Trīs sekunžu laikā izšķīdusi bija jau visa planēta, atstājot aiz sevis izplešamies spožu putekļu lodi. Bndera iznicinātāji bija starp pirmajiem, kas gāja bojā: to pārraides pēkšņi aprāvās, un tagad simulators attēloja kauju tikai no pietiekami drošā attālumā gaidošo kuģu skatpunktiem. Bet Enderam pietika ar to pašu. Eksplodējušās planētas izveidotā lode auga pārāk ātri, lai pretinieka kuģiem izdotos no tās aizbēgt. Un līdz ar lodi auga ari Mazais Doktors — nu jau vairs ne tik mazs; lauks savā ceļā iznicināja ikvienu kuģi, pārvēršot katru spožā gaismas uzliesmojumā, un tad turpinot izplesties.
Mazā Doktora lauks beidzot pavājinājās tikai gar pašām simulatora ekrāna malām. Divi trīs pretinieka kuģi bija palikuši neskarti. Ari Endera zvaigžņu kuģis bija neskarts. Bet milzīgās pretinieka flotes un tās sargātās planētas vietā vairs nebija gandrīz nekā. Tikai gravitācijas kopā savilkts putekļu mākonis. Tas spīdot rotēja, bet kopumā bija daudz mazāks nekā iznicinātā planēta. Lielākā daļa tās masas vēl bija izsēta visapkārt.
Enders noņēma eskadriļas komandieru gaviļu pieskandinātās austiņas un tikai tad saprata, ka tāds pats troksnis valda ari visapkārt viņam. Viri formas tērpos apkampa cits citu, smējās, priecīgi klaigāja, daži raudāja, daži bija nokrituši ceļos vai guļus, un Enders saprata, ka viņi pārsteigti lūdzamies. Enders nesaprata, kas notiek. Viss likās pilnīgi nepareizi. Viņiem vajadzēja būt saniknotiem.
Pulkvedis Grafs pameta pārējos un pienāca pie Endera. Pār viņa seju plūda asaras, bet viņš smaidīja. Viņš pieliecās, izstiepa rokas un — Enderam par pārsteigumu — cieši viņu apkampa, un čukstēja:
„Paldies tev, paldies tev, Ender. Paldies Dievam par tevi, Ender."
Tad nāca ari pārējie, spieda viņa roku, apsveica. Viņš mēģināja aptvert, kas īsti noticis. Vai viņš tomēr nokārtojis pārbaudījumu? Tad tā bija viņa uzvara, ne jau viņu — turklāt apšaubāma uzvara, viņš bija krāpies. Kāpēc gan viņi uzvedās tā, it kā viņš būtu uzvarējis godīgi?
Pūlis pavēra ceļu Meizeram Rekhemam. Viņš devās tieši pie Endera un sniedza roku.
„Tev nācās izdarīt vissmagāko izvēli, puis. Visu vai neko. Vai nu mēs, vai viņi. Bet tev nebija citas izejas. Apsveicu! Tu viņus sakāvi, un nu viss ir beidzies."
Viss beidzies. Sakāvi viņus. Enders nesaprata.
„Es sakāvu tevi."
Meizers skaļi iesmējās.
„Ender, tu nekad neesi spēlējis pret mani. Kopš es kļuvu par tavu pretinieku, tu vispār neesi spēlējis."
Enders nesaprata, par ko īsti runa. Viņš bija spēlējis neskaitāmas reizes, neiedomājami nomokot pats sevi. Viņu pārņēma dusmas.
Meizers izstiepa roku un uzlika to uz viņa pleca. Enders nokratīja to nost. Meizers pēkšņi kļuva nopietns un sacīja:
„Ender, pāris pēdējos mēnešus tu esi bijis mūsu flotes komandieris. ŠI bija Trešā invāzija. Tās nebija nekādas spēles — tās bija īstas kaujas, un tavi vienīgie pretinieki bija insektoīdi. Tu uzvarēji katrā kaujā, un šodien tu viņus sakāvi pie viņu pašu planētas, kur atradās karaliene, visas viņu karalienes no visām viņu kolonijām. Tu tās visas iznicināji. Viņi vairs nekad mums neuzbruks. Un to paveici tu. Tu."
īstas kaujas. Ne spēle. Endera prāts nespēja to aptvert. Tie nebija tikai gaismas punktiņi ekrānā, tie bija īsti kuģi, kurus viņš bija vadījis, un īsti kuģi, kurus viņš bija iznicinājis. Un īsta pasaule, ko viņš bija iznicinājis uz mūžiem. Viņš izgāja cauri pūlim, izvairīdamies no apsveikumiem, rokām, vārdiem, līksmes. Nonācis līdz savai istabai, viņš izģērbās, ierāpās gultā un aizmiga.
•••
Kāds viņu purināja, un Enders pamodās. Tikai pēc brīža viņš atpazina, kas tie bija. Grafs un Rekhems. Viņš aizgriezās. Ļaujiet man gulēt.
„Ender, mums jāaprunājas," teica Grafs.
Enders pagriezās ar seju pret viņiem.
„Kopš vakardienas kaujas uz Zemes bez mitas rāda videoierakstus."
..Vakardienas?"
Viņš bija gulējis līdz pat nākamajai dienai.
„Tu esi varonis, Ender. Visi nu ir redzējuši, ko tu paveici. Tu un pārējie. Diez vai uz Zemes ir kāda valdība, kas tev vēl nav piešķīrusi savu augstāko apbalvojumu." *■
„Es nogalināju viņus visus, vai ne?" Enders jautāja.
„Visus?" pārjautāja Grafs. „Insektoīdus? Tāds bija plāns."
„Tāds ir karš," piebilda Meizers.
„Visas karalienes. Tātad es nogalināju arī visus bērnus, visu."
„To, uzbrūkot mums, nolēma viņi paši. Tā nav tava vaina. Tam bija jānotiek."
Enders ieķērās Meizera formas tērpā, iekārās tajā, novelkot viņu uz leju, lai varētu ieskatīties viņam tieši acīs.
„Es negribēju nogalināt viņus visus! Es vispār negribēju nevienu nogalināt! Es neesmu slepkava! Ne es jums, kroplajiem izdzimteņiem, biju vajadzīgs, jums bija vajadzīgs Pīters, bet jūs mani piespiedāt to izdarīt, jūs mani ievilinājāt lamatās!"
Viņš raudāja, nespēdams vairs valdīt pār sevi.
„Skaidrs, ka mēs tevi ievilinājām lamatās. Tieši tas mums bija vajadzīgs," teica Grafs. „To vajadzēja darīt ar viltu, citādi tu nebūtu to paveicis. Mēs bijām nonākuši strupceļā. Mums bija vajadzīgs komandieris ar tādām empātijas spējām, lai viņš spētu domāt kā insektoīdi, lai viņš spētu tos saprast, lai viņš spētu paredzēt to rīcību. Tik iejūtīgs komandieris, kas iekarotu padoto sirdis un izveidotu no viņiem perfektu mehānismu, kas varētu mēroties spēkiem ar insektoīdiem. Bet tik iejūtīgs komandieris nekad nekļūtu par slepkavu, nekad nedotos cīņā, lai uzvarētu par katru cenu. Ja tu būtu zinājis, tu to nespētu. Ja tu būtu tāds, kas to spētu, pat ja zinātu, tu nekad pietiekami labi neizprastu insektoīdus."
„Un komandierim bija jābūt bērnam, Ender," teica Meizers. „Tu biji ātrāks par mani. Labāks par mani. Es biju pārāk vecs un piesardzīgs. Neviens, kurš ir pietiekami pieredzējis un zina, kas ir karš, nekad nedotos cīņā no visas sirds. Bet tu nezināji. Mēs labi parūpējāmies, lai tu nezinātu. Tu biji pārgalvīgs, izcils un jauns. Tieši tam tu biji dzimis."
„Mūsu kuģiem bija ari piloti, vai ne?" „Jā."
„Es pavēlēju pilotiem doties nāvē, to pat nezinādams."
„Viņi zināja, Ender, un tik un tā pakļāvās. Viņi zināja, kā»
pec.
„Man jūs nekad neko nejautājāt! Man jūs nekad neteicāt taisnību!"
„Tu biji ierocis, Ender. Kā lielgabals, kā Mazais Doktors — precīzi funkcionējošs, bet bez jebkādas nojausmas, pret ko notēmēts. Tevi notēmējām mēs. Mēs esam atbildīgi par visu. Ja kāds ko izdarījis nepareizi, tad tie esam mēs."
«Pastāstīsiet to vēlāk," teica Enders. Viņa acis aizvērās.
Meizers Rekhems atkal pakratīja viņu.
«Neaizmiedz, Ender!" viņš teica. „Tas ir ļoti svarīgi."
„Es esmu izlietots," Enders teica, „tagad lieciet mani mierā."
„Tieši tāpēc mēs esam šeit," atbildēja Meizers. „Mums ir kas sakāms. Tev vēl nekas nav beidzies. Tur lejā visi liekas sajukuši prātā. Viņi grasās sākt karu. Amerikāņi apgalvo, ka Varšavas pakta valstis plāno uzbrukumu, bet krievi to pašu saka par hegemonu. Kopš brīža, kad sakauti insektoīdi, vēl nav pagājušas pat divdesmit četras stundas, un pasaule tur lejā atkal ķeras pie ieročiem — un bīstamāk nekā jebkad. Un visi uztraucas par tevi. Katrs grib pievākt sev. Katrs grib, lai viņa armiju vadītu visu laiku izcilākais karavadonis. Amerikāņi. Hegemons. Visi, izņemot Varšavas pakta valstis, kas vēlas tavu nāvi."
„Kāda vaina?" noteica Enders.
„Mums jādabū tevi prom no šejienes. Eross čum un mudž no krievu kareivjiem, un polemarhs arī ir krievs. Kuru katru brīdi var sākties īsta asinspirts."