Grehems Pēteris Teilors
Graham Peter Taylor
Ēnu pavēlnieks
1 Tumša vētra
Bija klusa oktobra nakts. Klintsgalā bija novākta labība un kūļi sastatīti kopā kā savādas salmu mājas. Pār mierīgo jūru spīguļoja spožs sudraba mēness. Varēja redzēt, kā tālumā viļņus šķeļ ogļu briga "Draudzība". Kuģa buras izskatījās kā mazas armijas karogi pirms kara.
Pilnmēness spožums ielauzās vistumšākajos meža nostūros, kas ieskāva klinšu smailes. Pa mežu klunkurēja mazs stāvs tumšā talārā un zābakos līdz ceļiem. Viņš nesa melnu ādas lādi un bailīgi sekoja slaidam, pašapzinīgam cilvēkam ar gariem, baltiem, plīvojošiem matiem.
Netālu brikšņos paslēpusies lapsa sapņoja par jaunu trusīti. Lapsu no snaudas pēkšņi iztraucēja izbijies briedis, kas kā bulta izšāvās no akmeņozolu krūma un ieskrēja dziļāk Noslēpumu meža tumsā.
Kas tas bija? mazais vīrelis izbijies vaicāja trīcošā balsī. Viņš no bailēm nometa zemē ādas lādi un pieķērās apmetnī tērptajam stāvam, kam šajā rudens naktī bija sekojis cieši aiz muguras.
- Tas ir tur! sīkaļa iespiedzās. Es to redzu, tas ir starp kokiem!
Viņa ceļabiedrs saņēma to aiz auss.
- Ciet klusu, Bīdl! Pasaulei nav nekādas vajadzības dzirdēt tavu balsi.
Mazais vīrelis piemiedza acis un pūlējās tumsā kaut ko saskatīt, vienlaikus cenšoties paslēpties ceļabiedra apmetnī. Drosme piemita citiem, un nakts bija domāta, lai to pavadītu krogā pie uguns, klausoties stāstus par tālām vietām, ziņas par kontrabandu un kariem citās zemēs un dzerot siltu, putojošu alu.
Šeit, Klintsgala mežā, Bīdlam priekšā pavērās cita pasaule. Pasaule, kurā viņš neiederējās. Mežā mitinājās ļaunie gari, raganas, biedēkļi, hobiti un tulaki. No tulakiem Bīdls baidījās visvairāk. Tie bija savādi, neredzami tumsas radījumi. Tie varēja pielavīties cilvēkam naktī un nosmacēt viņu, atņemt dzīvotgribu. Stāstīja, ka tie ielienot mājās pa atvērtiem logiem un negaidīti pārklājot guļošo cilvēku kā tumša sega. Sagrābtais upuris nespēj pat pakustēties. Tulaki atņem viņam spēku un piepilda prātu ar šausminošām, nejaukām domām. Visu atlikušo dzīvi cilvēku moka briesmīgi sapņi. Tulaki atstāj savus upurus gurdenus, smagiem locekļiem, dziļi iekritušām acīm no negulētām naktīm, kas pavadītas bailēs no biedējošo sapņu atgriešanās.
Kad maiga pūsmiņa nočaukstināja koku brūnās, sakaltušās lapas, Bīdls vēl ciešāk ieķērās ceļabiedra apmetnī.
- Vai tas ir cilvēks vai… tie? Viņš tik tikko spēja parunāt. Labā kāja trīcēja, plakstiņi raustījās, mute bija izkaltusi sausa, un mēle pielipusi pie aukslējām.
- Tie? viņam sejā nošņācās ceļabiedrs. Kādi tie? Vai tu nevari izteikties skaidrāk? No kā tu baidies?
Bīdls sakumpa plecos un paslēpa seju dusmīgā ceļabiedra apmetnī.
- No tulakiem, vīrelis vājā balsī nočukstēja, cenzdamies apslāpēt balsi, lai radījumi viņu nesadzirdētu.
Otrs gājējs pielika abas rokas pie mutes kā tauri, dziļi ievilka elpu un balsī, kas nāca no pašiem dvēseles dziļumiem, noaurojās:
- Tulak, tulak, tulak!
Skaņa atbalsojās apkārtējos mežos; lapsa izšāvās no krūma un ieskrēja dziļāk mežā.
No kokiem virs galvas pacēlās melnum melnu krauķu bars un, mēness gaismā riņķojot virs zariem, piepildīja debesis ar ķērcieniem.
-Nē… nočukstēja šausmu pārņemtais Bīdls. Lūdzu, mācītāj Demjurel, neizrunājiet šo vārdu! Viņi sadzirdēs, atnāks un dabūs mūs rokā. Mana māte saka…
Uzrunātais viņu steigšus pārtrauca:
- Mūs, Bīdl? Tu teici mās?
Demjurels izslējās pāri savam kalpam, kas bija sarāvies no bailēm.
- Es nebaidos ne no kā un ne no viena, turklāt viņiem visiem ir pietiekami daudz iemeslu baidīties no manis. Šonakt, mans mazais draugs, tu sapratīsi, kas es patiesībā esmu, un nestāstīsi nevienam ne pušplēsta vārda. Es valdu pār radījumiem, kas ir krietni vien bīstamāki par tulakiem. Ja bildīsi kaut vārdiņu par to, ko šonakt redzēsi, tu nekad vairs neuzdrīkstēsies aizvērt acis un tev nebūs lemts redzēt, kā citu vakaru noriet saule.
Tagad nāc, mums ir veicams darbiņš; kuģis gaida savu likteni, un es savējo.
Demjurels saņēma Bīdlu aiz apkakles un piecēla kājās, tad vilka pa taku uz jūras pusi. Bīdls nespēja pretoties. Viņš bija kalpojis Torpas vikāram jau divdesmit gadus. Savā vienpadsmitajā dzimšanas dienā Bīdls bija aizsūtīts strādāt par peniju nedēļā. Viņš gulēja šķūnī svaigos salmos, un vienu reizi mēnesī tam tika piešķirta atpūtas diena. Ļaudis runāja, ka Bīdlam ir paveicies tāds nīkulīgs, ar vienu vārgu kāju, viņš nevienam nebija diez ko noderīgs. Demjurels bija bargs kungs ar asu mēli un smagu roku. Dažkārt Bīdls ielavījās baznīcas aizmugurē un noklausījās, kā tas skaļi runā no kanceles: "Neticīgo sagaida elles ugunis, lāsti, asinīm pilni vāroši katli, čūskas un tamlīdzīgas šausmas."
Bīdls pie sevis murmināja:
- Slimības, raizes, burbuļojošas asinis tas viss nav nekas. Šeit ir pārāk tumšs, pārāk auksts, te ir pārāk daudz…
Demjurels viņu pārtrauca:
- Beidz murmināt, ir svarīgākas lietas! Velcies mazliet ātrāk! Varbūt tad mēs nonāksim līdz akmenim, vēl pirms kuģis būs pagājis garām.
Cenšoties klausīt kungam, Bīdls paslīdēja dubļos.
- Lādi nes uzmanīgi! Lai atrastu to, ko meklēju, man vajadzēja daudz laika un naudas. Tagad esi piesardzīgs: mums jātiek lejā pa ūdenskritumu un jāatrod plakanais akmens.
Bīdls zināja, ka nejau savu naudu Demjurels izmantoja, lai nopirktu melno lādi. Svētdienu pēc svētdienas mācītājs to pa drusciņai vien bija zadzis no ciema ļaudīm.
Kalps atsauca atmiņā to nakti, kad melnā ādas lāde parādījās mācītājmuižā. Toreiz Bīdls lūrēja pa spraugu kabineta durvīs, kuras bija atstātas mazliet pavērtas. Pirmoreiz dzīvē viņš redzēja cilvēku, kuram āda bija tik melna, ka spīdēja. Nekad agrāk tāds tirgonis šajā pusē nebija redzēts. Briežu kroga saimnieks stāstīja, ka tas ieradies no Vitbijas ar karieti, bet pirms tam kā vienīgais pasažieris atbraucis no Spānijas ar brigu "Baltais nams", kas ienākusi dokā iepriekšējā dienā.
Bīdls bija uzmanīgi nolūkojies, kā vīrietis atvēra lādi un mirgojošajā sveces gaismā izcēla garu, spīdošu metāla nūju, tikpat garu kā Bīdls. Tad svešais no lādes izņēma cietu, ahātmelnu akmens roku sažņaugtas dūres formā. Viņš ielika dūrē sudraba dunci, kas bija izrotāts ar diviem vistumšākā ahāta gabaliem.
Tas, ko Bīdls toreiz ieraudzīja, bija tik skaists, ka redzētais iespiedās atmiņā uz mūžu. Svešinieks izņēma no apmetņa melnu samta maisiņu un saudzīgi nolika to uz rakstāmgalda. Kad viņš to atvēra, Bīdls pamanīja mazu statueti ar diviem zelta spārniem. Pirms viņš paspēja ieraudzīt vēl kaut ko, Demjurels ātri piecēlās no galda un aizcirta durvis. Vikārs sarunājās ar viesi klusinātos toņos. Bīdls piespieda ausi pie durvīm un klausījās.
Ciemiņš runāja ar Demjurelu raitā angļu valodā.
Lai atvestu jums šo, esmu ceļā pavadījis neskaitāmas jūdzes un ļoti riskējis. Tam ir spēcīga burvju vara, un tie, kam tas piederēja, neapstāsies neviena priekšā, lai dabūtu to atpakaļ. Jūs esat drosmīgs vīrs, Demjurel, vai arī bagāts muļķis.
Bīdls dzirdēja, kā viņa kungs iesmejas.
- Kas es esmu, tas esmu. Tagad saņemiet savu naudu un ejiet, un nevienam ne vārda! Bīstieties ne no tā, kas grauj ķermeni, bet no tā, kas posta dvēseli. Demjurels uz mirkli apklusa un tad turpināja: Kad es dabūšu otru keruvimu?
Viesis runāja klusu: