Trešajā rītā Enderam pēkšņi likās, ka viņš šeit kaut kad jau ir bijis. Viņš rūpīgi paraudzījās apkārt — šī bija jauna zeme, viņš to nekad nebija redzējis. Viņš pasauca Abru.
„Hei, Ender!" Abra atsaucās. Viņš stāvēja neliela, stāva paugura galā. „Nāc šurp!"
Enders, kājām grimstot mīkstajās velēnās, rāpās augšā. Abra norādīja uz kaut ko zemē.
„Tu spēj tam noticēt?" viņš jautāja.
Paugurs bija ar tukšu vidu. Tā vidū atradās dziļa ieplaka, līdz pusei pilna ar ūdeni. Malas, bīstami liekdamās pāri ūdenim, veidoja gandrīz vai velves formu. Vienā virzienā paugurs turpinājās divos garos izvirzījumos, veidojot V veida ieleju; pretējā virzienā slējās balts klints bluķis — gluži kā ņirdzīgs galvaskauss, kura mutē auga koks.
«Izskatās, it kā te būtu nomiris kāds milzis," teica Abra, „un tad tā ķermenis pārklājies ar zemi."
Enders saprata, kāpēc apkārtne viņam likās pazīstama. Milža līķis. Viņš pārāk daudz bērnībā bija šeit spēlējies, lai tagad neatpazītu šo vietu. Bet tas bija neiespējami. Kaujas skolas dators nekādi nevarēja būt redzējis šo vietu. Viņš paņēma binokli un pavērsa to sev labi zināmā virzienā, cerēdams un baidīdamies ieraudzīt to, kam tur noteikti bija jābūt.
Šūpoles un slidkalniņi. Zviedru siena. Viss apaudzis, bet veidoli nepārprotami pazīstami.
„Kāds to visu ir uzbūvējis," Abra teica. «Paskaties, tas galvaskauss — tā nav klints, paskaties uzmanīgāk. Betons."
„Es zinu," teica Enders. „Tas ir ierīkots man."
„Ko?"
„Es pazīstu šo vietu, Abra. Insektoīdi to ierīkojuši man."
„Visi insektoīdi bija pagalam piecdesmit gadus pirms tavas ierašanās."
„Tev ir taisnība, tas ir neiespējami, bet — ko es zinu, to es zinu. Abra, man nevajadzētu ņemt tevi līdzi. Tas var būt bīstami. Ja viņi pazina mani tik labi, lai ierīkotu šo vietu, viņi varbūt plānoja…"
«Izrēķināties ar tevi."
„Par viņu nogalināšanu."
„Tad neej, Ender. Nedari to, ko viņi no tevis gaida."
„Ja viņi vēlas atriebties, Abra, man nav iebildumu. Bet varbūt viņi to nemaz nevēlas. Varbūt tas ir mēģinājums sazināties. Man atstāta zīmīte."
„Viņi nepazina ne lasītprasmi, ne rakstību."
„Varbūt pirms bojāejas bija iemācījušies."
„Labi, ne par kādu cenu es nepalikšu šeit, kamēr tu kaut kur grasies doties. Es eju tev līdzi."
„Nē. Tu esi pārāk jauns, lai riskētu."
„Izbeidz! Tu taču esi Enders Vigins! Pats labi zini, uz ko ir spējīgi vienpadsmitgadīgi bērni."
Viņi pārlidoja pāri spēļu laukumam, mežam, akai meža klajumā. Un tur nu tā patiešām bija — klints ar alu sienā un klintsradze virs Pasaules gala. Tālumā — tieši turpat, kur spēlē, — bija redzams pils tornis.
Viņš atstāja Abru helikopterā.
«Nemēģini man sekot un lido mājās, ja pēc stundas es neatgriežos."
„ Aizmirsti to, Ender. Es eju tev līdzi."
«Aizmirsti pats, Abra, citādi nosmacēšu tevi dubļos."
Lai gan Enders it kā jokoja, Abra saprata, ka viņš runā nopietni, un palika.
Torņa sienas vietām bija izdrupušas un labi piemērotas, lai pa tām rāptos. Viņam bija paredzēts iekļūt iekšā.
Istaba bija tāda pati kā parasti. Enders atcerējās, ka jāsargās no čūskas uz grīdas, bet tur bija tikai paklājs ar vienā stūrī ieaustu čūskas galvu. Imitācija, nevis kopija, bet būtnēm, kam māksla bija sveša, tas bija ļoti labs sasniegums. No neskaitāmu gaismas gadu liela attāluma tie bija viņu atraduši, uzzinājuši viņa tumšākos sapņus, ieguvuši šos tēlus. Kāpēc? Protams, lai atvestu viņu uz šo telpu. Lai atstātu viņam ziņu. Bet kur gan šī ziņa ir, un kā lai viņš to saprot?
Pie sienas viņu gaidīja spogulis — ne pārāk spodra metāla plāksne, uz kuras bija iegravēts raupjš cilvēka sejas veidols. Viņi mēģinājuši atveidot to, ko es redzēju.
Un, skatoties uz spoguli, viņš atcerējās, kā viņš to salauza,
norāva no sienas, kā no cauruma viņam virsū metās čūskas, kā tās koda viņam, kur vien to indes zobi varēja tikt klāt.
Cik labi gan viņi mani pazīst, Enders domāja. Pietiekami, lai zinātu, cik bieži es domāju par nāvi, lai zinātu, ka man nav no tās bail? Pietiekami, lai zinātu: pat ja es baidītos, tas man netraucētu noņemt spoguli nost no sienas?
Viņš piegāja spogulim klāt, pacēla to un pavilka sāņus. Neviens viņam neuzbruka. Dobumā gulēja balta zīdaina bumba, no kuras vietām nokarājās sīki pavedieni. Ola? Nē. Jau apaugļota insektoīdu karalienes kūniņa, gatava pārplīst,'lai karaliene varētu laist pasaulē simtiem tūkstošu insektoīdu, to skaitā arī dažas karalienes un tēviņus. Enders redzēja savā prātā, kā gandrīz gliemežveidīgie tēviņi pielīp pie tumšajām apaugļošanas telpas sienām, kā tiek ienesta karaliene, kā tēviņi pēc kārtas, ekstāzē raustīdamies, to apaugļo un mirst, pakrīt uz grīdas un saraujas čokurā. Tad jaunā karaliene tika noguldīta vecās karalienes priekšā — tā bija krāšņa būtne ar mīkstiem un vizuļojošiem spārniem, kas sen jau vairs nederēja lidošanai, bet nebija zaudējuši majestātiskumu. Vecā karaliene noskūpstīja jauno, iemidzinot to ar maigāko no visām indēm, tad, izmantodama pavedienus no sava vēdera, ievīstīja to kūniņā un pavēlēja tai kļūt par karalieni, par jaunu pilsētu, par jaunu pasauli, laist pasaulē daudzas citas karalienes un radīt daudzas citas pasaules.
Kā gan es to visu zinu? Kā gan es spēju to visu ieraudzīt — it kā tās būtu manis paša atmiņas?
Atbildes vietā Enders ieraudzīja viņa pašas pirmās kaujas ar insektoīdu floti. Viņš tās bija redzējis ierakstā, bet tagad viņš tās redzēja no karalienes skatpunkta — ar neskaitāmām atsevišķām acīm. Insektoīdi izveidoja savu kuģu sfēru, un tad no tumsas iznira drausmīgie kuģi, un Mazais Doktors sēja nāvi un iznīcību. Viņš juta, ko toreiz juta karaliene, kad tās strādniekus pārsteidza nāve — tik strauja, ka no tās nevarēja izvairīties, bet pietiekami lēna, lai tiktu pārciesta. Tomēr atmiņās nebija nedz sāpju, nedz baiļu. Karaliene juta skumjas, izmisumu. Vērojot cilvēkus, kas ieradušies, lai nogalinātu, viņa nedomāja šos vārdus, bet Enders viņu saprata vārdiski. Cilvēki nav mums piedevuši, viņa domāja. Mēs iesim bojā.
„Kā lai jūs atdzīvina?" viņš jautāja.
Karaliene zīdainajā kūniņā nevarēja atbildēt ar vārdiem, bet, kad viņš aizvēra acis un koncentrējās, apziņu piepildīja jauni tēli. Kūniņa jānovieto tumšā un vēsā vietā, kur ir ūdens, lai tā neizžūtu un lai kūniņā varētu notikt noteiktas reakcijas. Tad jāgaida. Dienas un nedēļas, kamēr kūniņas iekšiene mainās. Un tad, kad kūniņa no ārpuses bija mainījusi krāsu uz netīri tumšbrūnu, Enders ieraudzīja sevi atveram kūniņu un palīdzam no tās izkļūt mazajai, trauslajai karalienei. Viņš redzēja, kā, satvēris karalieni aiz priekškājas, viņš palīdz tai nokļūt līdz ligzdas vietai, kas izklāta ar mīkstām lapām un smiltīm. Tad es būšu dzīva, viņa prātā ienāca doma. Tad es būšu pamodusies. Tad es radīšu desmit tūkstošus bērnu.
„Nē," Enders teica, „es nevaru."
Sāpes.
„Tavi bērni mums tagad šķiet visļaunākais murgs. Ja es tevi pamodināšu, mēs jūs atkal nogalināsim."
Viņa apziņu caurstrāvoja jaunu tēlu virkne: insektoīdi nogalina cilvēkus. Tēlus pavadīja tik smaga nožēlas sajūta, ka viņš nespēja to izturēt un sāka raudāt.