Un, gaidot spēles sākumu, viņš vēlējās, kaut varētu tajā vienkārši zaudēt, pilnīgi un galīgi zaudēt, lai viņu liktu mierā un aizsūtītu mājās — kā Bonso. Bonso bija aizsūtīts uz Kartahenu. Enders vēlējās, lai viņu aizsūta uz Grīnsboro. Nokārtots pārbaudījums nozīmētu turpināt šīs mocības. Izgāšanās nozīmētu atgriešanos mājās.
Nē, tā nav taisnība, viņš domāja. Es viņiem esmu vajadzīgs, un, ja es izgāzīšos, varbūt nekādu māju, kur atgriezties, vairs nemaz nebūs.
Bet tam viņš vairs nespēja noticēt. Viņš apzinājās, ka tā ir taisnība, taču patiesībā dziļi apšaubīja domu, ka viņš tiem tik ļoti vajadzīgs. Meizera nopietnība bija tikai kārtējais triks. Kārtējais veids, kā piespiest mani darīt to, ko viņi vēlas. Kārtējais veids, kā neļaut man atpūsties, neko nedarīt, ilgi, ilgi neko nedarīt.
Un tad parādījās pretinieka spēki un Endera nogurums pārvērtās izmisumā.
Pretinieka skaitliskais pārsvars bija tūkstotis pret vienu — viss simulatora ekrāns likās pilnīgi zaļš no pretinieka kuģiem. Tie bija sagrupēti daudzās dažādās formācijās, kas mainīja pozīcijas un veidolu, šķietami haotiski pārvietojoties pa visu simulatora ekrānu. Viņš neredzēja nekādu iespēju izlauzties tiem cauri: telpa, kas šķita atklāta, pēkšņi tika nosegta, lai it kā tukša vieta atklātos citur, un formācijas, kas likās gana irdenas, pēkšņi kļuva draudīgi blīvas. Planēta atradās ekrāna tālākajā malā, un Enders varēja tikai pieņemt, ka aiz tās atrodas vēl tikpat liela flote, kas ekrānā nav redzama.
Viņa paša flote sastāvēja no divdesmit kuģiem, katram no tiem — četri iznīcinātāji. Viņš pazina šos četru iznīcinātāju kuģus — tie bija veclaicīgi, neveikli modeļi, un Mazā Doktora iedarbības attālums tiem bija divreiz mazāks nekā modernajiem kuģiem. Astoņdesmit iznīcinātāju pret vismaz pieciem tūkstošiem pretinieka kuģu, varbūt pat desmit tūkstošiem.
Viņš dzirdēja savus eskadriļu komandierus smagi nopūšamies, un kāds no novērotājiem, kas atradās aiz viņa, klusi nolamājās. Jauki, ka arī kāds no pieaugušajiem pamanījis pārbaudījuma netaisnīgumu. Tam gan nebija nekādas nozīmes. Taisnīgums nebija viens no spēles elementiem, tas bija skaidrs. Viņam nebija ļautas pat ne mazākās cerības uz uzvaru. Ko gan es neesmu pārcietis — un viņi nemaz nav ieplānojuši pieļaut manu uzvaru.
Viņš atcerējās Bonso un viņa nedaudzos, bet nelietīgos draugus — kā viņi stāvēja viņam pretī, kā viņi draudēja. Viņam bija izdevies pieveikt Bonso cīņā viens pret vienu. Šeit tas nestrādās. Un viņš nevarēja pārsteigt pretinieku ar savām spējām, tāpat kā bija pārsteidzis vecākos zēnus kaujas telpā. Meizers pazina Enderu kā savus piecus pirkstus.
Kāds no novērotājiem nervozi ieklepojās. Viņi sāka aptvert, ka Enders nezina, ko iesākt.
Man vienalga, Enders nodomāja. Turpiniet spēli manā vietā. Ja jau jūs nedodat man ne mazāko iespēju uzvarēt, kāpēc gan lai es spēlētu?
Tāpat kā toreiz, pēdējā spēlē Kaujas skolā, kad viņam bija jācīnās pret divām armijām uzreiz.
Acīmredzot šo cīņu šajā pašā brīdī atcerējās arī Bīns. Austiņās atskanēja viņa balss:
«Atcerieties, pretinieka vārti ir lejā."
Molo, Suši, Vlads, Mašīna un Trakais Toms — visi iesmējās. Arī viņi to atcerējās.
Iesmējās arī Enders. Tas bija jautri. Pieaugušie visu uztvēra tik nopietni, un bērni spēlēja tiem līdzi, spēlēja līdzi, ticēdami, ka tas patiešām ir kas nopietns, līdz pieaugušie pēkšņi aizgāja pārāk tālu, nomocīja viņus pārāk daudz un bērni ieraudzīja, kas aiz viņu spēlēm īsti slēpjas. Pie velna, Meizer, man vienalga, vai es nokārtošu tavu pārbaudījumu, es uzspļauju taviem noteikumiem. Ja tu vari krāpties, tad varu arī es. Es neļaušu sakaut sevi negodīgā cīņā — es sakaušu negodīgā cīņā tevi.
Pēdējā cīņā Kaujas skolā viņš, ignorējot pretinieku, neņemot vērā paša armijas zaudējumus, uzreiz bija devies ieņemt pretinieka vārtus.
Un pretinieka vārti bija lejā.
Ja es pārkāpšu noteikumus, viņi nekad neļaus man kļūt par komandieri. Tas būtu pārāk bīstami. Man vairs nekad nebūs jāspēlē. Un tā būs uzvara.
Viņš aši kaut ko iečukstēja mikrofonā. Komandieri sadalīja floti un, pavērsušies pret tuvākajiem pretinieka kuģiem, sagrupējās cilindrveida lādiņa formā. Pretinieks, pat nemēģinādams atsist uzbrukumu, ļāva viņiem doties tālāk, lai vēlāk viņus ielenktu un iznīcinātu. Meizers vismaz ņēmis vērā, ka tagad viņi zina, kas no manis varētu būt gaidāms, Enders nodomāja. Un tas man tikai dod papildu laiku.
Enders lavījās lejup, uz ziemeļiem, austrumiem, tad atkal lejup — šķietami bez jebkāda plāna, bet aizvien vairāk pietuvojoties pretinieka planētai. Beidzot pretinieka kuģi sāka savilkties ap viņu ciešāk. Pēkšņi Endera spēki pajuka uz visām pusēm. Likās, ka viņa floti pārņēmis pilnīgs haoss, ka astoņdesmit iznicinātāji vienkārši bezmērķīgi šaudās apkārt, brīžiem uz laimi atklājot uguni pret kādu pretinieka kuģi, bezcerīgi mēģinot izlauzties cauri insektoīdu flotei.
Pēc pāris minūtēm Enders eskadriļu komandieriem čukstus deva jaunu pavēli, un pēkšņi ducis no atlikušajiem iznicinātājiem atkal izveidoja vienotu grupu. Bet nu jau tie atradās otrpus vienam no draudīgākajiem pretinieka spēkiem; cietuši smagus zaudējumus, viņi tomēr bija izlauzušies cauri un bija pārvarējuši vairāk nekā pusi attāluma līdz pretinieka planētai.
Tagad pretiniekam viss ir skaidrs, Enders nodomāja. Meizers noteikti zina, ko es daru.
Vai ari viņš nespēj noticēt, ka es to varētu. Jo labāk man.
Endera niecīgā flote šaudījās šurpu turpu, laiku pa laikam izsūtot divus trīs iznicinātājus uzbrukumā, tad atsaucot tos atpakaļ ierindā. Pretinieks mēģināja savilkt kopā plaši izmētātos kuģus, lai beidzot viņu iznicinātu. Visblīvāk pretinieka spēki bija koncentrēti tieši aiz Endera, lai viņam nebūtu atvērtas telpas, kur bēgt. Lieliski, domāja Enders. Tuvāk. Nāciet tuvāk.
Tad viņš čukstus deva kārtējo komandu, un kuģi gluži kā ar lingu sviesti traucās pretī planētas virsmai. Gan zvaigžņu kuģi, gan iznīcinātāji — absolūti nepiemēroti lidojumam atmosfērā. Bet Enderam nemaz nebija nepieciešams sasniegt atmosfēru. Gandrīz jau no brīža, kad bija uzsākts pēdējais manevrs, katra kuģa Mazais Doktors bija notēmēts uz noteiktu mērķi. Pašu planētu.
Viens, divi, četri, septiņi iznīcinātāji pagalam. Vai kāds kuģis tiks pietiekami tuvu planētai, tagad bija atkarīgs vairs tikai no veiksmes. Tiklīdz viņi būs pietiekami tuvu, daudz laika nevajadzēs. Tikai īsu mirkli Dr. Ierīcei, tas ir viss, ko es vēlos. Enderam ienāca prātā, ka, iespējams, dators nemaz nebija ieprogrammēts situācijai, kad Mazais Doktors tiek lietots pret veselu planētu. Ko gan es tad darīšu? Kliegšu: „Pif paf, tu esi beigts!"?
Enders noņēma rokas no vadības pults un atlaidās krēslā, lai vērotu, kas notiks tālāk. Planēta, kuģiem nonākot gravitācijas varā, tuvojās aizvien ātrāk un ātrāk. Tā noteikti ir pietiekami tuvu, tikai dators netiek ar to galā.
Tad planētas virsma, kas nu jau aizņēma pusi simulatora ekrāna, sāka kūsāt; kaut kas eksplodēja, izverdot pret Endera iznicinātājiem veselu šķembu un gruvešu mākoni. Enders mēģināja iztēloties, kas notiek planētas iekšienē. Lauks aug un aug, molekulas izirst, izšķīst atomos.