev nāksies sastapties ar vienkāršām situācijām, kur tev jāgūst vieglas uzvaras. Mācies no tām, jo es aizvien būšu soli tev priekšā, es veidošu aizvien sarežģītākas un viltīgākas situācijas, lai katra nākamā uzvara tev padotos grūtāka un grūtāka, lai tu ātrāk sasniegtu savu spēju robežas."
„Un nepārkāptu tām pāri?"
„Nav laika. Tev jāmācās, cik vien ātri iespējams. Kamēr es biju tajā ceļojumā ar zvaigžņu kuģi, lai tikai būtu dzīvs, kad uzrodies tu, nomira mana sieva un mani bērni, un, kad es atgriezos, mani mazbērni bija jau sasnieguši manu vecumu. Man nebija nekā, ko viņiem sacīt. Es esmu atrauts no cilvēkiem, kurus es mīlēju, no visa, ko pazinu, es dzīvoju šajās katakombās un esmu spiests izniekot laiku, mācot vienu skolnieku pēc otra, un katrs no viņiem ir tik daudzsološs, katrs — galu galā — neveiksmīgs vārgulis. Es mācu, mācu, bet neviens nemācās. Arī tu esi ļoti daudzsološs, tāpat kā daudzi
pirms tevis, bet ari tevī var uzdīgt neveiksmes asni. Mans darbs ir tos atrast, iznīcināt tevi, ja vien tas ir manos spēkos, un tici man, Ender, ja tevi vien ir iespējams iznīcināt, es to izdarīšu."
„Tātad es neesmu pirmais."
„Nē, protams, ne. Bet tu esi pēdējais. Ja nemācīsies tu, laika atrast kādu citu mums nebūs. Tāpēc es ceru uz tevi, jo tikai uz tevi vairs var cerēt."
„Kā ar pārējiem? Maniem eskadriļu komandieriem?"
„Kurš no viņiem spēj stāties tavā vietā?"
„ Alajs."
„Ja godīgi?"
Enderam nebija ko atbildēt.
„Es neesmu laimīgs cilvēks, Ender. Cilvēce neprasa mums būt laimīgiem. Tā tikai prasa izcili kalpot. Vispirms izdzīvošana, tad — laime. Es ceru, Ender, ka apmācību laikā tu neapgrūtināsi mani, sūdzoties par garlaicību. Brīvajā laikā izpriecājies, cik vien vari, bet darbam un mācībām jābūt pirmajā vietā, uzvara ir viss — bez tās nebūs vairs nekā. Kad mana sieva uzcelsies no mirušajiem, Ender, tu varēsi sūdzēties par to, ko šī izglītošanās tev maksājusi."
„Es nemēģinu ne no kā izvairīties."
„Tu mēģināsi, Ender. Jo es, ja vien spēšu, saberzīšu tevi miltos. Es vērsīšu pret tevi visu, ko vien spēšu iedomāties, un žēlastības nebūs, jo, kad tu stāsies pretī insektoīdiem, viņi izdomās ko tādu, ko es nemaz nevaru iedomāties, un just līdzi cilvēkiem viņi vienkārši nespēj."
„Jūs nepārspēsiet mani, Meizer."
„Kāpēc gan ne?"
„Jo es esmu stiprāks par jums."
Meizers pasmaidīja.
„Nu, to mēs vēl redzēsim, Ender."
Kad Meizers viņu pamodināja, vēl pat nebija rīts, pulkstenis rādīja 3.40, un gaitenī, sekojot Meizeram, Enders jutās kā apreibis.
„Kas agri iet gulēt un agri lec augšā," Meizers deklamēja, „tas pusakls mostas un prātiņā vājš."
Endera sapni viņu bija uzšķērduši un pētījuši insektoīdi. Tikai uzšķēržot nevis viņa ķermeni, bet gan atmiņas. Viņi attēloja tās kā hologrammas un mēģināja izprast. Sapnis bija ļoti savāds, un, ejot caur gaiteni uz simulatora telpu, Enders nespēja to aizmirst. Insektoīdi viņu mocīja miegā, Meizers neliks mierā nomodā. Laika atpūtai nebija. Enders piespieda sevi pamosties. Acīmredzot Meizers Endera samalšanu miltos bija domājis nopietni: likt viņam spēlēt, kad viņš ir noguris un samiegojies, bija tik lēts un vienkārša triks, ka Enderam jau vajadzēja ar ko tādu rēķināties. Nu labi, šodien tasviņam neizdosies.
Viņš apsēdās pie simulatora un atklāja, ka eskadriļas viņu jau gaida. Pretinieka vēl nebija, tāpēc viņš sadalīja floti divās armijās un sāka mācību kauju, kurā pats komandēja abas puses, lai pārraudzītu katru komandieri. Sākumā viņi bija lēnīgi, bet drīz vien kļuva sparīgāki un veiklāki.
Pēkšņi kaujaslauks kļuva tukšs, kuģi izzuda un acumirkli viss pārmainījās. Pie tuvākās malas viņi ieraudzīja trīs gaismas iezīmētas cilvēku flotes kuģu kontūras. Katram divpadsmit iznicinātāju. Pretinieks, acīmredzot jau informēts par cilvēku klātbūtni, bija izveidojis sfēru ar vienu kuģi pašā centrā. Enders nebija viegli apmuļķojams — tas nevarēja būt karalienes kuģis. Insektoīdiem bija divreiz vairāk iznicinātāju nekā Enderam, taču viņi bija sagrupējušies pārāk cieši kopā — Dr. Ierīce varēs nodarīt daudz lielākus postījumus, nekā pretinieks gaidīja.
Enders izvēlējās vienu kuģi, lika tam attēlā mirgot un ierunājās mikrofonā:
„Alaj, tas ir tavējais, piešķir Petrai un Vladam iznīcinātājus pēc savas izvēles."
Tad viņš sadalīja pārējos kuģus un iznīcinātājus un no katra kuģa vienu iznīcinātāju rezervēja BInam.
«Aizslīdi gar sienu zem viņiem, Bīn, ja vien viņi nesāk tevi vajāt — ja tā, tad atgriezies drošībā pie rezerves spēkiem. Citādi — novietojies tā, lai varu tevi ātri izsaukt. Alaj, sūti savus spēkus ciešā vienībā pret viņu sfēru. Nešauj, pirms es neesmu licis. Tas ir tikai manevrs."
„Tas būs viegli, Ender," Alajs teica.
«Viegli, bet kāpēc gan neuzmanīties? Es gribu uzvarēt, nezaudējot nevienu kuģi."
Enders sadalīja rezerves divās daļās, kas noteiktā attālumā sekoja Alajam; Bīns vairs nebija redzams, bet Enders laiku pa laikam pārslēdzās uz Bīna perspektīvu, lai zinātu, kur viņš atrodas.
Alajs bija iesācis bīstamu spēli ar pretinieku. Viņa bultas formā sagrupētie spēki nemitīgi zondēja pretinieku izveidoto sfēru. Tiklīdz viņš tai pietuvojās, insektoīdu kuģi atkāpās, gluži kā vilinādami viņu pie centrā esošā kuģa. Alajs ātri aizslīdēja sāņus; insektoīdu kuģi nepārtraukti sekoja viņa manevriem, atkāpdamies, kad viņš bija tuvumā, un atgriezdamies sfēriskajā izkārtojumā, kad viņš bija attālāk.
Māņu kustība, atkāpšanās, straujš lēciens uz citu sfēras punktu, atkal atkāpšanās, atkal māņu kustība — un tad Enders pavēlēja:
«Dodies iekšā, Alaj!"
Kuģiem sākot uzbrukumu, Alajs piezīmēja:
„Tu taču zini, ka viņi vienkārši izlaidīs mani cauri, ielenks un aprīs dzīvu."
„Tikai ignorē to kuģi centrā."
„Kā teiksiet, šef."
Sfēra, protams, sāka sarauties. Enders izsauca rezerves spēkus, un pretinieka kuģi sagrupējās tajā sfēras pusē, kur rezerves spēki atradās vistuvāk.
„Uzbrūc tur, kur viņi sablīvējušies visvairāk!" Enders pavēlēja.
„Tas būtu pretrunā ar visu četrus tūkstošus gadu seno militāro vēsturi," Alajs, sūtīdams savus iznīcinātājus uz priekšu, teica, „Mums jāuzbrūk tur, kur mums būtu skaitliskais pārsvars."
„Šajā simulācijā viņi acīmredzot nezina, uz ko ir spējīgi mūsu ieroči. Tas nostrādās tikai vienreiz, toties būs iespaidīgi. Uguni!"