Un likās, ka tās patiešām pavājinās. Vairs nebija tādas kaujas, kurā viņš nezaudētu vismaz dažus iznīcinātājus. Vairākas reizes pretiniekam izdevās viņu pārspēt viltībā, atklājot aizvien jaunas viņa vājās vietas; citreiz pretiniekam nemitīgās kaujās izdevās novest viņu līdz tādam spēku izsīkumam, ka uzvaru noteica drīzāk veiksme, nevis laba stratēģija. Meizers tad ar nicīgu izteiksmi sejā pārskatīja spēles ierakstu.
„Paskaties," viņš mēdza teikt, „to tev nevajadzēja darīt."
Un Enders turpināja nodarbības ar saviem komandieriem. Viņš mēģināja uzturēt labu kaujas garu, taču reizēm jutās vīlies — viņiem bija savas vājās vietas, viņi dažkārt pieļāva kļūdas.
„Dažreiz mēs kļūdāmies," Petra reiz viņam pačukstēja. Tas bija lūgums pēc palīdzības.
„Un dažreiz ne," Enders viņai atbildēja. Ja kāds viņai palīdzēs, tad nejau viņš. Viņš ir skolotājs, draugus lai viņa meklē starp pārējiem.
Tad pienāca kauja, kas beidzās gandrīz ar katastrofu. Petra bija aizvedusi savus spēkus pārāk tālu, tie tika atklāti, un, kad viņa to aptvēra, Enders bija aizņemts ar ko citu. Vienā mirklī viņa zaudēja visu — izņemot divus kuģus. Enders to pamanīja un pavēlēja viņai pārvietot tos noteiktā virzienā, bet viņa neatbildēja. Kuģi palika stāvam uz vietas, un arī tiem draudēja tūlītēja bojāeja.
Enders uzreiz saprata, ka nodarbinājis viņu pārāk smagi — tā kā viņa bija tik izcila, Enders lika viņai piedalīties kaujās daudz biežāk un daudz atbildīgākās pozīcijās nekā gandrīz visiem pārējiem. Bet viņam nebija laika uztraukties par Petru vai arī justies vainīgam par viņai nodarīto. Atlikušos divus iznīcinātājus viņš nodeva Trakā Toma rīcībā un mēģināja kaut kā glābt situāciju. Petrai bija uzticēta izšķiroša pozīcija, un tagad Endera plānotā stratēģija bija kļuvusi bezjēdzīga. Ja pretinieks būtu bijis mazāk steidzīgs un nedaudz veiklāks, izmantojot šo pēkšņi radušos situāciju, Enders būtu zaudējis. Bet Šenam izdevās notvert daļu pretinieku pietiekami ciešā grupā, lai iznīcinātu tos ar vienu ķēdes reakciju. Trakais Toms caur pārrāvumu iesūtīja abus savus iznīcinātājus dziļāk pretinieka pozīcijās, nodarot insektoīdiem pamatīgus postījumus. Lai gan viņa un Šena kuģi beigās tika iznīcināti, Muša Molo tika galā ar pārējiem pretinieka kuģiem, nodrošinādams viņiem uzvaru.
Kad kauja bija beigusies, Enders dzirdēja Petru kliedzam, mēģinot tikt pie mikrofona.
„Pasakiet viņam, ka man žēl, ka es vienkārši biju nogurusi, es nespēju padomāt, tas arī viss, pasakiet Enderam, ka man žēl…"
Vairākus nākamos treniņus viņa izlaida, un atgriezusies viņa vairs nebija ne tik ātra, ne tik drosmīga kā agrāk. Daudzas no īpašībām, kas viņu darīja par labu komandieri, bija zudušas. Tagad Enders viņu varēja izmantot vairs tikai vienkāršiem, stingri kontrolētiem uzdevumiem. Viņa nebija inuļķe. Viņa zināja, kas noticis. Bet viņa zināja arī to, ka Enderam nebija citas iespējas, un pati to viņam arī pateica.
Taču viņa, nebūt ne vājākā no eskadriļu komandieriem, bija salauzta. Tas bija brīdinājums: viņš nedrīkst pārslogot savus komandierus tā, ka viņi to vairs nevar izturēt. Tagad tā vietā, lai izmantotu komandierus, kad vien ievajagas, Enderam bija jārēķinās ar to, cik bieži viņi ir piedalījušies kaujās. Bija jāļauj viņiem atpūsties, un tas nozīmēja, ka dažkārt kaujās bija jāpaļaujas uz komandieriem, kam viņš uzticējās nedaudz mazāk. Samazinot spiedienu uz komandieriem, viņš . palielināja spiedienu pats uz sevi.
Kādu nakti viņš pamodās no sāpēm. Uz spilvena bija asinis, mutē — asiņu garša. Pirksti sāpīgi pulsēja. Viņš saprata, ka miegā kodījis pats savu roku. Asinis vēl turpināja tecēt.
„Meizer!" viņš iesaucās. Rekhems pamodās un nekavējoties izsauca ārstu.
Kad ārsts bija apkopis ievainojumu, Meizers teica:
„Man vienalga, cik tu ēd, Ender, bet ar paškanibālismu no skolas ārā netiksi."
„Es biju aizmidzis," Enders atbildēja. „Un es negribu pamest Komandieru skolu."
„Labi."
„Citi. Tie, kam neizdevās…"
„Par ko tu runā?"
„Pirms manis. Tie jūsu skolnieki, kas netika galā ar treniņiem. Kas ar viņiem notika?"
„Viņi netika galā un viss. Mēs nesodām tos, kuriem neizdodas. Viņiem vienkārši viss ir beidzies."
„Kā Bonso."
„Bonso?"
„Viņu aizsūtīja uz mājām."
„Ne kā Bonso."
„Kā tad? Kas ar viņiem notika? Kad viņi salūza?"
„Kāda tam nozīme, Ender?"
Enders neatbildēja.
„Neviens no viņiem nesalūza šajā punktā, Ender. Ar Petru tu pieļāvi kļūdu. Viņa atgūsies. Bet Petra ir Petra, un tu esi tu."
„Daļa no manis ir viņas — tas, ko viņa no manis izveidoja."
„Tu nesalūzīsi, Ender. Ne tik agri. Tev ir bijuši šādi tādi sarežģījumi, bet tu vienmēr esi uzvarējis. Tu vēl nezini, kādas ir tavu spēju robežas, bet, ja tu tās esi sasniedzis jau tagad, tad tu esi daudz vājāks, nekā es biju domājis."
„Vai viņi mirst?"
„Kas?"'
„Tie, kas salūst."
„Nē, viņi nemirst. Ak, kungs, puisīt, tā taču ir tikai spēle."
„Es domāju, ka Bonso ir miris. Pagājušajā naktī es par viņu sapņoju. Es atcerējos, kā viņš skatījās uz mani, kad es ar galvu ietriecos viņa sejā. Man liekas, ka viņa degunam vajadzēja ietriekties smadzenēs. No acīm viņam tecēja asinis. Man liekas, viņš jau tobrīd bija miris."
„Tas bija tikai sapnis."
„Meizer, es negribu turpināt sapņot par tādām lietam. Man ir bail gulēt. Es visu laiku domāju par ko tādu, ko es nemaz nevēlos atcerēties. Es redzu visu dzīvi gluži kā nofilmētu, it kā kāds gribētu, lai es vēlreiz izjustu visdrausmīgākos brīžus savā dzīvē."
„Mēs tev nevaram piedāvāt nekādas zāles, ja tu cerēji uz to. Man žēl, ka tev rādās slikti sapņi. Turpmāk naktīs gaismu atstāsim ieslēgtu?"
, „Neņirgājieties par mani!" Enders iesaucās. „Man bail, ka es jūku prātā."
Ārsts bija ticis galā ar pārsēju. Meizers ļāva viņam doties prom, un viņš aizgāja.
„Tu patiešām baidies par to?"
Enders padomāja, bet nejutās pārliecināts.
„Sapņos," Enders teica, „es nekad īsti nezinu, vai patiešām esmu es pats."
,.Savādi sapņi ir tāds kā drošības ventilis, Ender. Pašlaik tu pirmo reizi mūžā esi pakļauts nelielam spiedienam. Tavs ķermenis tikai meklē ceļus, kā atgriezties līdzsvarā, tas arī viss. Tu esi liels zēns. Laiks pārstāt baidīties no tumsas."
„Labi," Enders atbildēja. Viņš nolēma nekad vairs nerunāt ar Meizeru par saviem sapņiem.
Pagāja diena pēc dienas, kauja pēc kaujas, līdz rutīna pārvērtās par pašiznīcināšanos. Viņam parādījās sāpes kuņģī. Viņam lika ievērot diētu, bet drīz vien ēstgriba pazuda vispār.
„Ēd!" teica Meizers — un Enders mehāniski iebāza ēdienu mutē. Bet, ja neviens viņam nelika ēst, viņš neēda.
Vēl divi eskadriļu komandieri sabruka tāpat kā Petra, un spiediens uz pārējiem palielinājās. Tagad jau kaujās pretiniekam bija trīskāršs vai četrkāršs pārsvars, un, situācijai kļūstot sarežģītākai, pretinieks bija iemācījies ātrāk atkāpties, un līdz ar to kaujas ievilkās aizvien garākas un garākas. Dažreiz tās ilga pat stundām. Enders sāka nomainīt eskadriļu komandierus jau kaujas laikā, ļaujot nogurušajiem atpūsties un to vietā izsaucot citus, kas vēl bija moži un atpūtušies.
„Zini," Bīns, pārņemot vadību pār Suši atlikušajiem iznīcinātājiem, reiz ieteicās, „šī spēle vairs nemaz nav tik interesanta kā agrāk."