Alajs izšāva. Simulators reaģēja brīnišķīgi: laukam izplešoties, žilbinoši uzliesmoja vispirms viens vai divi, tad ducis, tad vairākums pretinieka kuģu.
„Turies tālāk!" Enders brīdināja.
Kuģus, kas atradās sfēras otrā pusē, ķēdes reakcija neaizskāra, taču tos nomedīt un iznīcināt bija pavisam viegli. Bīns parūpējās par tiem, kas mēģināja bēgt uz viņa kontrolēto pusi. Kauja bija beigusies. Uzdevums izrādījās vieglāks nekā lielākā daļa iepriekšējo.
Kad Enders to pateica Meizeram, viņš tikai paraustīja plecus.
„Tā bija īsta uzbrukuma simulācija. Jābūt vienai kaujai, kurā viņi nezina, kas mums pa spēkam. Tagad sāksies īstais darbs. Nekļūsti iedomīgs, drīz es apdraudēšu tevi daudz nopietnāk."
Enders ar eskadriļu komandieriem trenējās desmit stundas dienā — bet ne pēc kārtas: pēcpusdienās viņš ļāva tiem pāris stundu atpūsties. Reizi divās trijās dienās notika Meizera pārraudzītās kauju simulācijas, un, kā jau Meizers bija solījis, tās vairs nekad nebija tik vieglas. Pretinieks ātri atteicās no mēģinājumiem ielenkt Enderu un nekad vairs neizvietoja savus spēkus tik cieši kopā, lai varētu nostrādāt ķēdes reakcija. Katru reizi nācās saskarties ar ko jaunu un grūtāku. Dažkārt Endera rīcībā bija tikai viens kuģis un astoņi iznīcinātāji; reiz pretinieks paslēpās asteroīdu joslā; dažreiz viņi bija izvietojuši lamatas — milzu iekārtas, kas eksplodēja, tiklīdz kāda Endera eskadriļa nokļuva tām pārāk tuvu, un bieži vien daļa kuģu tā tika iznīcināti vai pamatīgi bojāti.
,Tu nevari atļauties zaudējumus!" Meizers pēc kādas kaujas viņam uzkliedza. „īstā kaujā tev vis nebūs iespēju nepārtraukti papildināt floti ar datora pēkšņi uzburtiem iznīcinātājiem! Tu varēsi paļauties tikai uz to, kas tev būs līdzi. Ne uz ko vairāk. Un tagad pamēģini pierast iztikt bez liekiem upuriem."
„Tie nebija lieki upuri," Enders atbildēja. „Es nespēšu uzvarēt, ja, baidoties zaudēt kādu kuģi, nekad neriskēšu."
Meizers pasmaidīja.
„Lieliski, Ender! Beidzot tu esi ko iemācījies. Bet īstā kaujā ko tādu uz tevi izkliegs gan virsnieki, gan — pats briesmīgākais — civilisti. Labi. Ja pretinieks būtu bijis gudrāks, šeit viņš būtu tevi noķēris, un Toma eskadriļa būtu pagalam." . Viņi pārskatīja kaujas ierakstu, lai nākamajā treniņā Enders saviem eskadriļu komandieriem pastāstītu, ko viņam norādījis Meizers, un viņi izdomātu, kā nākamreiz rīkoties labāk.
Jau pirms tam viņiem bija licies, ka ir gatavi, ka spēj darboties saskaņoti kā vienota komanda, bet tagad, saskaroties ar aizvien grūtākiem pārbaudījumiem, viņi cits citam uzticējās vēl vairāk un kaujas kļuva par īstu izpriecu. Viņi atklāja Enderam, ka tie, kas nepiedalās cīņā, nāk uz simulatoru telpām tās vērot. Enders iztēlojās, kā būtu, ja draugi būtu kopā ar viņu — viņi smietos un skaļi sasauktos, dažreiz, nojaušot ko bīstamu, aizturējuši elpu, saspringti klusētu. Dažkārt viņam likās, ka tas tikai traucētu, bet citreiz viņš to vēlējās patiesi no visas sirds. Tik vientuļš viņš nebija juties, pat dienām ilgi guļot ezerā uz plosta. Meizers Rekhems bija viņa sabiedrotais, viņa skolotājs — bet ne draugs.
Taču viņš nevienam nesūdzējās. Meizers bija teicis, ka šeit neviens viņu nežēlos, ka šeit viņa personīgās nelaimes nevienu neinteresē. Un lielākoties tās neko nenozīmēja ari pašam Enderam. Viņš koncentrējās uz spēli, mēģinot no kaujām iemācīties visu, kas vien iespējams, ņemot vērā ari to, ko insektoīdi varētu būt darījuši, ja būtu izrādījušies gudrāki, un kā viņš tad reaģētu. Nomodā vai miegā — viņš dzīvoja tikai izcīnītajās un nākamajās kaujās, un eskadriļu komandierus viņš pārslogoja tik smagi, ka tas jau izraisīja iebildumus.
„Tu esi pārāk maigs pret mums," Alajs kādu dienu teica. „Kāpēc gan tu samierinies ar to, ka mēs neesam nevainojami un izcili katras nodarbības katrā situācijā? Ja tu turpināsi tā mūs lutināt, mēs vēl nodomāsim, ka tev patīkam."
Daži iesmējās. Enders, protams, uztvēra ironiju, un atbildēja ar ilgu klusuma brīdi. Beidzot atkal ierunādamies, Alaja sūdzību viņš neņēma vērā.
„Atkārtojiet manevru," viņš pavēlēja, „un šoreiz bez sevis žēlošanas."
Un viņi, ne reizi nekļūdīdamies, atkārtoja manevru.
Bet, augot viņu uzticībai pret Enderu kā komandieri, Kaujas skolā nostiprinātā draudzība aizvien pavājinājās. Savā starpā viņi sadraudzējās aizvien ciešāk; savā starpā viņi dalījās cits ar cita noslēpumiem. Enders bija viņu skolotājs un komandieris, tātad viņiem tikpat svešs, cik Meizers, un ari tikpat prasīgs.
Un tā viņi kļuva par aizvien labākiem kareivjiem. Un Enderu neviens netraucēja.
Vismaz, kamēr viņš bija nomodā. Katru nakti viņš iemiga, domājot par simulatoru. Bet naktis viņš domāja par ko citu. Viņš bieži atcerējās Milža trūdošo līķi, taču ne jau kā attēlu sava datora ekrānā. Tas bija īsts, vēl vārās nāves smakas ieskauts. Sapņos daudz kas bija mainījies. Mazo ciemu starp Milža ribām nu bija izveidojuši insektoīdi, un tie viņu drūmi sveicināja — kā gladiatori sveicināja Cēzaru, pirms nogalināja viens otru viņam par prieku. Sapni viņš insektoīdus neienīda, un, lai gan zināja, ka tie no viņa paslēpuši karalieni, viņš nemaz nemēģināja to meklēt. No Milža ķermeņa viņš parasti drīz devās prom,Tin, kad nokļuva līdz spēļu laukumam, bērni, mežonīgi un nikni, jau bija tur; viņi līdzinājās bērniem, kurus viņš patiešām pazina. Dažreiz PIters un dažreiz Bonso, dažreiz Stilsons un Bernārs, bet tikpat bieži šie nežēlīgie radījumi bija Alajs un Šens, Dinks un Petra, dažreiz kāds no tiem bija Valentīna, un sapni arī viņu Enders pagrūda zem ūdens un noslīcināja. Valentīna ieķērās viņa rokās, cīnījās pretī, līdz pārstāja kustēties. Enders izvilka viņu no ezera uz plosta, un tur nu viņa gulēja nāves izkropļotu izteiksmi sejā. Viņš iekliedzās un raudāja, atkārtodams atkal un atkal, ka tā bija tikai spēle, spēle, viņš tikai spēlēja…
Tad Meizers Rekhems viņu pamodināja.
„Tu miegā kliedzi," viņš teica.
..Atvainojiet," atbildēja Enders.
„Nekas. Laiks kārtējai kaujai."
Temps pieauga. Tagad ik dienu norisinājās divas kaujas, un nodarbībām Enders atvēlēja pavisam maz laika. Kad pārējie atpūtās, viņš pētīja iepriekšējo spēļu ierakstus, mēģinot atklāt savas vājās vietas un mēģinot uzminēt, kas viņu gaida nākamajās kaujās. Dažreiz viņš bija pilnībā gatavs stāties pretī pretinieka jaunajiem paņēmieniem, dažreiz — ne.
„Es domāju, ka jūs krāpjaties," kādu dienu Enders paziņoja Meizeram.
„Ak tā?"
„Jūs varat novērot manas nodarbības. Redzēt, ar ko es darbojos. Liekas, jūs esat gatavs uz jebko, ko vien es izdomāju."
„Gandrīz viss, ar ko tev nākas saskarties, ir datora simulācijas," Meizers atbildēja. „Dators ir ieprogrammēts reaģēt uz taviem paņēmieniem tikai pēc tam, kad tu tos esi lietojis kaujā."
,J'ad krāpjas dators."
„Tev vajag vairāk miega, Ender."
Bet viņš nevarēja aizmigt. Ar katru nakti viņš aizvien ilgāk un ilgāk gulēja nomodā un miegs kļuva aizvien nemierīgāks. Naktīs viņš bieži pamodās. Viņš nebija drošs, vai mostas, lai vairāk domātu par spēli vai arī aizbēgtu no sapņiem. Likās, ka miegā kāds viņu dzenā pa visnepatīkamākajām atmiņām un liek tās pārdzīvot vēlreiz gluži kā īstenībā. Sapņi bija tik reālistiski, ka dienas sāka aizvien vairāk līdzināties sapņiem. Viņš sāka uztraukties, ka vairs nespēs domāt pietiekami skaidri, ka būs pārāk noguris, lai spēlētu. Vienmēr, spēlei sākoties, tās spriedze viņu uzmundrināja, bet, ja viņa prāta spējas kļūs vājākas, viņš domāja, vai viņš maz to pamanīs?