Tad kādu dienu treniņa laikā, kad Enders dresēja savus eskadriļu komandierus, telpa pēkšņi kļuva tumša un viņš pamodās asiņainu seju — bija atsities pret vadības pulti.
Viņu aiznesa līdz gultai, un trīs dienas viņš bija smagi slims. Sapņos viņš redzēja dažādas sejas, bet tās nebija īstas, un viņš to apzinājās. Viņam likās, ka dažreiz viņš redz Valentīnu, dažreiz — Pīteru, dažreiz — draugus no Kaujas skolas un dažreiz
— insektoīdus, kas viņu uzšķērž. Vienreiz viņš gluži kā dzīvu ieraudzīja pulkvedi Grafu — pārliekušos pār viņu, kaut ko klusi čukstam, gluži kā mīlošu tēvu. Bet tad viņš pamodās, un viņam līdzās bija tikai viņa ienaidnieks, Meizers Rekhems.
„Es esmu pamodies," Enders teica.
„Es redzu," Meizers atbildēja. «Pietiks gulēt. Tev šodien kauja."
Un Enders piecēlās, cīnījās, uzvarēja. Bet otras kaujas todien nebija, un viņam atļāva iet gulēt āgrāk. Rokas viņam trīcēja, it kā viņš būtu pārsalis.
Tonakt viņam likās, ka sajūt kādu maigi pieskārāmies. Līdzjūtīgi un liegi. Viņš sapņoja, ka dzird sarunu.
„Jūs neesat bijis diez ko labs pret viņu."
„Tas nebija mans uzdevums."
„Cik ilgi viņš izturēs? Viņš lūst."
«Pietiekami. Mēs jau esam gandrīz galā."
„Tik ātri?"
„Pāris dienas, un viņš to būs paveicis."
„Kas ar viņu būs, ja viņš jau tagad ir šādā stāvoklī?"
„Viss būs kārtībā. Pat šodien viņš cīnījās labāk nekā jebkad."
Sapnī balsis atgādināja pulkvedi Grafu un Meizeru Rekhemu. Bet tādi jau sapņi ir: tajos var notikt visneticamākās lietas. Viņam likās, ka dzird vienu no balsīm sakām:
„Es nevaru to izturēt, paskaties, kas ar viņu notiek."
Un otra balss atbildēja:
„Zinu. Es arī viņu mīlu."
Un tad tēli pārvērtās par Valentīnu un Alaju, un viņi apglabāja Enderu; virs viņa kapa izauga kalns, viņš izžuva, un viņā iemitinājās insektoīdi — nu viņš līdzinājās Milzim.
Viss — tikai sapņi. Ja kāds viņu mīlēja vai juta viņam līdzi
— tad tikai sapnī.
Viņš pamodās, atkal cīnījās un atkal uzvarēja. Tad viņš atkal devās gulēt un atkal sapņoja, un atkal pamodās, un atkal uzvarēja, un atkal gulēja, un starpību starp nomodu un miegu viņš īsti vairs nesaskatīja. Un neuztraucās par to.
Nākamā diena viņam bija pēdējā Komandieru skolā, lai gan viņš pats to vēl nezināja. Kad viņš pamodās, Meizera Rekhema istabā nebija. Viņš nomazgājās, apģērbās un gaidīja, kad ieradīsies Meizers un atslēgs durvis. Viņš nenāca. Enders pamēģināja atvērt durvis pats — tās-bija vaļā.
Vai Meizers šorīt būtu nejauši izlaidis viņu brīvībā?"Neviena, kas viņam liktu ēst, liktu doties uz nodarbībām, liktu gulēt. Brīvība. Tikai nelaime bija tāda, ka viņš nezināja, ko tagad iesākt. Viņš iedomājās, ka varētu apmeklēt savus eskadriļu komandierus, parunāt ar viņiem aci pret aci, bet viņam nebija ne jausmas, kur viņi atrodami. Galu galā viņi varēja būt nezin kur — kaut vai divdesmit kilometru tālumā. Tāpēc, nedaudz paklaiņojis pa gaiteņiem, viņš aizgāja uz ēdnīcu, kur kopā ar dažiem jūras kājniekiem, kas mētājās ar rupjiem, Enderam nesaprotamiem jokiem, paēda brokastis. Tad viņš devās uz simulatora telpu. Būdams brīvs, viņš tomēr nevarēja iedomāties, ko citu varētu darīt, ja ne doties uz kārtējo treniņu.
Meizers viņu jau gaidīja. Enders lēnām iegāja telpā. Viņš jutās noguris un apdullis un ejot nedaudz vilka kājas.
Meizers sarauca pieri.
„Tu esi pamodies, Ender?"
Telpā bija vēl arī citi ļaudis. Ko gan viņi šeit dara? Enders pat nemēģināja to jautāt. Nav vērts, tāpat neviens neatbildēs. Viņš piegāja pie simulatora vadības pults un, gatavs sākt treniņu, apsēdās.
„Ender Vigin," teica Meizers, Jūdzu, pagriezies. Šodienas spēlei nepieciešams neliels komentārs."
Enders pagriezās. Viņš uzmeta skatienu vīriem, kas bija sapulcējušies pie sienas. Lielāko daļu viņš nekad nebija redzējis. Daži pat ģērbušies civilā. Enders ieraudzīja Andersonu un nobrīnījās, ko gan viņš te dara, kas gan viņa prombūtnē pieskata Kaujas skolu. Viņš ieraudzīja Grafu un atcerējās ezeru meža ielokā pie Grīnsboro, un sajuta asu vēlmi doties
mājās. Aizvediet mani mājās, viņš klusi teica Grafam. Manā sapnī jūs teicāt, ka mīlat mani. Aizvediet mani mājās.
Bet Grafs tikai viegli pamāja — sveicinot, neko nesolot, un Andersons likās viņu vispār nepazīstam.
„Lūdzu, klausies uzmanīgi, Ender! Šodien tev pienācis Komandieru skolas gala eksāmens. Šie ļaudis ir klāt, lai novērtētu tavas sekmes. Ja tev ir iebildumi pret viņu klātbūtni, mēs sagatavosim viņiem vērošanai atsevišķu simulatoru."
„Viņi var palikt."
Gala eksāmens. Varbūt pēc šodienas viņš varēs atpūsties.
„Lai objektīvi novērtētu tavas spējas un ne tikai daudzajos treniņos apgūto, kā arī lai pārbaudītu tevi ar ko nepazīstamu, šajā kaujā ieviests jauns elements. Tā notiks planētas tuvumā. Tas ietekmēs pretinieka stratēģiju un liks tev improvizēt. Lūdzu, koncentrējies uz spēli."
Enders paaicināja Meizeru tuvāk un klusi pajautāja:
„Es esmu pirmais skolnieks, kas ticis tik tālu?"
„Ja tu šodien uzvarēsi, Ender, tu būsi pirmais, kas to paveicis. Vairāk es tev teikt nedrīkstu."
„Bet es drīkstu dzirdēt."
„Rīt varēsi ķīvēties, cik vien vēlies. Šodien es tomēr ļoti priecātos, ja tu pilnībā pievērstos pārbaudījumam. Neizšķiedīsim sasniegto velti. Labi, kā tu tiksi galā ar planētu?"
„Kāds jānosūta tai otrpus, citādi tas būs mans aklais punkts."
„Pareizi."
„Un gravitācija ietekmēs degvielas patēriņu — izdevīgāk virzīties lejup, nevis uz augšu."
„Jā."
„Vai Mazais Doktors nostrādātu arī pret planētu?"
Meizers uzmeta Enderam vēsu skatienu.
„Ender, insektoīdi nekad nevienā no invāzijām nav apzināti uzbrukuši civiliedzīvotājiem. Izlem pats, vai būtu gudri izmantot stratēģiju, kas varētu izsaukt līdzīgu atriebības mēģinājumu."
„Vai planēta ir vienīgais jauninājums?"
„Vai tu atceries kādu reizi, kad es esmu tevi pārsteidzis tikai ar vienu pašu jaunumu? Vari būt drošs, Ender, ka šodien es nebūšu pārāk maigs. Es esmu atbildīgs visai flotei, es nedrīkstu ļaut pabeigt skolu otrās šķiras audzēknim. Es likšu lietā visu, kas vien būs manos spēkos, Ender, un es negrasos tevi saudzēt. Paturi prātā visu, ko tu zini par sevi un insektoīdiem, un tev būs gluži labas izredzes tikt ar visu galā."
Meizers izgāja no telpas.
Enders ierunājās mikrofonā:
Jūs esat gatavi?"
«Pilnīgi visi," atbildēja Bīns.,.Šorīt nedaudz kavējies, vai ne?"
Tātad eskadriļu komandieriem nekas nebjja pateikts. Enders parotaļājās ar domu paziņot viņiem, cik nozīmīga viņam ir šī kauja, bet saprata, ka lieki uztraukumi viņiem nekādi nepalīdzēs.
„ Atvainojiet," viņš teica.,,Es aizgulējos."
Viņi iesmējās. Nenoticēja.
Viņi izpildīja dažus manevrus, lai iesildītos gaidāmajai kaujai. Šoreiz, lai atbrīvotu prātu un koncentrētos uz vadību, viņam vajadzēja vairāk laika, bet drīz vien viņš jutās pietiekami ātrs un spēcīgs — gan domās, gan rīcībā. Vai vismaz, viņš teica pats sev, man tā liekas.
Ekrāns kļuva tīrs. Enders gaidīja atklājamies spēles situāciju. Kas gan notiks, ja es nokārtošu šo pārbaudījumu? Vai mani gaida vēl kāda nākamā skola? Vēl viens vai divi gadi apnicīgu mokošu apmācību, vēl gads izolācijas, vēl gads manipulāciju, vēl gads, kurā es nevarētu kontrolēt pats savu dzīvi? Viņš mēģināja atcerēties, cik vecs viņš īsti ir. Vienpadsmit. Pirms cik gadiem viņam apritēja vienpadsmit? Pirms cik dienām? Tas noteikti notika šeit, Komandieru skolā, bet viņš nespēja atcerēties, kad tieši. Varbūt viņš to nemaz nepamanīja. Neviens to nepamanīja, ja nu vienīgi Valentīna.