„Vēl viens militāristu stulbuma paraugs. Ja jums būtu kaut drusciņ smadzeņu, jūs būtu iztaisījis īstu karjeru, piemēram, būtu apdrošināšanas aģents."
„Ģēnijs atradies."
„Mums tikai jāsamierinās ar faktu, ka esam otrā šķira. Kurai uzticēts cilvēces liktenis. Uzreiz lieliska visvarenības sajūta, vai ne? Turklāt, ja šoreiz zaudēsim, nebūs neviena, kas mūs pēc tam varētu kritizēt."
„Nekad nebiju par to tā iedomājies. Bet labāk nezaudēsim."
,.Redzēsim, kā ies Enderam. Ja esam viņu zaudējuši jau tagad, ja viņš netiks ar to galā, kurš būs nākamais? Kurš gan cits?"
«Sastādīšu sarakstu."
„Brīvos brīžos padomājiet arī, ko iesākt ar Enderu."
„Es jau teicu. Viņa izolāciju nedrīkst pārtraukt. Viņš nekad nedrīkst ticēt, ka kāds viņam palīdzēs. Nekad. Ja viņš kādreiz iedomāsies, ka iespējams vieglāks ceļš, viņš būs pagalam."
„Jums taisnība. Būtu briesmīgi, ja viņš noticētu, ka viņam 11 kāds draugs."
„Viņam drīkst būt draugi. Viņam nedrīkst būt vecāku."
•••
Kad Enders ieradās, pārējie zēni jau bija izvēlējušies savas guļvietas. Enders apstājās telpas durvīs, mēģinot ieraudzīt pēdējo brīvo vietu. Griesti bija zemi, un, izstiepjot roku, Enders varēja tos aizsniegt. Apakšējās gultas balstījās tieši uz grīdas. Pārējie zēni vēroja viņu. Bez šaubām, vienīgā brīvā vietā bija apakšējā gulta tieši pie durvīm. Enderam ienāca prātā, ka, ļaujot pārējiem viņam atstāt pašu sliktāko vietu, viņš tos tikai vedina uz turpmāku vardarbību, taču viņš nebūt nevarēja tik viegli no vietas izspiest kādu citu. Viņš pasmaidīja.
„Hei, paldies," viņš sacīja. Pavisam bez sarkasma, it kā pārējie viņam nudien būtu atstājuši pašu labāko vietu.
„Man jau likās, ka apakšējā gulta pie durvīm būs jāizlūdzas."
Viņš apsēdās un ieskatījās atvērtajā lādē, kas stāvēja kādas pēdas attālumā no gultas. Iekšpusē uz durvīm bija papīrs ar uzrakstu:
«Novieto savu roku uz skenera lādes virspusē un divas reizes atkārto savu vārdu!"
Enders atrada skeneri — matētu plastmasas plāksnīti — un, uzlicis uz tā kreiso roku, nosauca savu vārdu:
„Enders Vigins. Enders Vigins."
Skeneris uz mirkli zaļi iemirdzējās. Enders aizvēra lādi un pamēģināja to atkal atvērt. Nesekmīgi. Tad viņš uzlika uz tās roku un teica:
„Enders Vigins."
Atvērās ne tikai lāde, bet vēl arī trīs tās nodalījumi.
Vienā no tiem atradās četri kombinezoni, tādi paši, kāds viņam jau bija mugurā, un vēl viens cits — balts. Otrā nodalījumā stāvēja neliels dators, līdzīgs tiem, kādi viņiem bija skolā. Tātad būs arī jāmācās.
Pašā lielākajā nodalījumā atradās kas īpašs. Pirmajā acu uzmetienā to varēja noturēt par skafandru ar visu ķiveri un cimdiem, taču tas neizskatījās hermētiski noslēdzams. Tiesa, tas noteikti bija paredzēts visa ķermeņa nosegšanai. Tas likās pamatīgi polsterēts un nedaudz stīvs.
Un tam līdzās atradās pistole. Tā izskatījās pēc lāzerieroča, jo stobru veidoja caurspīdīgs vienlaidu stikls. Bet viņi taču nedotu bērniem nāvējošus ieročus.
„Tā nav lāzerpistole," kāds teica. Enders palūkojās augšup. Šo vīrieti viņš vēl nebija saticis. Jauns un laipna paskata.
„Taču tam ir diezgan šaurs stars. Precīzi fokusēts. Mērķējot uz simts metru tālu sienu, dabū gaismas apli trīs collu diametrā."
„Kam tas ir paredzēts?"
„Vienai no spēlēm, ko mēs spēlējam brīvajā laikā. Vai katram no jums ir izdevies atvērt savu lādi?"
Vīrs uzlūkoja pārējos zēnus.
„Proti, vai jūs sekojāt norādījumiem un iekodējāt savus vārdus un plaukstas nospiedumus? Kamēr nebūsiet to izdarījuši, lādes atvērt nevarēsiet. Pirmajā gadā Kaujas skolā šī telpa būs jūsu mājas, tāpēc ieņemiet vietas, kuras gribat, un tur arī palieciet. Parasti mēs ļaujam jums ievēlēt vecāko, kuram tad jāieņem apakšējā vieta pie durvīm, taču tā acīmredzot jau ir aizņemta. Pārkodēt lādes pašlaik nav iespējams, tāpēc savu izvēli labi pārdomājiet. Pusdienas būs pēc septiņām minūtēm. Sekojiet izgaismotajiem punktiem uz grīdas. Jūsu krāsu kods ir sarkans, dzeltens, dzeltens — jebkurā laikā jums paredzēts maršruts būs iezīmēts tieši tā: sarkans, dzeltens, dzeltens — trīs punkti, sekojiet tiem. Tātad — kāds ir jūsu krāsu kods, zēni?"
„Sarkans, dzeltens, dzeltens."
„Ļoti labi. Mani sauc Deps, dažus nākamos mēnešus es būšu jūsu mamma."
Zēni iesmējās.
„Smejiet, cik gribat, bet paturiet to prātā. Ja jums gadās skolā apmaldīties — kas ir ļoti iespējams —, neskrieniet jebkurās durvīs, kas vien pagadās. Dažas no tām ved uz āru."
Vēl spēcīgāki smiekli.
„Labāk pasakiet kādam, ka jūsu mamma ir Deps, un viņi mani pasauks. Vai arī nosauciet savu krāsu kodu, un viņi ieslēgs gaismas, kas iezīmēs jums ceļu uz mājām. Ja jums rodas kādi sarežģījumi, pasakiet to man. Atcerieties, es šeit esmu vienīgais, kam maksā, lai būtu jauks ar jums. Bet ne pārāk jauks. Izrunāsieties — dabūsiet pa ģīmi, skaidrs?"
Viņi atkal smējās. Deps acumirklī bija ieguvis daudz jaunu draugu: nobijušos bērnu simpātijas ir ļoti viegli iegūstamas.
„Pasakiet, kurš virziens ir lejup?"
Viņi pateica.
„Labi, tā tiešām ir. Bet tas ir virziens uz ārpusi. Kuģis griežas, un tādēļ ari tā ir apakša. Patiesībā grīda šajā virzienā ir ieliekta. Ilgi ejot šajā virzienā, jūs drīz vien nonāktu vietā, no kuras sākāt iet. Tikai nemēģiniet to izdarīt, jo tur tālāk atrodas skolotāju dzīvokļi un mitinās vecāki bērni. Un vecākajiem bērniem nepatīk, ka sīkie jaucas viņu darīšanās. Jūs varētu tikt iekaustīti. Patiesībā jūs noteikti tiktu iekaustīti. Un, ja tā notiek, nenāciet pie manis raudāt un sūdzēties. Skaidrs? Šeit ir Kaujas skola, ne bērnudārzs."
„Bet kas tad mums ir jādara?" pajautāja kāds pavisam mazs melnādains zēns, kurš bija iekārtojies augšējā guļvietā blakus Endera vietai.
„Ja jums nepatīk tikt iekaustītiem, izdomājiet paši, ko iesākt lietas labā. Taču es brīdinu: slepkavība ir stingri aizliegta. Tīši ievainojumi arī. Kā es saprotu, ceļā uz šejieni viens slepkavības mēģinājums jau ir bijis. Lauzta roka. Ja notiks vēl kas līdzīgs, kādam nāksies izlidot. Skaidrs?"
„Ko nozīmē izlidot?" jautāja zēns ar šinu uz rokas.
„Tikt izmestam tur ārā aukstumā. Nosūtītam uz Zemi. Padzītam no Kaujas skolas."
Uz Enderu neviens neskatījās.
„Tātad, zēni, ja kādam no jums iegribas darīt kaut ko pret noteikumiem, dariet to gudri. Labi?"
Deps aizgāja. Pārējie zēni joprojām izvairījās skatīties uz Enderu.
Enderam bailēs sažņaudzās vēders. Enderam nebija žēl zēna, kuram viņš bija salauzis roku. Viņš bija tāds pats kā Stilsons. Un — līdzīgi Stilsonam — viņš jau veidoja savu bandu: nelielu grupu no dažiem lielākajiem zēniem. Tie telpas tālākajā galā smējās, un laiku pa laikam kāds no tiem uzmeta skatienu Enderam.
Enders no visas sirds vēlējās atkal būt mājās. Kāds gan tam visam sakars ar pasaules glābšanu? Un viņam vairs nebija monitora. Jau atkal viņam būs jācinās ar veselu bandu, un šoreiz viņiem visiem nāksies dzīvot vienā telpā. Kā ar Pīteru, tikai bez Valentīnas.
Bailes nepazuda arī pusdienu laikā — neviens viņam neapsēdās blakus. Pārējie zēni runājās par tablo pie sienas, ēdienu, lielajiem zēniem. Vientuļais Enders varēja tikai skatīties.
Tablo atainoja komandu pozīcijas: uzvaru un zaudējumu skaitu, jaunākos rezultātus. Daži vecākie zēni acīmredzot slēdza derības par tuvākajām spēlēm. Divām komandām — Mantikorām un Odzēm — jaunāko rezultātu nebija, to vietā tablo mirgoja. Enders nolēma, ka starp tām tieši šobrīd notiek spēle.