«Kāpiet augšup pa vienam," viņus pamācīja virsnieks. „Kad nonākat pie krēslu rindām, apsēdieties. Vietu pie logiem nav."
Tas bija joks. Citi zēni iesmējās.
Enders bija viens no pēdējiem — bet ne pats pēdējais. Televīzijas kameras tomēr nebija padevušās. Vai Valentīna redzēs mani iekāpjam kosmoplānā? Viņš domāja, vai nevajadzētu viņai pamāt, pieskriet pie operatora un pajautāt: „Vai es varu atvadīties no Valentīnas?" Viņš nezināja, ka cenzūra to izgrieztu, jo visiem zēniem, kas dodas uz Kaujas skolu, jābūt varoņiem. Viņi nedrīkst pēc kāda ilgoties. Enders nezināja par cenzūru, taču viņš saprata, ka skriešana pie kamerām būtu nevietā.
Viņš pārgāja pāri īsajam tiltiņam, kas veda uz ieeju kuģī. Viņš pamanīja, ka pa labi no viņa siena noklāta ar paklāju, it kā tā būtu grīda. Te sākās dezorientācija. Brīdī, kad viņš iedomājās par sienu kā grīdu, viņam likāsrka viņš staigā pa sienu. Viņš nokļuva blakus vēl kādām kāpnēm un ievēroja, ka virsmu aiz tām arī sedz paklājs. Es rāpjos augšup pa grīdu. Uz priekšu, soli pa solim.
Un tad — lai izklaidētos — viņš iztēlojās, ka rāpjas lejup pa sienu. Par spīti gravitācijai viņam izdevās acumirklī sevi prātā pārliecināt par to, lidz sasniedza tukšu krēslu. Viņš neviļus cieši pieķērās krēsla malām, kaut arī gravitācija viņu stingri turēja sēžam.
Pārējie zēni savos krēslos nedaudz lēkāja, brīžiem iedunkāja vai pagrūda viens otru, klaigāja. Enders uzmanīgi izvilka drošības jostas, izpētīja, kā tās jāsavieno, lai cieši aptvertu viņu ap kājstarpi, vidukli un pleciem. Viņš iztēlojās kuģi, apgriezušos otrādi, karājamies virs Zemes, gravitācijai viņus cieši turot. Bet mēs aizšmauksim, viņš nodomāja. Mēs nokritīsim no šīs planētas.
Šajā brīdi viņš vēl nezināja, kāda tam īsti ir nozīme. Vēlāk viņš atcerēsies, ka jau uz Zemes viņš pirmoreiz iztēlojās to kā vienkāršu planētu — vienu no daudzām.
„0, tu jau esi ticis galā," teica Grafs. Viņš stāvēja uz kāpnēm.
,.Lidosiet kopā ar mums?" jautāja Enders.
„Es parasti nelidoju lejā, lai vervētu rekrūšus," Grafs teica. „Es galu galā tur esmu tā kā galvenais. Skolas administrators. Kā direktors. Viņi mani piekodināja atgriezties, citādi es zaudēšu darbu."
Viņš pasmaidīja. Enders arī. Kopā ar Grafu viņš jutās ērti. Grafs bija labs. Un viņš bija Kaujas skolas direktors. Enders nedaudz nomierinājās. Viņam tur būs draugs.
Pieaugušie palīdzēja citiem zēniem piesprādzēties. Tad tika demonstrēta stundu gara filma par kosmoplānu lidojumiem, kosmisko lidojumu vēsturi vispār, par to iespējamo nākotni un SF zvaigžņu kuģiem. Ļoti garlaicīgi. Enders tādas filmas bija redzējis jau iepriekš.
Tiesa, viņš pats nekad nebija bijis kosmosa kuģī. Viņš arī nekad nebija karājies ar galvu uz leju virzienā no Zemes.
Pacelšanās nemaz nebija tik briesmīga. Tikai nedaudz. Kratīšanās, mirklis panikas: ja nu tas kļūst par pirmo neveiksmīgo pacelšanās mēģinājumu kopš kosmoplānu pirmsākumiem? Pēc filmām nekādi nevarēja spriest, cik daudz un kas, guļot uz muguras šajos mīkstajos krēslos, ir jāpārcieš.
Pēc brīža kratīšanās izbeidzās un iestājās bezsvara stāvoklis — viņu turēja vairs tikai jostas.
Enders jau bija atguvis orientēšanās spējas, tāpēc viņš nebija pārsteigts ieraugām Grafu atmuguriski rāpjamies augšup pa kāpnēm, it kā viņš rāptos lejup uz kuģa priekšgalu. Tāpat viņu nepārsteidza arī tas, kā Grafs, aizāķējis kāju aiz pakāpiena un atspiedies ar rokām, pēkšņi piecēlās stāvus, it kā viņi atrastos parastā lidmašīnā.
Daži gan dezorientāciju pārcieta smagi. Kāds zēns rīstījās, un Enders saprata, kāpēc viņiem bija aizliegts divdesmit stundas pirms pacelšanās ko ēst. Vemšana bezsvara stāvoklī ne pie kā laba nenovestu.
Enderam Grafa rotaļāšanās ar gravitāciju likās interesanta. Viņš to turpināja prātā, iztēlojoties, ka Grafs karājas ar galvu uz leju no centrālās ejas, pēc tam — ka viņš stāv uz sānu sienas. Gravitāciju varēja iedomāties vērstu jebkurā virzienā. Kā vien es vēlos. Es varu likt Grafam stāvēt uz galvas, un viņš to nemaz nepamanīs.
„Par ko jūs uzjautrināties, Vigin?"
Grafa balss bija asa un dusmīga. Ko gan es esmu izdarījis, domāja Enders. Vai es iesmējos skaļi?
„Es uzdevu jautājumu, kareivi!" Grafs uzkliedza.
Ak, jā. Sākas apmācības. Enders bija redzējis kara filmas televīzijā, un tajās apmācību iesākumā virsnieks vienmēr daudz kliedza uz kareivjiem, pirms viņi kļuva par labiem draugiem.
„Jā, ser," Enders teica.
„Tad atbildi!"
„Es iztēlojos jūs karājamies aiz kājām ar galvu uz leju. Tas man likās smieklīgi."
Tagad, kad Grafs uz viņu vēsi skatījās, tas izklausījās muļķīgi-
„Tev tas noteikti ir smieklīgi. Vai tāpat liekas vēl kādam?"
Neskaidri, noliedzoši čuksti.
„Un kāpēc gan nav?" Grafs nicīgi uzlūkoja viņus. „Vieni vienīgi idioti šajā lidojumā. Sīkie stulbeņi. Tikai vienam no jums pietika smadzeņu, lai apjēgtu, ka bezsvara stāvoklī iespējams izvēlēties jebkādu virzienu, kāds vien ienāk prātā. Saprati to, Šafts?"
Uzrunātais zēns pamāja.
„Ne velna tu nesaprati. Tas ir skaidrs. Ne vien muļķis — vēl arī melis. Šajā lidojumā ir tikai viens zēns, kuram ir vismaz kaut kādas smadzenes, un tas ir Enders Vigins. Paskatieties uz viņu rūpīgi, bērniņi. Viņš kļūs par komandieri, kamēr jūs tur augšā vēl vārtīsieties autiņos. Jo viņš prot domāt bezsvara stāvoklī, kamēr jūs te vemstaties vien."
Tā nevajadzēja notikt. Grafam bija viņš jāizsmej, nevis jāslavē. Iesākumā viņiem abiem vajadzēja būt ienaidniekiem un tikai vēlāk — draugiem.
«Lielākā daļa no jums no skolas izlidos. Aprodiet ar to, bērniņi. Lielākā daļa no jums, kuriem pietrūks smadzeņu, lai spētu apgūt kuģu pilotēšanu kosmosā, reiz tiks nosūtīti uz Cīņas skolu. Lielāko daļu no jums pat nebūtu vērts sūtīt uz Kaujas skolu — jums vienkārši nav nepieciešamo īpašību. Bet daži no jums varētu tikt galā. Daži no jums varbūt cilvēcei kaut ko arī varētu nozīmēt. Bet labāk nerēķinieties ar to. Es ceru tikai uz vienu no jums."
Pēkšņi Grafs atmuguriski apmeta salto, ar rokām pieķērās kāpnēm, tad atrāva no tām kājas. Ja grīdā būtu lejā, viņš stāvētu uz rokām, ja otrādi — karātos aiz tām. Pārvietojoties ar rokām, viņš devās uz savu sēdvietu.
«Izskatās, ka tev te nekas nemaz nebūs jādara," čukstēja zēns. kas sēdēja Enderam blakus.
Enders pakratīja galvu.
„Tu pat negribi runāt ar mani?" zēns jautāja.
„Es viņam neliku to visu stāstīt," Enders atčukstēja.
Pēkšņi viņš juta asas sāpes galvvidū. Vēlreiz. Sīki smiekliņi no aizmugures. Droši vien tur sēdošais zēns atbrīvojies no drošības jostām. Vēl viens sitiens pa galvu. Izbeidz, Enders domāja, es tev neko neesmu izdarījis.
Un vēl viens sitiens. Zēni smejas. Vai Grafs to neredz? Vai viņš tos neapstādinās? Un atkal sitiens, šoreiz spēcīgāks, patiešām sāpīgs. Kur ir Grafs?
Tad viņš saprata. Grafs to bija izdarījis tīšām. Tas bija vēl sliktāk nekā televīzijas filmās. Kad seržants par tevi ņirgājas, tu kļūsti par savējo pārējiem, bet, kad tu patīc virsniekam, pārējie tevi ienīst.
„Ei, smerdeli," kāds no aizmugures čukstēja. Vēl viens sitiens pa galvu.
„Patīk, ko? Ei, supergudreli! Kā ir?"
Un vēl viens sitiens — tik spēcīgs, ka Enders no sāpēm klusi ievaidējās.