Mežs pieklusa, un pār Tomasu nolaidās savāds miers. Viņš vairs nejuta bailes. Vairs negribējās ne bēgt, ne cīnīties. Zēns nolieca galvu un gaidīja triecienu. Šis mirklis ilga, šķiet, veselu mūžību. Tomass nekad nebija varējis iedomāties, ka nomirs šeit, mežā. Viņam vienmēr bija šķitis, ka viņu, tāpat kā tēvu un daudzus citus ģimenes locekļus, paņems jūra. Tāda iespējamība bija visai pieļaujama. Zēns bija piedzimis "laimes krekliņā", un šo mātes doto augļapvalku Tomass nēsāja sev līdzi kopš agras bērnības kā lielas veiksmes simbolu, kas sargāja no noslīkšanas. Tā bija vienīgā vērtīgā lieta, kas viņam piederēja. Tā varēja būt vērta sešas ginejas un ne pensa mazāk. Bet kā gan izkaltusi plēvīte, kas kopš viņa dzimšanas glabājas sudraba medaljonā, varēja pasargāt no zobena?
Tomass dzirdēja radījumu īsos elpas vilcienus, un viņu ieskāva no to nāsīm plūstošā saltā migla. Šie elpas vilcieni bija kā pulksteņa tikšķi, un ar katru no tiem zēns gaidīja krītam zobenu, kas atņems viņam dzīvību.
Šķita, ka radījumi tikai gaida īsto mirkli, kādu komandu, un tad asmens kritīs. Briesmoņiem piemita kāds stindzinošs spēks, kas paralizēja locekļus. Zēns redzēja, ka rasa zālē pārvēršas sarmā. Kad radījumi izelpoja savu ledaino dūmaku, katru lapiņu un zāles stiebriņu iekļāva ledus kristāli.
Aukstums kļuva tik spēcīgs, ka Tomass tik tikko spēja paelpot, jo mitrums rīklē pārvērtās ledū. Viņš savilkās čokurā un krita uz priekšu, briesmonim pie kājām. Krizdams viņš nevilšus pieķērās bronzas kāju bruņu vītajam metālam. Un mirklī, kad zēns pieskārās radījumam, viņš piepeši spēja ielūkoties svešajā pasaulē. Šķita, it kā šai īsajā mirklī kāds būtu atdarījis viņa apziņu ar neredzamu atslēgu.
Pēkšņi Tomass zināja, kā šos radījumus sauc un kāds ir viņu mērķis. Tie bija varigali. Gara acīm zēns redzēja neauglīgo zemi, no kuras tie nākuši. Tā bija tumsas un vētru, sniegputeņu un pērkona valstība. Pelēka, bezveidīga gaidu pasaule. Varigali nebija ne miruši, ne īsti dzīvi. Viņi tikai eksistēja, gaidot, kad pār tiem sāks valdīt kāds nezināms kungs. Varigali bija karotāju cilts, kuru turēja gūstā laiks un burvestība. Viņi gaidīja, kad atmodīsies no nāves; un tos varēja atbrīvot tikai tāds, kurš zināja aizmirstos buramvārdus.
No šī transa Tomasu izrāva pēkšņs sprādziens. No mūžības dzīlēm atskanēja pērkona grāviens. Zēnam pār muguru pārskrēja spējš karstuma vilnis, un ieplaka pielija ar spožu gaismu. Pret metāla bruņām skaļi nobūkšķēja svina lode, un varigals nodrebēja no galvas līdz kājām. īsais zobens, teju skardams Tomasa galvu, krita lejup un viegli iedūrās sasalušajā zemē. Radījums saļima uz ceļiem un krita uz priekšu.
Tomas, bēdz! no savas slēptuves akmeņozola krūmā iesaucās Keita.
Tomass tikko bija pamanījies pavelties malā, kad varigals sabruka zemē. Sastingušajiem pirkstiem zēns paķēra varigala zobenu un pielēca kājās. Vicinādamies tumsā ar zobenu, viņš trāpīja pa muguru briesmonim, kas bija pavirzījies uz Keitas slēptuves pusi. Zobens šķēla bruņas kā karsts nazis sviestu. Pārējie rēgi pavērsās pret Tomasu un pacēla zobenus, lai viņam uzbruktu.
- Nāc, Keita! Skriesim uz Bubuļu dzirnavām! Tomass iekliedzās, kad Keita metās laukā no savas paslēptuves. Skrien, Keita, skrien!
Varigals cirta Tomasam ar zobenu. Zēns atvairīja cirtienu. Zobeniem sacērtoties, tumsā uzzibsnīja zaļas dzirksteles. Tomass nekad nebija skrējis tik ātri. Viņš saķēra Keitu aiz rokas, un abi metās prom pa papardēm, kas ķērās viņiem klāt kā neskaitāmi smalki pirksti.
No ieplakas varēja dzirdēt, kā varigali sakliedzās, tad iestājās klusums. Bija saklausāma tikai soļu dipoņa, viņiem pa taku skrienot arvien dziļāk iekšā mežā. Neko nemanīdami sev apkārt, bērni traucās pa mazu briežu taciņu prom no ieplakas uz Bubuļu dzirnavām. Viņi bija jau noskrējuši gandrīz jūdzi, kad Tomass apstājās, izmisīgi kampdams gaisu. Šķita, ka plaušas pārplīsīs. Abi nozvēlās zemē pie liela ozola stumbra. Vienīgā skaņa, ko Tomass šeit, mežā, dzirdēja, bija viņa sirds dunoņa: dun, dun, dun. Viņš pavērās Keitā. Meitene pūlējās pasmaidīt, kaut tikko valdīja asaras.
- Kas tie bija, Tomas? Viņi mani sastindzināja, Keita čukstēja, tverdama gaisu un baidīdamās, ka viņu varētu sadzirdēt.
- Lai kas tie arī būtu, es zinu, ka Demjurelam būs ar viņiem darīšana. Zēns centās Keitai uzsmaidīt. Tas bija labs šāviens; tas izglāba man dzīvību. Tomass viegli pieskārās meitenes sejai. Tā joprojām bija ļoti auksta. Nāc, mēs esam tikai pāris jūdžu attālumā no Bubuļu dzirnavām. Tur varēsim paslēpties.
- Kur ir Rafa? Vai tu viņu pameti tunelī?
- Nē. Mums bija viltīgs plāns, Tomass elsodams paskaidroja. Kad nonācām pie slepenās ieejas mācītājmuižā, parādījās Demjurels ar tādu kā degošu roku, murminādams kaut kādus lāstus. Lampas sāka dzist, tāpēc Rafa paslēpās, bet es kliedzu, cik skaļi spēju, lai vecais metas man pakaļ. Ceru, ka Rafa veiksmīgi tiks iekšā un atradīs to, ko meklē. Ja rīt viņš nebūs atpakaļ, es došos meklēt.
Keita satvēra draugu aiz rokas. Man ir bail, Tomas. Nekad agrāk neko tādu nebiju redzējusi. Es vienu nošāvu… pavisam.
Tomass saprata, ka nedrīkst izrādīt bailes.
- Dzīve ir mainījusies, Keita. Tā nekad vairs nebūs tāda kā agrāk. Mēs nevaram pagriezt laiku atpakaļ un to, kas atgadījies šonakt, padarīt par nebijušu. Notiek kaut kas neprātīgs. Pasaule ir mainījusies. Tunelī to varēja sajust gandrīz taustāmi. Šķita, ka tuvumā samanāms kaut kas ļauns un nepareizs. Man vēderā viss sagriezās. Tomass satvēra varigalam nozagto īso zobenu un pavirpināja to, aplūkodams asmeni, kas tagad bija notraipīts ar purpursarkanajām briesmoņa asinīm.
Keita nočukstēja: Ko lai mēs tagad darām? No rīta tēvs mani meklēs. Es nevaru doties uz dzirnavām man jāiet mājās.
- Mājās? Ja Demjurels panāks savu, nevienam no mums vairs nebūs māju. Kad pieskāros tam radījumam, ieraudzīju vietu, no kurienes tie ieradušies; uz brīdi es spēju ielūkoties viņu prātā. Zēns pavērsās pret draudzeni. Tu nesaproti, Keita. Demjurelam ir kāds plāns. Ja viņam izdosies to īstenot, pasaule pārvērtīsies līdz nepazīšanai. Rafa man pastāstīja, ka Demjurels ieguvis spēku, kas var palīdzēt izsaukt mirušos, valdīt pār vēju un jūru un likt tiem briesmoņiem, kurus redzējām ieplakā, klausīt viņam uz vārda. Atpakaļceļa nav; atgriezties vairs nav mūsu varā. Mums jāpalīdz Rafam, jo viņš ir vienīgais, kas var apturēt Demjurelu.
Kā tu to zini? Jūs tikko kā iepazināties. Keita sāka šņukstēt. Es gribu, lai tas viss beidzas, gribu, lai viss atkal būtu kā agrāk. Vēlos, kaut nekad nebūtu viņu satikusi un dzirdējusi tās stulbās runas. Vai viņš arī tevi ir apbūris? Meitene runāja caur asarām. Es šonakt kādu nogalināju. Lūdzu, Tomas, izdari tā, lai tas viss beigtos, lūdzu!
Keita pievilka ceļgalus cieši pie krūtīm un savilkās, cik vien maziņa varēja. "Ja aizvērtu acis," meitene domāja, "varbūt varētu to visu atvairīt kā sliktu sapni, kas izzūd ar pirmajiem rīta saules stariem." Tomass aplika viņai roku ap pleciem. Viņš nekad vēl nebija redzējis Keitu raudam. Viņa vienmēr bijusi tik stipra, vienmēr valdījusi pār savām emocijām. Un tagad Keita raudāja kā mazs bērns, kurš lielījies ar savu spēku un kuru tagad sakāvis kāds spēcīgāks un varenāks. Tā viņi, kopā sakļāvušies, tur sēdēja tumšajā mežā un klusēja. Arī Tomass juta bailes, bet nedrīkstēja tās izrādīt. Kā gan viņi varētu cīnīties pret Demjurelu? Viņš bija vikārs, alauna raktuvju īpašnieks, miertiesnesis. Tomasa pasaulē viņam piederēja visa vara. Tomass bija tikai bezspēcīgs nabaga bērns bez mājām un tagad arī izstumtais.