„Es esmu sajucis prātā," teica Enders. „Bet man liekas, ka ar mani viss ir kārtībā."
„Kad tu to saprati?" jautāja Alajs.
„Kad es domāju, ka tu grasies mani nogalināt, un nolēmu nogalināt tevi pirmais. Laikam gan sirds dziļumos es esmu īsts slepkava. Bet es labāk esmu dzīvs, nevis miris."
Viņi piekrītoši iesmējās. Tad Enders ieraudājās un apkampa Bīnu un Petru, kas stāvēja vistuvāk.
„Man jūsu pietrūka," viņš teica. „Es tik ļoti gribēju jūs atkal redzēt."
„Bet mēs taču bijām tik vāji…" Petra atbildēja un noskūpstīja viņu uz vaiga.
„Jūs bijāt lieliski," teica Enders. „Tikai tos, kas man bija nepieciešami visvairāk, es ātri vien nolietoju. Slikta plānošana."
„Tagad viss ir kārtībā," teica Dinks. „Nevienam nenotika nekas tāds, no kā, piecas dienas slēpjoties pilnīgā tumsā karalauka vidū, nevarētu atgūties."
„Man vairs nav jābūt jūsu komandierim, vai ne?" Enders jautāja. „Es vairs nevēlos nevienu nekad komandēt."
„Tev nevienam vairs nav jādod pavēles," atbildēja Dinks, „bet tu vienmēr būsi mūsu komandieris."
Uz brīdi iestājās klusums. »•
„Un ko mēs darīsim tagad?" Alajs jautāja. „Insektu karš ir beidzies, karš uz Zemes — arī, pat te tas ir cauri. Ko gan mēs iesāksim?"
„Mēs esam bērni," teica Petra. „Varbūt mums liks iet skolā. Tāds ir likums. Līdz septiņpadsmit gadu vecumam visiem jāiet skolā."
Visi iesmējās un turpināja smieties līdz pat asarām.
15. Mirušo balss
Ezers bija pavisam rāms, nebija ne mazākā vējiņa. Abi vīrieši sēdēja krēslos uz peldošās piestātnes. Pie piestātnes bija piesiets neliels koka plosts. Grafs ar kāju aizķēra virvi un pievilka plostu tuvāk, tad ļāva tam aizslīdēt prom un atkal pievilka klāt.
„Tu esi krities svarā."
«Dažreiz saspringtas situācijas liek pieņemties svarā, dažreiz — kristies. Es galu galā esmu būtne no miesas un asinīm."
„Tas droši vien bija smagi."
Grafs paraustīja plecus.
„Ne pārāk. Es zināju, ka mani attaisnos."
„Daži no mums par to nebija tik droši. Ļaudis uz brīdi bija pamatīgi satrakojušies. Cietsirdīga bērnu izmantošana, novēršamas, bet nenovērstas slepkavības — tie ieraksti ar Bonso un Stilsonu bija diezgan briesmīgi. Skatīties, ko viens bērns nodara otram."
„Man gan liekas, ka tieši ieraksti mani izglāba. Apsūdzība tos bija pamatīgi parediģējusi, bet mēs rādījām visu. Bija skaidrs, ka Enders nav nekāds provokators. Un tad jau iznākums bija zināms. Es pateicu, ka esmu darījis tikai to, kas, manuprāt, bija nepieciešams cilvēces nosargāšanai, turklāt sekmīgi. Mums izdevās pārliecināt tiesnešus, ka apsūdzībai vispirms jāsniedz neapstrīdami pierādījumi, ka Enders varētu būt uzvarējis bez šādas apmācības. Pēc tam viss bija pavisam vienkārši. Ārkārtas situācija…"
„Lai kā, Graf, mēs jutāmies ļoti atviegloti. Jā, mēs daudz strīdējāmies, un es zinu, ka apsūdzība izmantoja pret tevi
mūsu sarunu ierakstus. Bet toreiz es jau zināju, ka tu biji rīkojies pareizi, un es pieteicos liecināt tev par labu."
„Es zinu, Anderson. Advokāti pateica."
„Un ko tu darīsi tagad?"
,.Nezinu. Turpināšu atpūsties. Man sakrājušies daži gadi atvaļinājumu. Pietiks līdz pat dienesta beigām, un vēl man bankās guļ vesela kaudze naudas, es jau nekad to nelietoju. Varu dzīvot no procentiem. Varbūt es nedarīšu vispār neko."
«Izklausās lieliski. Bet es tā nevarētu. -Man piedāvā vadīt trīs universitātes — iedomājušies, ka es esmu izcils pedagogs. Kad es saku, ka Kaujas skolā es domāju un gādāju tikai par spēli, viņi man netic. Laikam gan es piekritīšu kādam citam piedāvājumam."
„Kļūsi par komisāru?"
„Karš ir beidzies, bet spēlēt gribas. Tas galu galā būs gluži vai atvaļinājums. Līgā ir tikai divdesmit astoņas komandas. Lai gan uz mūsu bērnu fona futbols izskatās pēc gliemežu sporta."
Viņi iesmējās. Grafs nopūtās un ar kāju pagrūda plostu.
«Plosts. Deram, ka tu nevarētu ar to pabraukt!"
Grafs pakratīja galvu.
„To uzbūvēja Enders."
«Pareizi. Tu viņu atvedi uz šejieni."
«Tas plosts ir pat oficiāli nodots viņa īpašumā. Es vispār parūpējos, lai viņš tiktu pienācīgi atalgots. Naudas viņam pietiks visam mūžam."
„Ja vien viņam ļautu atgriezties un to izmantot."
«Tas nekad nenotiks."
«Pat ja Dēmostens aģitē par viņa atgriešanos?"
«Dēmostens vairs neraksta."
Andersons sarauca uzacis.
„Ko tas nozīmē?"
«Dēmostens ir atvaļinājies. Uz mūžu."
«Vecais smerdeli, tu kaut ko zini! Tu zini, kas ir Dēmostens!"
«Bija."
«Tad pasaki!"
„Nē."
«Tas vairs nav smieklīgi, Graf." „Es zinu."
«Vismaz pasaki, kāpēc. Daudzi no mums domāja, ka Dēmostens reiz kļūs par hegemonu."
,.Neiespējami. Nē, pat Dēmostena iedvesmoto politisko kretīnu pūlis nevarēja pierunāt hegemonu ļaut Enderam atgriezties uz Zemes. Enders ir pārāk bīstams."
„Viņam ir tikai vienpadsmit gadu. Tagad divpadsmit."
„Jo bīstamāk — viņu varētu viegli kontrolēt. Ar Endera vārdu vien visā pasaulē var darīt brīnumus. Dievišķais bērns, burvis, kam vara pār dzīvību un nāvi. Katrs potenciālais tirāns labprāt iegūtu zēnu savā rīcībā, lai nostādītu savas armijas priekšā un tad gaidītu pasauli pievienojamies vai bailēs padodamies. Ja Enders atgrieztos uz Zemes, viņš gribētu atpūsties, kaut nedaudz vēl izbaudīt bērnību. Bet viņam neviens to neļautu."
,.Skaidrs. Un kāds to paskaidroja arī Dēmostenam?"
Grafs pasmaidīja.
«Dēmostens pats to kādam paskaidroja. Kādam, kurš prastu izmantot Enderu, kā nespētu neviens cits, kurš pakļautu visu pasauli un liktu pasaulei par to priecāties."
„Kam tad?"
„ Lokani."
„Tieši Loks iestājās par to, ka Enderam jāpaliek uz Erosa."
„Ne vienmēr ir tā, kā izskatās no malas."
„Tas ir pārāk sarežģīti, Graf. Es esmu pieradis pie spēles. Skaidri, vienkārši noteikumi. Tiesneši. Sākums un beigas. Uzvarētāji un zaudētāji — un tad visi atgriežas mājās pie savām ģimenēm."
„Tu taču man laiku pa laikam atsūtīsi biļetes uz spēlēm, vai ne?"
„Tad jau tu nemaz negrasies atvaļināties?"
„Nē."
,.Strādāsi pie hegemona, vai ne?"
„Es esmu jaunais kolonizācijas ministrs."
„Tātad viņi tomēr to darīs."
,.Tiklīdz mēs saņemsim ziņojumus no insektoīdu kolonizētajām planētām. Padomā, viss jau ir gatavs: auglīgas zemes, jau uzbūvētas pilsētas un rūpnīcas. Un visi insektoīdi pagalam. Ļoti ērti. Mēs atcelsim dzimstību ierobežojošos likumus."
„Kurus visi ienīst."
«Un visi tie trešie un ceturtie, un piektie salīdīs zvaigžņu kuģos un aizlidos zināmās un nezināmās tālēs."
«Cilvēki tiešām to darīs?"
„Kāpēc gan ne? Cilvēki vienmēr tic, ka kaut kur citur viņi varētu dzīvot labāk nekā mājās."
«Velns ar visu, varbūt viņi to patiešām spēj."
•••
Sākumā Enders bija pārliecināts, ka, tiklīdz viss pieklusīs, viņam ļaus atgriezties uz Zemes. Bet nu jau viss bija pieklusis veselu gadu, un tagad viņš saprata, ka viņam vispār neļaus atgriezties, ka viņš ir daudz noderīgāks kā vārds vēstures grāmatās, nevis kā īsts, neērts cilvēks ar miesu un asinīm.
Un vēl jau bija kara tiesas process pret pulkvedi Grafu. Admirālis Čamradžnagars mēģināja atturēt Enderu no tā pārraides skatīšanās, bet nesekmīgi — arī Enders bija paaugstināts par admirāli, un šī bija viena no retajām reizēm, kad viņš uzstāja uz tiesībām izmantot savas privilēģijas. Un tā viņš noskatījās nofilmētos kautiņus ar Stilsonu un Bonso, redzēja fotogrāfijas ar līķiem, klausījās psihologu un advokātu strīdos, vai notikušas tīšas slepkavības vai arī jārunā par pašaizsardzību. Enderam par notikušo bija savs viedoklis — bet viņam neviens to nejautāja. Patiesībā process bija vērsts pret Enderu. Apsūdzība bija pietiekami gudra, lai neapvainotu viņu tieši, bet viņš dažkārt tika attēlots kā slims, perverss, jucis noziedznieks.